Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) nodarbinātības, darbaspēka un sociālo lietu direktorāta vecākais ekonomists Brūke intervijā "Delfi" skaidro, ka šo pārmaiņu dēļ, neskatoties uz šķietami veselīgo darba tirgu, jauniešiem, kuri tikai plāno būvēt karjeru, kā arī mazkvalificētiem darbiniekiem ir pamats satraukties par savu nākotni*.
Vai vidējam attīstīto valstu divdesmitgadniekam automatizācijas un robotu dēļ vajadzētu uztraukties par savu nākotni?
Jā! Jā, kad OECD pētījām automatizācijas ietekmi, mēs nonācām pie secinājuma, ka jaunāku cilvēku darba iespējas automatizācija apdraud vairāk nekā vecāku. Iemeslu tam ir daudz, bet svarīgākais no tiem ir apstāklis, ka, uzsākot karjeru, sākumā darāmie darbi ir vienkāršāki, bet šādus darbus ir vienkāršāk automatizēt.
Mēs to jau redzam, piemēram, jurisprudencē. Nesen satiku juristu, kurš man atklāja, ka viņa pirmais darbs, kuru viņš sāka savas karjeras sākumā, vairs neeksistē. Viņam bijis jācaurskata simtiem līgumu, lai atrastu nepieciešamo informāciju, un šī uzdevuma laikā viņš daudz iemācījies, bet tagad vairs nav nepieciešamība pēc īpašiem dokumentu caurskatītājiem, jo to var darīt mākslīgais intelekts. Līdzīgi notiek arī citās nozarēs, un jauniešiem kļūst aizvien grūtāk uzsākt karjeru un iegūt sākotnējo pieredzi.
Viens no nosacījumiem garantētā pamatienākuma ieviešanai būtu masveidīgs tehnoloģiskā progresa radīts bezdarbs, bet nedomāju, ka tas notiks drīz.
OECD mēs mēģinām izprast, kā darba tirgus reaģē uz šīm pārmaiņām, kādas ir lielākās pārmaiņas darba tirgū – kāda sabiedrības grupa kļūst elastīgāka, kāda paliek bez darba, kāda cieš algu ziņā un kāda pamet darba tirgu. Nelielas pārmaiņas notiek vienmēr. Viena lieta, ko jau redzam, ka arī automatizācijas radītās pārmaiņas nav un nebūs pēkšņas – tās ir ļoti pakāpeniskas, un kaut kas jau mainās.
Otra lieta – jauniem cilvēkiem darba tirgū nākotnē kļūs aizvien grūtāk. Mēs redzam, ka jau tagad jauni cilvēki, īpaši zemas kvalifikācijas jaunieši, cieš visvairāk. Tāpēc, jā, es uzskatu, ka jauniešiem vajadzētu par to uztraukties. Viena no lietām, ko darīt, ir investēt sevī, savās prasmēs.
Vai tas nozīmē, ka ierastais karjeras veidošanas veids pamazām izzūd?
Nē, bet tas pārveidojas. Ierasti cilvēks sāka strādāt uzņēmumā kādā zemi kvalificētā darbā, kurā pavadīja ilgu laiku. Tagad mēs redzam, ka vairākās attīstītajās valstīs pastāv izteikti liela darbinieku kustība – viņi bieži maina darbavietas. Tā ir laba lieta, jo redzam, ka šajā gadījumā kāpšana pa karjeras kāpnēm un aizvien labāku darba pozīciju iegūšana notiek pat ātrāk.
Turklāt to neietekmē tikai automatizācija. Uzņēmumi dažādus vienkāršākus uzdevumus pasūta darīt ārpakalpojumu uzņēmumiem, kas tajos ir labāk specializējušies. Līdz ar to tradicionālā kāpšana pa karjeras kāpnēm vienā uzņēmumā bieži nemaz vairs nav iespējama, bet kāpšana pa karjeras kāpnēm nozīmē arī fizisku darbavietas maiņu.
Attiecīgi darbinieki migrē no zemākas kvalifikācijas uzdevumu īstenojošiem uzņēmumiem uz augstākas kvalifikācijas uzdevumu veicošajiem. Savukārt šajā dalījumā cietēji ir tie, kuru kvalifikācija ir zemāka, jo arī algu līmeņu nevienlīdzība starp tiem, kas strādā zemas un tiem, kas augstas kvalifikācijas pakalpojumus sniedzošos uzņēmumos, aizvien turpina pieaugt.
Jūs publiski esat iestājies pret tā dēvētā garantētā pamatienākuma ieviešanu. Kāpēc?
