Saules aktivitāte - zemākā pēdējos 100 gados  (57)

Saskaņā ar pēdējo prognozi pašreizējā - divdesmit ceturtā - cikla maksimums tiks sasniegts šā gada rudenī, kad vidējais Saules plankumu skaits palielināsies līdz 69. Tomēr, iespējams, par cikla maksimumu nāksies atzīt 2012.gada februāri, kad šis rādītājs bija 67, jo pēdējā gada laikā Saules aktivitāte - pretēji prognozēm - ir nedaudz samazinājusies.

Līdz ar to pašreizējais Saules aktivitātes cikls ir vājākais kopš 14.cikla, kas kulminēja 1906.gada februārī ar vidējo plankumu skaitu 64. Patlaban Saules plankumu skaits ir aptuveni divas reizes mazāks kā iepriekšējā ciklā, kas sākās 1996.gadā un noslēdzās 2008.gadā.

Saules aktivitāti parasti nosaka pēc plankumu skaita. Saules aktivitātei ir vairāki cikli, visvairāk pētītais ir vienpadsmit gadu cikls. Iepriekšējā cikla maksimums bija 2000.-2002.gadā, tā beigās un pašreizējā cikla sākumā bija 821 diena, kurā uz Saules nebija redzams neviens plankums. Šādu dienu skaits trīsreiz pārsniedza 20.gadsimtā novēroto vidējo rādītāju.

Speciālisti prognozē, ka turpmākajos gados Saules aktivitāte kļūs vēl zemāka. Līdz ar to Saules aktivitāte, iespējams, līdzināsies tai, kas novērota laika periodā no 1645. līdz 1715.gadam, ko dēvē par Maundera minimumu, un periodā no 1790. līdz 1830.gadam, ko dēvē par Daltona minimumu. Abos periodos būtiski pazeminājās gaisa temperatūra Eiropā, Maundera minimuma laikā bija mazā ledus laikmeta aukstākie gadi, savukārt Daltona minimuma laikā Eiropas vidienē temperatūra 20 gados pazeminājās par diviem grādiem.

Turklāt zemas Saules aktivitātes periodos vērojami biežāki un spēcīgāki vulkānu izvirdumi. 1815.gadā notika milzīgs Tamboras vulkāna izvirdums, un nākamais gads lielā daļā Eiropas un Ziemeļamerikas tika nodēvēts par gadu bez vasaras. Togad pat vasaras mēnešos Zemes ziemeļu puslodē sniga sniegs, kas vulkāna izmešu dēļ nereti bija iekrāsots brūnganos un sarkanīgos toņos.

Arī 1707. un 1708.gadā - Maundera minimuma laikā - uz Zemes notika vairāki spēcīgi izvirdumi, un 1709.gada sākumā Eiropa pieredzēja lielāko aukstumu, par ko saglabājušās rakstveida liecības. Daudzas upes Eiropā aizsala līdz dibenam, tostarp Daugava, pilnībā aizsala arī visa Baltijas jūra, tādēļ 1709.gada pavasarī Rīga piedzīvoja lielākos plūdus pilsētas pastāvēšanas vēsturē.

Iespējams, ka jauns "mazais ledus laikmets" kulminēs laikā ap 2030.gadu. Tas varētu izpausties kā garākas, aukstākas un sniegotākas ziemas un īsākas, vēsākas vasaras lielā daļā Eiropas. Visticamāk, arī pēdējo gadu ziemās novērotie aukstuma viļņi Eiropā saistīti ar zemu Saules aktivitāti.

Aģentūra BNS jau vēstīja, ka pagājušajā gadā publicēta pētījumi dati apstiprinājuši - zema Saules aktivitāte nozīmē, ka samazinātas ultravioletās radiācijas dēļ Zemes atmosfēra saņem nedaudz mazāk siltuma. Tas savukārt izraisa gaisa cirkulācijas izmaiņas atmosfēras zemākajos slāņos - troposfērā un stratosfērā. Šīs izmaiņas savukārt maina laikapstākļus, tostarp dažos reģionos pazeminot gaisa temperatūru. Pagaidām nav gūti pārliecinoši pierādījumi, ka Saules aktivitāte maina visas Zemeslodes vidējo temperatūru. Konstatēts, ka periodos, kad uz Saules ir maz plankumu un ziemas Centrāleiropā kļūst aukstākas, Islandē gaisa temperatūra paaugstinās.

Tāpat arī ziņots, ka, piepildoties prognozēm par gaidāmu zemu Saules aktivitāti - un par spīti globālajai sasilšanai - tuvākajās desmitgadēs Eiropā varētu būt vairāk aukstu un sniegotu ziemu, intervijā laikrakstam "Financial Times" atzina Lielbritānijas meteoroloģijas dienesta "Met Office" pārstāvis. "Mēs tagad uzskatām, ka aptuveni pusi no laikapstākļu atšķirībām starp dažādiem gadiem veido izmaiņas Saules aktivitātē," sacīja profesors Braiens Goldings, kurš meteoroloģijas dienestā strādā vairāk nekā četrdesmit gadu.

Zema Saules aktivitāte gan nenozīmē, ka nepastāv spēcīgu uzliesmojumu un magnētisko vētru risks. Daži no spēcīgākajiem uzliesmojumiem uz Saules, tostarp stiprākais zināmais uzliesmojums 1859.gadā, notika vāju ciklu laikā, kad Saules vidējā aktivitāte bija zema.

1859.gada 1.-2.septembrī tika piedzīvota spēcīgākā magnētiskā vētra cilvēces atmiņā. Tās ietekmē Eiropā un Ziemeļamerikā sabruka telegrāfu sistēma, telegrāfu līniju radītās dzirksteles izraisīja ugunsgrēkus, bet ziemeļblāzma bija tik spoža, ka nakts vidū varēja lasīt avīzes. Ja mūsdienās atkārtotos tik spēcīga magnētiskā vētra kā 1859.gadā, daudzos pasaules reģionos elektroapgādes atjaunošana, visticamāk, prasītu vairākus gadus. Bez elektrības, sakariem un transporta izceltos plašas masu nekārtības un bads, no kura visvairāk ciestu pilsētnieki, savukārt vislabākās izredzes izdzīvot būtu mazattīstītu lauku reģionu iedzīvotājiem, kuru ikdiena nav atkarīga no elektrības un degvielas.