"Šī ir lieta, kurā nav genocīda," sacīja Serbijas galvenais juridiskais pārstāvis Tibors Varadis.
Horvātija 1999. gadā ICJ pret Serbiju iesniedza apsūdzības genocīdā, vainojot to etniskās tīrīšanas programmā 1991.-1995. gada kara laikā, kura esot tieši kontrolēta no Belgradas.
Lai arī Varadijs atzina, ka "horvāti patiesi cieta", viņš uzsvēra, ka abās pusēs bija upuri un vainīgie.
"Konfliktu bijušajā Dienvidslāvijā nevar reducēt līdz vienkāršam viena upura un viena ļaundara līmenim. Vienas puses pastrādātie noziegumi veicināja noziegumus otrajā pusē," sacīja Varadijs.
Serbija apstrīd ICJ jurisdikciju šajā lietā, apgalvojot, ka Dienvidslāvijas federālā republika sūdzības iesniegšanas brīdī nebija ANO un genocīda novēršanas konvencijas dalībvalsts.
Serbija norāda, ka visnopietnākie sūdzībā minētie noziegumi pastrādāti pirms republikas izveidošanās 1992. gada 27. aprīlī. "Pēc mūsu pārliecības, deviņdesmito gadu sākumā Horvātijā notikušo notikumu izskatīšana nav šīs tiesas uzdevums," sacīja Varadijs.
Horvātija pieprasa reparācijas un ICJ rīkojumu, lai Serbija atdotu kultūras mantojumu, kas tika izlaupīts tās teritorijas okupācijas laikā, kad daļu tās teritorijas kontrolēja Belgradas atbalstītie serbu separātisti.
Savā sūdzībā Horvātija norāda, ka serbu īstenotā etniskās tīrīšanas programma ir pielīdzināma genocīda formai, kā dēļ "liels skaits horvātu pilsoņu tika padzīti no mājām, nogalināti, spīdzināti vai nelikumīgi apcietināti, kā arī lielos mērogos tika iznīcināti īpašumi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
