Pirms vēlēšanām Lukašenko deva vairākus signālus, ka briesmas valstij gaidāmas no Krievijas puses, par ko liecināja arī vairāku desmitu "Vagner" kaujinieku aizturēšana. Tagad Baltkrievijā 26 gadus valdījušais vīrs retorikā par lielākajiem draudiem dēvē NATO, kā arī apgalvojis, ka pret viņu protestējošajiem uz ielas tiekot dalīta nauda. Sazvērestības teoriju fani arī nepaguruši meklē dažādas zīmes, tostarp opozīcijas organizēšanā vaino gan vienkāršoti Rietumus un liberāļus, gan konkrētas valstis, piemēram, Poliju, kuru aizvien biežāk piemin arī Lukašenko, gan miljardieri Džordžu Sorosu, kurš izsenis kļuvis par "vaininieku" ASV nemieru organizēšanā, Covid-19 izplatīšanā, palīdzēšanā nacistiem, utt..
Jau pirms vēlēšanām Baltkrievijā bija redzama opozīcijas aktīva organizēšanās un, pats būtiskākais, saliedēšanās ap vienu nosacītu līderi Svetlanu Tihanovsku. Nosacītu, jo viņa pati uz politisku līderību nekad nav vēlējusies pretendēt, bet uzņēmās kandidatūru tikai Lukašenko režīma aizturēto politisko opozicionāru, tostarp sava vīra Sergeja Tihanovska, vārdā. Tomēr viņai izdevās iemiesot Lukašenko opozīciju kā tādu, bez noteiktiem politiskajiem virzieniem.
Tihanovskas priekšvēlēšanu programma neliecināja par vēlmi pārņemt varu, bet nodrošināt demokrātijas pamatprincipu realizēšanu – atbrīvot politieslodzītos, atjaunot 1994. gada konstitūciju, samazinot prezidenta pilnvaras, kā arī sešu mēnešu laikā sarīkot godīgas prezidenta vēlēšanas ar visu nepielaisto kandidātu piedalīšanos. Viņas neitralitāti savā veidā apstiprināja pat Lukašenko režīms – izskanējis, ka pret Tihanovsku un viņas štāba citām līderēm, arī nereģistrēto kandidātu sievām, vara nespējusi safabricēt lietas, jo atšķirībā no saviem vīriem viņas iepriekš nav bijušas aktīvas politikā vai biznesā.
Pēc vēlēšanām, oficiālo Lukašenko glaimojošo vēlēšanu rezultātu publicēšanas un milicijas, kā arī īpašo uzdevumu vienības OMON karavīru sistemātiskās un vardarbīgās vēršanās pret protestētājiem Tihanovska valsti pameta, visticamāk, varas iestāžu spiediena rezultātā. Jau Lietuvā, redzot savu tautiešu apņēmību turpināt protestus par spīti represijām, viņa tomēr paziņoja par opozīcijas Koordinācijas padomes izveidi, tādējādi radot pamatstruktūru institūcijai, kura varētu pārņemt varu.
Vairāk nekā nedēļu pēc Tihanovskas ierašanās Viļņā pie viņas atbraucis viens no pazīstamākajiem franču intelektuāļiem Bernārs-Anrī Levī. Viņš ir viens no Francijas 70. gadu tā dēvētā "Jauno filozofu" viļņa spilgtākajiem pārstāvjiem, dedzīgs liberālisma un demokrātijas aizstāvis, vairāku desmitu grāmatu autors, filmu režisors kā arī regulāri publicējas dažādos starptautiskos medijos.
Viņš 19. augustā nofotografējies kopā ar Tihanovsku, un šo fotogrāfiju publicēja "Twitter", atklājot arī brauciena mērķi. "Šodien Viļņā ar Svetlanu Tihanovsku, seju Baltkrievijas revolūcijai un tirāna Lukašenko opozīcijai. Te mēs varam redzēt, kā sievietes mērķis var satricināt grotesku un asinskāru diktatūru. Gaidāma reportāža un portretraksts," Levī vēsta, tādējādi atklājot, ka ar Tihanovsku devies tikties, lai par viņu rakstītu. Piemēram, pērn viņš "The Atlantic" veidoja Viktora Orbana portretrakstu.
