Foto: RIA Novosti/Scanpix
Kamēr Latvijā politiskā izvēle ir starp liberālām, kreisām un konservatīvām partijām, daudzviet pasaulē popularitāti guvušas arī partijas, kuru politisko virzienu pēc tradicionālajām mērauklām nemaz nevar vērtēt.

Piemēram, 2010. gada Islandes galvaspilsētas Reikjavikas domes vēlēšanās lielāko balsu skaitu (34,7%) ieguva "Labākā partija", kura sevi dēvē par pro-eiropeisku, satīrisku anarho-sirreālistiskā politiskā virziena pārstāvi. Partija ir tā saucamās Eiropas Pirātu partijas Islandes atzars, kura balsotājiem solīja visu valsts parādu norakstīšanu, bezmaksas baseinu apmeklējumu, atklātu korupciju, bezmaksas lidojumus sievietēm un automašīnas lauku iedzīvotājiem.

Lai gan ne tuvu ar tādiem panākumiem, bet pasaulē ir arī desmitiem citas partijas, kuru solījumus nez kāpēc balsotāji pārāk nopietni neuztver, bet turpina par tām balsot. Arī Latvijā radošu personību grupiņa, tostarp īsi pēc atmodas dibinātā Muļķu partija, 1993. gadā piedalījās 5. Saeimas vēlēšanās, startējot no apvienības "Latvijas laime" saraksta. Apvienība gan ieguva vien 0,88% vēlētāju balsu.

Piedāvājam iepazīties ar desmit "sirreālās politikas" spilgtākajām pārstāvēm no visas pasaules:


Foto: F64

Pirms nu jau gandrīz desmit gadiem Nīderlandes politikā sevi pieteica pedofilu partija, kuras galvenais piedāvājums vēlētājiem bija līdz 12 gadiem samazināt vecumu, no kura pieļaujams seksuālas attiecības, kā arī bērnu pornogrāfijas un seksuālu attiecību ar dzīvniekiem legalizēšana.

Partija "Žēlsirdība, brīvība un dažādība" pēc reģistrācijas paziņoja, ka vecuma limiti tikai padarot bērnus ziņkārīgus, un pedofilijas jautājums ir pelnījis plašāku diskusiju, nevis tabu statusu.

Par spīti tam, ka Nīderlande ir politiski atvērta vieglajām narkotikām, prostitūcijai un viendzimuma pāru attiecībām, šāds priekšlikums šokēja sabiedrību. Aptuveni 82% nīderlandiešu uzskatīja, ka partija ir jāslēdz, bet 67% norādīja, ka pedofilijas reklamēšanai vispār būtu jābūt nelegālai.

Tāpat partijas dibinātāji iestājās par bērnu pornogrāfijas turēšanas atļaušanu personīgām vajadzībām, visa veida narkotiku atļaušanu un bezmaksas vilcienu izmantošanu.



Foto: AFP/Scanpix

Kanādas "Degunradžu partija" ir viena no ilglaicīgākajām sirreālā politikas novirziena pārstāvēm. Tā pastāvēja gandrīz trīsdesmit gadus no tās dibināšanas 1963. gadā, visu šo laiku papildinot ikdienas politikas norises ar absurdiem, bet tautā pozitīvi uztvertiem izgājieniem.

Viņu visu laiku stabilākais solījums bija nepildīt nekādus solījumus. Tostarp viņi solīja cīnīties ar gravitācijas likumu, anektēt ASV un Antarktikas reģionu, kā arī visus valsts radioaktīvos atkritumus uzglabāt parlamenta ēkā, jo tur jau tāpat gadiem krājoties politiskie mēsli.

Degunradžu partija regulāri ieguva visai apskaužamu atbalstu, ilglaicīgi par galveno partijas seju izvirzot populāru klaunu, bet kādās vēlēšanās viņu saraksta līderim bija tāds pats vārds un uzvārds kā politisko aptauju līderim.

Reiz kāda cita
Kanādas
joku partija - "Absolūtā absurda partija" - pārspēja "Degunradžu partiju", solot samazināt balsstiesīgo vecumu līdz 14 gadiem, jo "kad gan kāds četrpadsmitgadnieks būtu uzsācis karu?"


