Savulaik no Spānijas izraidīto ebreju pēcnācēji pēc vairāk nekā 500 gadiem ieguvuši tiesības pretendēt uz Spānijas pilsonību, jo Spānijas parlaments ceturtdien otrajā lasījumā apstiprināja attiecīgus likuma grozījumus.
"Šī ir vēsturiska diena," komentējot likumdevēju balsojumu, atzina Spānijas ebreju kopienas priekšsēdētājs Īzaks Kverubs.
Saskaņā ar likumu, kuru Spānijas ārlietu ministrs Hosē Manuels Garsija-Margaljo nodēvējis par "vēsturiska parāda atdošanu", lai iegūtu pilsonību, pretendentiem nav jādzīvo Spānijā un nav jāatsakās arī no pašreizējās pilsonības.
Tiek lēsts, ka pasaulē kopumā dzīvo aptuveni 3,5 sefardi, tas ir, ebreji, kuru senči nākuši no Pireneju pussalas.
Tomēr tiem, kas pieprasīs Spānijas pilsonību, būs jāpierāda, ka viņi ir sefardi un ka viņi izjūt saikni ar Spāniju.
Par pierādījuma varēs kalpot ebreju kopienu izsniegti sertifikāti, spāņu valodas zināšanas, ko varēs apliecināt, noliekot eksāmenu kādā no Spānijas Servantesa institūta nodaļām ārvalstīs, vai arī apliecinājums par sefardu īpašā dialekta - ladino - zināšanām.
Likumu parlamentā atbalstīja visu partiju frakcijas, un tas stāsies spēkā 1.oktobrī.
Opozīcijā esošie deputāti tomēr pauduši neapmierinātību ar 100 eiro lielo nodevu, ko nāksies maksāt pilsonības pretendentiem, kā arī ar sarežģīto birokrātisko procedūru.
1492.gadā Izabellas I un Ferdinanda II valdīšanas laikā ebreji nonāca izvēles priekšā - vai nu pāriet katoļticībā, vai atstāt Spāniju.
Desmitiem tūkstošu sefardu pārcēlās uz dzīvi Ziemeļamerikā, Balkānos un Itālijā. Daļa no viņiem apmetās arī Amsterdamā, Antverpenē un Hamburgā.
Tomēr daudzi no viņiem gadsimtiem ilgi saglabāja saikni ar spāņu kultūru, bet daži pat līdz šodienai glabā savu senču Spānijā pamesto namu atslēgas.
