Dokumenta svinīgajai pasludināšanai ir simboliska un vienlaikus formāla nozīme. Tā uzsver Pamattiesību hartas īpašo nozīmi un rada tiesisku pamatu Lisabonas Līguma 6. pantam, kurā uz hartu būs atsauce. Harta pasludināta 12. decembrī — dienā, pirms ES valstu un valdību vadītāji Portugāles galvaspilsētā paraksta Lisabonas (reformu) Līgumu.
Šā gada jūnijā Eiropadome — ES valstu un valdību vadītāji, — vienojoties par jauno Reformu Līgumu, nolēma Pamattiesību hartu tajā nevis iekļaut, bet gan pievienot deklarācijas veidā. Eiropas Parlaments tomēr panāca citu pieeju, uzskatot, ka ir jāuzsver hartas īpašais — Eiropas pamattiesību kataloga raksturs. Līdz ar to pamatlīgumus deklarācija vairs nepapildinās. Tiesisku pamatu hartai piešķirs pants Līgumā.
Lisabonas līguma 6. pants noteiks: "Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti 2000. gada 7. decembra Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kura pielāgota Strasbūrā, 2007. gada 12. decembrī, un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem."
Eiropas Pamattiesību hartā apvienotas vispārējās cilvēktiesības, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kas līdz šim bija izteiktas atsevišķos nacionālajos, Eiropas mēroga un starptautiskos tiesību aktos. Hartas noteikumi, uzsvērts Līgumā, nepaplašina Eiropas Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos.
Hartu veido sešas sadaļas: Cieņa, Brīvības, Vienlīdzība, Solidaritāte, Pilsoņu tiesības, Tiesiskums.
Konventa darbā pie hartas sagatavošanas, kas sākās 1999. gada decembrī un tika pabeigts 2000. gada oktobrī, bija iesaistīti Eiropas un dalībvalstu parlamentu deputāti, dalībvalstu un Eiropas Komisijas pārstāvji. Hartu vispirms parakstīja 2000. gada 7. decembrī Nicā. Pēc tam to bija iecerēts iekļaut Konstitucionālajā līgumā, kuru nepieņēma negatīvo Francijas un Nīderlandes referendumu rezultātu dēļ.