Nedomāju, ka tas ir veselīgi. Ļoti aicinoši, protams, jo tas nozīmē, ka cilvēki bez maksas iegūst naudu. Tomēr domāju, ka viens no nosacījumiem garantētā pamatienākuma ieviešanai būtu masveidīgs tehnoloģiskā progresa radīts bezdarbs, bet nedomāju, ka tas notiks drīz.
Kas ir "drīz"?
Nākamo desmit, divdesmit gadu laikā, un, manuprāt, vēl kādu laiku pēc tam tāda izaugsme nav gaidāma. Šaubos. OECD valstīs mēs turpinām radīt ļoti daudz jaunas darbavietas, un nodarbinātības rādītāji ir ļoti augsti. Protams, man nav kristāla bumbas, bet tomēr neticu tik straujam progresam.
Pārmaiņu rezultātā ir skaidri redzama tendence, ka izzūdošo darbavietu vietā rodas jaunas, kas prasa augstāku kvalifikāciju
Otrs iemesls, kas varētu rosināt ieviest garantēto pamatienākumu, ir situācija, ka darba tirgus pārsvarā sastāv no neregulēta nestandartizēta darba, cilvēki daudz pārceļas, neveic uzkrājumus, un rezultātā mūsu sabiedrība no esošajām sociāli nodrošinātajām sistēmām pāriet uz masveidīgiem minimāliem ienākumiem. Jā, mēs redzam trūkumus sociālās aizsardzības sistēmā jau patlaban, un ir cilvēki, kuriem tā nepalīdz. Tomēr, valstis savas eksistējošās sociālās sistēmas var pielāgot, pārveidot dažādus parametrus tajās, lai tās ietvertu pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu.
Turklāt mēs OECD aprēķinājām, ka nodrošināt garantēto pamatienākumu ir ārkārtīgi, ārkārtīgi dārgi.
Bet Somija to patlaban izmēģina...
Jā, viņiem ir pilotprojekts. Tomēr problēma ir tā, ka, ja pamatienākumu vēlas ieviest jēgpilnā līmenī, lai cilvēki nedzīvotu nabadzībā, tas ir tik ārkārtīgi dārgi, ka būtu jāievieš arī ārkārtīgi augsti nodokļi. Tad tam zūd jēga.
Vai tas attiecas uz visām, arī pašām bagātākajām valstīm?
Jā, lielā mērā. Jāatzīmē gan ka vairākas valstis jau patlaban daļu no iekšzemes kopprodukta izmanto kaut kāda veida sociālās aizsardzības nodrošināšanai, bet pilna ienākumu nodrošināšana visiem ir ārkārtīgi dārga, un nespēju iztēloties kā praksē varētu tikt nodrošināti tam līdzekļi.
Jūs runājat par aizvien lielāku zemās kvalifikācijas darba tirgus nedrošību automatizācijas rezultātā laikā, kad ASV un vairākās Eiropas valstīs politikā ienākušas dažādas autokrātisma iezīmes, un par prioritāti kļuvusi biznesa vides atvieglošana, bet sociālais atbalsts tiek samazināts...
Jā, un politika strādā aizvien vairāk pret tiem cilvēkiem, kuri no šīm pārmaiņām cieš visvairāk.
Tad kā tas korelē?
Problēmu radījis tas, ka daudzas valstis ilgstoši ignorēja notiekošo. Globalizācija kopumā nesusi daudz laba, arī tehnoloģiskās pārmaiņas kopumā vērtējamas kā labas, bet mēs esam ignorējuši tos cilvēkus, kuri palikuši iepakaļ. Un šī globalizācijas procesos ignorētā sabiedrības grupa ir ievērojama. Šiem cilvēkiem, manā skatījumā, ir visas tiesības justies aizvainotiem un dusmīgiem.
Diemžēl mēs redzam, ka politiķi šo cilvēku bailes daudzās valstīs izmanto un pārspīlē. Daudzviet tiek uzburtas dramatiskas nākotnes ainas, kas cilvēkus biedē. Arī tas nav veselīgi. Rezultātā no vienas puses vērojamas īstas pārmaiņu radītas problēmas, kas tiek ignorētas, bet no otras – daļa politiķu tās izmanto, lai gūtu politiskus labumus.
Šejienes zemi kvalificēto, bet salīdzinoši labāk apmaksāto darbavietu aizvietošana ar tehnoloģijām ir ļoti reāla.