Foto: Reuters/Scanpix

Nenopietna attieksme pret valsts pārvaldi ir arī kādai citai bijušajai britu kolonijai. Austrālijā jau gadiem katrās vēlēšanās piedalās vismaz kāda nenopietna partija.

80. gados priekšvēlēšanu gaisotni jautrāku padarīja satīriskā "Nāvīgās nopietnības partija". Tās programmā ietilpa slepkavniecisku pingvīnu izvietošana kontinenta krastos, lai aizsargātos pret Argentīnas iebrukumu. Tāpat tika solīta laika apstādināšana.

Pēc gandrīz desmit gadu ilgas darbības tā tika slēgta 1988. gadā, jo tās biedru skaits neatbilda noteikumiem, ka politiskā partijā jābūt vismaz 500 cilvēkiem. Līdz ar nepieciešamību savākt tik lielu biedru skaitu, tika slēgts arī cits politiskais spēks - "Saulē nogatavinātu silto tomātu partija".


Foto: PantherMedia/Scanpix

Visu laiku lieliskākā alternatīva tiem, kas nespēj izlemt, par ko balsot, vai nevēlas balsot ne par vienu no izvirzītajiem kandidātiem, savulaik tika piedāvāta Lielbritānijā.

Partija "Neviens kandidāts nav pelnījis manu balsi" Lielbritānijā reģistrēta 2001. gadā un esot piedalījusies visās līdzšinējās vēlēšanās. Viņu princips balstās idejā, ka, jo vairāk cilvēku negribēs balsot par kādu citu politisko spēku, jo lielāks skaits vēlētāju balsošanas urnā iemetīs viņu sarakstu.

Ņemot vērā lielo cilvēku skaitu, kas arī Latvijā pirms vēlēšanām aptaujās norādīja, ka nezina par ko balsot, iespējams, mūsu valstij šādai partijai būtu pat cerība iekļūt kādu pašvaldību domēs.


Foto: touristmaker.com

Dāņu komiķa Džeikoba Haugārda un viņa draugu dibinātā partija "Apzinīgo darba-izvairīgo elementu savienība" piedalījās visās parlamenta vēlēšanās no tās dibināšanas 1979. gadā līdz pat 1994. gadam.

Viņu solījumi saviem vēlētājiem bija nemainīgi dīvaini. Piemēram, tika solītas Ziemassvētku dāvanas visiem vai arī vairāk maizes parku pīlēm. Atsaucību gan partija guva kāda cita iemesla dēļ - visi velēšanu kampaņu laikā savāktie līdzekļi tika iztērēti par alu un desiņām, ko pēc vēlēšanām ballītē varēja baudīt visi partijas atbalstītāji.

Lai gan Haugārds vēlēšanās piedalījās joka pēc, 1994. gadā viņš pat ieguva vietu parlamentā, turklāt sarežģītās politikās sistēmas dēļ tolaik viņa balss bieži kļuva par izšķirošo svarīgu politisku lēmumu pieņemšanā. Likumsakarīgi viņš tomēr uzņēmās negaidītos pienākumus ar pilnu atbildību, taču pēc četru gadu darba parlamentā nolēma vēlēšanās vairs nepiedalīties.



Foto: AFP/Scanpix

Kanādas profesionālo cīkstoņu politiskais veidojums "Kanādas ekstrēmā restlinga partija" apvienoja profesionālus cīņu mākslas pārstāvjus. Savu politisko līderi partija izvēlējās cīņā starp 12 labākajiem cīkstoņiem.

Tā reiz par līderi smagās cīņās ringā tika izvēlēts kāds Kventins Barboni, un partija sāka aktīvi gatavoties tās pirmajām vēlēšanām. Par pārsteigumu Kanādas sabiedrībai, cīkstoņi politiku uztvēra visai nopietni un intervijās runāja par ētikas jautājumiem pret teroristiem, ieroču lietošanas atļaujām un ārpolitikas jautājumiem.

