Stross-Kāns tiesā noliedza, ka būtu zinājis, ka sievietes, ar kurām kopā viņš piedalījās orģijās, ir prostitūtas.
Prostitūcija Francijā ir legāla, bet sutenerisms, tostarp prostitūcijas veicināšana, labuma gūšana no tās vai prostitūcijas organizēšana, ir noziegums.
Stross-Kāns bija augstākā amatpersona no 14 sutenerismā, dažos gadījumos arī krāpšanā apsūdzētajiem. Viņa ierašanās tiesā piesaistīja žurnālistu un ziņkārīgo pūļus. Līdz pusei kailas feministes metās uz viņa automašīnu, kad viņš atbrauca uz tiesu.
Šī tiesa bija kārtējā lieta, kas ļāva ieskatīties aiz guļamistabas durvīm cilvēkam, kurš kādreiz bija potenciāls sāncensis cīņā par prezidenta krēslu bijušajam Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī.
Viņa izredzes tika iznīcinātas, kad Stross-Kāns 2011.gadā ar lielu skandālu bija spiests atkāpties no SVF izpilddirektora amata, jo viņš tika apsūdzēts Ņujorkas viesnīcas istabenes izvarošanas mēģinājumā. Lai gan pēcāk viņam izdevās panākt izlīgumu ar istabeni, pār Strosu-Kānu nobira virkne citu apsūdzību saistībā ar seksuāla rakstura noziegumiem.