Šīs pārmaiņas ir ļoti nopietnas, un mums nepieciešamas faktos bāzētas diskusijas, lai mazinātu bailes cilvēkos, bet skaidrotu viņiem notiekošo. Valstīm jānodrošina, ka cilvēkiem šo pārmaiņu laikā valsts spēj asistēt, vajadzības gadījumā pieslēgt sociālās aizsardzības sistēmas palīdzību vai izglītības un pārizglītības sistēmu. Pārmaiņu rezultātā ir skaidri redzama tendence, ka izzūdošo darbavietu vietā rodas jaunas, kas prasa augstāku kvalifikāciju. Tas nozīmē, ka valstīm jāstrādā, lai cilvēki, kas zaudē darbu, spētu iegūt šos labākos darbus
Mēs gan redzam, ka šobrīd arodbiedrību ietekme kļuvusi vājāka un attiecīgi arī sociālais dialogs starp darba devējiem un ņēmējiem regresē. Tam iemesli ir gan politiski, gan jau minētās pārmaiņas. Tas ir bīstami, jo sociālās aizsardzības uzturēšana ir ārkārtīgi svarīga.
Jūs minējāt, ka OECD valstīs, tostarp Latvijā, jauniešiem jāuztraucas par automatizāciju un robotu ienākšanu. Kā vērtējat bieži izskanējušo tēzi, ka daudz vairāk cietīs tieši trešās pasaules valstis, kuru lēto darbaspēku aizvietos mašīnas.
Nevaru tam pilnībā piekrist, jo darbavietas automatizācijas rezultātā jau patlaban tiek iznīcinātas arī attīstītajās valstīs, un tas turpināsies. Jā, trešās pasaules valstīs automatizācijas radītais risks ir augsts, bet tajās joprojām dzinējspēks ir lētās darbaspēka izmaksas. No uzņēmēju perspektīvas tas joprojām bieži vien ir izdevīgāk nekā robotizētas līnijas ieviešana. Savukārt šejienes zemi kvalificēto, bet salīdzinoši labāk apmaksāto darbavietu aizvietošana ar tehnoloģijām ir ļoti reāla.
Kādu ietekmi uz Rietumiem atstāj tas, ka Ķīna tagad dara tieši to, ko iepriekš darīja rietumvalstis – zemas kvalifikācijas darbu prasošus pakalpojumus un produktus pasūta nabadzīgākajās Dienvidaustrumāzijas un pat Āfrikas valstīs?
Ķīna mainās ļoti strauji – tā ļoti strauji noveco un tajā arī strauji aug vidusšķira. Tas savukārt nozīmē, ka produktu un pakalpojumu pieprasījums ķīniešu sabiedrībā mainās, mainot arī valsts ekonomikas struktūru. Manuprāt, līdz ar Ķīnas attīstīšanos rietumvalstīs pamazām atteiksies no ierastās lēto ārpakalpojumu un produktu iepirkšanas, un to ražošana kļūs reģionālāka.
Galvenokārt to ļaus robotikas attīstība – rūpnīcas atkal atradīsies OECD valstīs, tikai tajās nebūs daudz darbinieku. To jau patlaban redzam atsevišķās nozarēs, piemēram, tekstila industrijā. Atbildi uz jautājumu, vai tas šeit radīs daudz jaunu darbavietu, gan mēs vēl nezinām. Protams, cilvēki būs nepieciešami šo tehnoloģiju izstrādei, radīšanai, salikšanai un uzturēšanai. Tās pārsvarā būs augsti kvalificētas darbavietas.
Vienlaikus jāatzīst, ka arī mums OECD valstīs sabiedrība kopumā noveco, un aug nepieciešamība pēc zūdošo zināšanu aizvietošanas. To var risināt ar robotiem, to var risināt ar imigrāciju, un šobrīd Rietumvalstīs notiek abi šie procesi.
Uzskatu, ka imigrācija daudz dod mūsu sabiedrībām, bet izaicinājumus rada integrācijas jautājumi. Ir valstis, kas tos risina labāk nekā citas. Imigrāciju lielā mērā veicina ekonomiskie faktori, un attiecīgi migrantu kustību lielā mērā nosaka tie paši apstākļi, kas kāpšanu pa karjeras kāpnēm - ja ar esošajām zināšanām var iegūt labāku darbu, cilvēki to izmantos.
* Intervija ar OECD ekspertu Stējnu Brūku norisinājās Beļģijā reģistrētās domnīcas "New Direction — The Foundation for European Reform" rīkotās konferences "Automatizācija, nodarbinātība un darba nākotne: Politisko un ekonomisko seku izzināšana" ietvaros. Tās norisi Latvijā koordinēja eiroparlamentārieša Roberta Zīles (VL-TB/LNNK) parlamentārais asistents Edgars Zīverts.
