Spānijas Augstākā tiesa otrdien noraidīja lūgumu izbeigt lietu pret prominento tiesnesi Baltasaru Garsonu, kurš apsūdzēts par pilnvaru pārsniegšanu, izmeklējot diktatora Fransisko Franko režīma pastrādātos noziegumus.
Gan apsūdzības, gan aizstāvības puses bija lūgušas tiesu izbeigt lietu pret Garsonu, kurš plašāku slavu ieguva, mēģinot panākt Čīles diktatora Augusto Pinočeta izdošanu.
Tomēr tiesa tagad norāda, ka argumenti ir nepietiekami, lai atsauktu 56 gadus vecajam tiesnesim izvirzītās apsūdzības.
Iesniegumos minētie argumenti "nav pietiekami nozīmīgi, lai attaisnotu izmeklēšanas apturēšanu", teikts spriedumā, kuru atbalstīja vairums no prāvas septiņiem tiesnešiem.
Garsons savulaik deva rīkojumu uzsākt izmeklēšanu to 114 000 personu lietās, kas pazudušas bez vēsts Spānijas pilsoņkarā, kas ilga no 1936. līdz 1939.gadam, kā arī tam sekojošās Franko diktatūras laikā.
Viņš apsūdzēts par pilnvaru pārsniegšanu, jo šis rīkojums ir pretrunā ar 1977.gada vienošanos par nacionālo izlīgumu un amnestiju, kura divus gadus pēc Franko nāves deva Spānijai iespēju nodrošināt miermīlīgu pāreju uz demokrātisku valsts pārvaldi.
Savukārt Garsons apgalvo, ka amnestija, par kuru savulaik vienojās visas lielākās partijas, neattiecoties uz noziegumiem pret cilvēci.
Ja apsūdzētais tiks atzīts par vainīgu, cietumsods viņam nedraud, taču Garsons uz 20 gadiem var zaudēt tiesības darboties tiesu sistēmā, kas faktiski nozīmētu viņa jurista karjeras beigas.
Aizstāvības puse gatavojas uzaicināt 22 lieciniekus, kuri uzstāsies to ģimeņu vārdā, kas pilsoņkarā un Franko diktatūras laikā zaudējušas savus tuviniekus, no kuriem daudzi joprojām apbedīti pa visu Spāniju izkaisītos, neiezīmētos kapos.
Šī lieta ir kārtējais apliecinājums tam, cik sabiedrību šķeļošs joprojām ir pilsoņkara mantojums, lai gan kopš kopš Franko nāves pagājuši jau 36 gadi.
Spānijas sabiedrībā par pilsoņkara cēloņiem un nozīmi joprojām valda dziļa nevienprātība. Konflikts valsti burtiski sašķēla divās daļās, abām karojošajām pusēm izrādot neiedomājamu brutalitāti, un tā sekas izjūtamas arī pēc septiņām desmitgadēm.
Garsona kritiķi viņu vaino veco rētu uzplēšanā un centienos gūt mediju uzmanību, atkārtoti ķeroties pie pretrunīgām un skaļām lietām.
Garsons pasaules ievērību izpelnījās 1998.gadā, pieprasot Lielbritānijai izdot bijušo Čīles diktatoru Augusto Pinočetu, kurš tika apsūdzēts cilvēktiesību pārkāpumos.
Garsons vērsies arī pret Argentīnas militārās huntas amatpersonām, apsūdzējis islāmistu teroristiskās organizācijas "Al Qaeda" kādreizējo līderi Osamu bin Ladenu, kā arī ievadījis izmeklēšanu par iespējamajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pieļauti ASV izveidotajā Gvantanamo cietumā, kur tiek turēti ārvalstīs sagūstītie teroristi.
Spānijas lēmumu uzsākt šo tiesas procesu pret Garsonu kritizējušas tādas starptautiskās cilvēktiesību aizstāvju organizācijas kā "Amnesty International" un "Human Rights Watch".
Garsonam atbalstu izteikuši arī atsevišķi intelektuāļi, piemēram, kinorežisors Pedro Almodovars.
Viņa atbalstītāji apgalvo, ka šī prāva, kā arī nelikumīgās noklausīšanās lieta, kuru Augstākā tiesa uzsāka izskatīt janvārī, esot atriebība Garsonam, jo viņš uzdrīkstējies pārkāpt tabu, kas saistīti ar Franko diktatūras mantojumu.
No darba Spānijas Nacionālajā tiesā, kas ir valsts augstākā krimināltiesu instance, Garsons tika atstādināts jau 2010.gada maijā, un šobrīd viņš strādā par konsultantu Hāgas Starptautiskajā Krimināltiesā.
Garsonam draud arī trešā prāva, kurā viņš var tikt apsūdzēts par nepamatotu tiesvedības izbeigšanu pret Spānijas lielāko banku "Santander" kādā nodokļu lietā.
Apsūdzība apgalvo, ka banka esot netieši apmaksājusi tiesneša piedalīšanos semināros Ņujorkā.