Iespējams, tieši tādēļ partija vēlēšanās zaudēja smagu sakāvi un kopš 2000. gada vairs nepastāv.



Foto: PantherMedia/Scanpix

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu pēcpadomju telpā parādījās visdīvainākie politiskie veidojumi. Pasaulē vislielāko rezonansi piedzīvoja "Poļu alus mīlētāju partija".

Viņu galvenais sauklis bija "Alus ir lielisks!", bet galvenais mērķis - mazināt alkoholismu, plašo šņabja patēriņu aizstājot ar alus lietošanu. Izmantojot demokrātijas plašās iespējas, Polijā īsā laikā saradās vēl aptuveni 100 dažādas partijas, taču alusmīļi 1991. gada parlamenta vēlēšanās par pārsteigumu paši sev ieguva 3% vēlētāju atbalstu un attiecīgi 16 vietas parlamentā.

Poļu iedvesmoti, tajā pašā gadā savu alusmīļu partiju dibināja arī ukraiņi, bet 1993. gadā arī baltkrievi. Tiesa, šīs abas politiskās grupas neguva ne tuvu tik lielu atbalstu, kā to poļu kolēģi.



Foto: AFP/Scanpix

Rakstnieks Roberts Antons Vilsons 2003. gadā joka pēc dibināja "Ieroču un zālītes partiju", tādējādi ironizējot par Arnolda Švarcenegera uzvaru štata vēlēšanās.

Vilsona partijas ideja paredzēja, ka labēji domājošie ieroču mīļi un kreisi domājošie vieglo narkotiku lietotāji ir jāapvieno vienā kopējā neapstādināmā vairākuma spēkā. Partijas sauklis bija "Es pieņemšu tavus vaļaspriekus, ja tu pieņemsi manējos."

Papildus šim politiskajam mērķim, tika solīts trešdaļu kongresmeņu nomainīt ar strausiem, kā arī iedrošināt vēlētājus prezidenta vēlēšanu dienā biļetenos ierakstīt savu vārdu.


Foto: PantherMedia/Scanpix

1983. gadā Austrālijā tika dibināta "Pelēkā spēka partija". Lai gan Latvijā un daudzviet citur pasaulē pelēkā krāsa politiskajos procesos apzīmē kaut ko nelegālu vai slepenu, kā tas, piemēram, ir ar pelēko ekonomiku, šo partiju dibināja pensionāri, kuri tieši pretēji - vēlējās būt tik atklāti kā nekad agrāk.

Austrālijas
vecie ļaudis uzskatīja, ka, tā kā viņu viedoklis ir balstīts uz ilgu gadu dzīves pieredzi, tas ir daudz nobriedušāks un līdz ar to svarīgāks par gados jauno politiķu skatījumu. Viņu svarīgās idejas gan neguva pārāk lielu sabiedrības atbalstu. Turklāt vēlāki pētījumi atklāja, ka pat paši pensionāri par saviem laikabiedriem bijuši ne tajās labākajās domās.


Foto: Arhīva foto

Otrā pasaules kara sākumā ASV vēl valdīja visai pozitīvs politiskais noskaņojums, par ko liecina 1940. gada "Pārsteigumu partijas" izvirzītā prezidenta kandidāte komiķe Greisija Alena.

Viņas nenopietno kampaņu labprāt reklamēja dažādi informatīvie mediji, tostarp regulāri atkārtojot viņas saukļus "Viss ir somā!" un "Nost ar veselo saprātu!" Alena līdzīgi kā citi kandidāti regulāri piedalījās dažādos radio šovos visā valstī, pārvēršot tos humora raidījumos, kā arī ar vilcienu apceļoja potenciālos vēlētājus.

Komiķe par partijas simbolu izmantoja dzīvu ķengurēnu Lauru, kā arī iedrošināja visus lepoties ar ASV ārējo parādu, kas jau tolaik esot bijis lielākais pasaulē. Prezidenta vēlēšanās Alena saņēma pāris simtus balsu, bet vēlāk tika ievēlēta par Mičiganas štata aptuveni 8 000 cilvēku lielās Menominijas pilsētas mēru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!