Lai gan Levī savu karjeru sāka tieši kā kara žurnālists, 1971. gadā reportējot no Bangladešas atbrīvošanas kara pret Pakistānu, šo karjeru viņš drīz pameta. Tomēr, pārskatot viņa dzīves gājumu, redzams, ka karjeru filozofs turpināja veidot, sekojot līdzi, komentējot un, augot viņa atpazīstamībai un ietekmei, arī būtiski ietekmējot demokrātiskos procesus daudzviet pasaulē. Viņš aicināja Eiropu un ASV iesaistīties Bosnijas karā 90. gados, sekoja līdzi atbalstīja Gruziju 2008. gada konfliktā Dienvidosetijā, atbalstīja demokrātijas kustības Arābu pavasara izraisītajās revolūcijās Ēģiptē un Lībijā, veidoja filmu par Irākas kurdu neatkarības centieniem, kā arī piedalījās Eiromaidanā Ukrainā 2014. gadā.
Viņš tieši vai pastarpināti seko līdzi un atbalsta katru demokrātijas centienu un vēršas pret totalitārām idejām. Vēl pagājušajā mēnesī viņš viesojies Lībijā, kur piedalījies sarunās ar vienu no karojošajām pusēm un noprotams, ka demokrātiskā kustība Baltkrievijā un interese par tās līderi viņu tagad atvedusi uz Lietuvu. "Tas, kas ir redzams Baltkrievijā, ir aizkustinoši, vēsturiski un pazīstami vienlaikus. Aizgrābjošs tautas pavasaris. Vēsture, vienas no Eiropas pēdējām diktatūrām krišana. (..) Lai ilgs mūžs Minskas pavasarim," 16. augustā tvītoja Levī.
Cita starpā viņš pēdējos mēnešos regulāri pauda bažas arī par tiem cilvēku brīvību ierobežojumiem, kuri noteikti Covid-19 pandēmijas dēļ, bet piektdien, 21. augustā, viņa uzmanības centrā atrodas Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanas incidents, liecina filozofa tvīti.
Neskatoties uz Levī plašo, tomēr konstanto iestāšanos par noteiktām vērtībām dažādās pasaules malās, arī viņš nereti kļuvis par sazvērestību teoriju varoni. Tam palīdzējusi arī Krievijas propaganda. Piemēram, Kremļa finansētā Krievijas propagandas medija "Sputnik" Latvijas filiāle viņu dēvējusi gan par "Kijevas Maidana zvaigzni", kura pēc Krievijas medija ieskatiem nepamatoti nekritizē tā dēvētos dzelteno vestu protestus Francijā 2018. gadā, gan par "humāno uzlidojumu – no Dienvidslāvijas līdz Lībijai – kaismīgu atbalstītāju". Viņa iesaistei gan Lībijas, gan Ukrainas notikumos tika un joprojām tiek meklētas slēptās intereses, bet pēc jau minētās Levī un Tihanovskas kopbildes publicēšanas parādījusies ziņa, ka viņš ir "Sorosa aģents", kurš "stāv aiz Baltkrievijas opozīcijas".
Budapeštā dzimušais šobrīd 90 gadus vecais Džordžs Soross, kurš ASV kļuva bagāts ar paša dibinātā starptautiskā investīciju fonda palīdzību, ir pazīstams arī ar savu filantropisko darbību, kurā cita starpā ietilpa atbalsts Austrumeiropas demokrātijām pēc Padomju Savienības sabrukuma. Soross arī aktīvi paudis atbalstu Ukrainai un kopā ar Levī, kuram viņa idejas izsenis ir tuvas, savulaik arī "The New York Times" publicēja pēc tam plaši pārpublicētu uzsaukumu "Glābiet Jauno Ukrainu!".
Tomēr ne līdz tam, ne arī pēc tam abu ceļi, lai gan vērstas vienā virzienā, nav tik acīmredzami krustojušies. Soross nupat intervijā "La Repubblica" atskatījās uz paveiktajiem darbiem, tostarp norādīja uz Eiropas vājumu, kā arī uzsvēra, ka Covid-19 uzskata par otru lielāko krīzi savas dzīves laikā kopš Otrā pasaules kara. Tikmēr Levī turpina aktīvi atbalstīt demokrātiskas kustības, rakstos, filmās un grāmatās stāstot par tām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
