Kurdi ir lielākā tauta pasaulē bez savas valsts. Iespējams, jau pavisam drīzā nākotnē tas mainīsies. Tomēr ne visi aptuveni 30-35 miljonu lielās tautas pārstāvji 25. septembrī dosies balsot par savu neatkarību.
Par spīti kurdu lielajam skaitam, tos vēsturiski apspieduši dažādi reģionālie spēki. Jaunāko laiku vēsturē ir tikai atsevišķi īsi posmi pēc Pirmā pasaules kara, kad pastāvējuši neatkarīgi kurdu valstiskie veidojumi.
1922. gadā mūsdienu Irākas ziemeļaustrumos tika dibināta un divus gadus pastāvēja Kurdistānas Karaliste, 1927. gadā mūsdienu Turcijas dienvidaustrumos dibināja Ararata Republiku, kura pastāvēja trīs gadus, bet ar PSRS atbalstu mūsdienu Irānas ziemeļrietumos no 1946. līdz 1947. gadam pastāvēja Mahābādas republika. Pirmo pakļāva Irāka, otro - Turcija, bet trešo pēc padomju atbalsta aiziešanas pārņēma Irāna.
Nupat radušies priekšnosacījumi, lai pasaules kartē parādītos jauna valsts. Skaidrojam, kuri kurdi varētu iegūt savu valsti, kas viņus atbalsta un kas draud ar sekām neatkarības gadījumā:
Kurdistāna nav vienots reģions. Politiski to sadala četru valstu savstarpējās robežas, kā rezultātā mēdz runāt par četrām Kurdistānām - Ziemeļu jeb Turcijas Kurdistānu, Rietumu jeb Sīrijas Kurdistānu, Dienvidu jeb Irākas Kurdistānu un Austrumu jeb Irānas Kurdistānu.
Lielākā daļa kurdu dzīvo Turcijas dienvidaustrumu reģionos, un jau gadiem dažādas kurdu politiskās un paramilitārās grupas cīnās par neatkarību, taču viņu centieni vienmēr ir apspiesti. Savukārt to ietekmīgākā kustība "Kurdistānas strādnieku partija" (PKK) pasludināta par teroristu organizāciju. Kārtējais apspiešanas vilnis sākās pirms dažiem gadiem, prezidentam Radžepam Tajipam Erdoganam nostiprinot varu. Vardarbīgās akcijās pret kurdiem iznīcinātas pat veselas pilsētas.
Arī Irānas Kurdistānā, kur mīt otra lielākā kurdu kopiena aptuveni 10 miljonu apmērā, minoritātes pašnoteikšanās centieni tiek regulāri apspiesti. Daudzi aktīvisti laika gaitā bijuši spiesti to pamest un vairākas Irānas kurdu politiskās kustības, kā arī mediji patvērumu raduši kaimiņvalstī Irākā.
Līdz ar Sīrijas pilsoņkaru nosacītu de facto neatkarību izcīnījuši Sīrijas kurdi. Viņi ir pašpasludinājuši Rožavas autonomiju.Tās lielākajā daļā kontroli uztur kurdu vadītie un ASV atbalstītie "Sīrijas Demokrātiskie Spēki", kuri no plašām teritorijām padzinuši džihādistu teroristu organizāciju "Daesh". Tomēr par viņu de jure neatkarību ir pāragri runāt. Pagaidām kurdu nodibināto institūciju ilgtspēja bez ārējas palīdzības ir neskaidra, robežas joprojām mainīgas, bet ASV līdz šim izvairījušās komentēt atbalstu pēc "Daesh" sakaušanas.
Savukārt visstabilākais un patstāvīgākais ir Irākas Kurdistānas reģions. Tas formāli administratīvās robežas ieguva pēc Līča kara 1991. gadā, bet autonomiju ar iekšēju pašpārvaldi kopš 2003. gada, kad pēc ASV iebrukuma tika gāzts Sadama Huseina režīms. Kopš tā laika reģions ir nostiprinājies, un faktiski starptautiskajā telpā aizvien biežāk darbojas atsevišķi no Irākas, kā arī izveidojis savus bruņotos spēkus – pešmergu, lai gan formāli Bagdāde joprojām atbild par sava autonomā reģiona aizsardzību un pārstāv to ārpolitiski.
Tieši Irākas Kurdistānas vadība šī gada pavasarī paziņoja par neatkarības referenduma rīkošanu. Lai gan pašas Kurdistānas Reģionālās valdības interneta vietnē norādīts, ka trijās Kurdistānas oficiālajās provincēs mīt nedaudz vairāk kā četri miljoni kurdu, un līdz ar to uz neatkarīgu valsti pretendē ne vairāk kā astotā daļa no visas lielās tautas, izsenis nemierīgo Tuvo Austrumu valstu vērotāji 25. septembri gaida ar ievilktu elpu. Pēc neatkarības izslāpušās tautas balsojuma rezultātu jau tagad ikviens labi apzinās, bet tā sekas ir liels nezināmais.
Kā norāda paši neatkarības kampaņas organizētāji, kurdu centieniem pēc neatkarīgas valsts ir vairāk nekā gadsimtu sena vēsture.
Senās kurdu karalistes,vasaļvalstis un provinces, kuras gadsimtiem savstarpēji cīnījās par ietekmi reģionā, laika gaitā pilnībā pakļāva Osmaņu impērija. Bet pēc tās sagrāves Pirmajā pasaules karā kurdi vēlējās panākt savas nacionālas valsts izveidi, gluži kā tas notika Eiropā. Sabiedroto spēku radītajā Sevras līgumā kurdiem pat bija atvēlēta sava zeme, tomēr turku militārā līdera Kemala Ataturka vadīto spēku ieņemtās teritorijas un pašu sabiedroto intereses šo līgumu lika nomainīt pret citu, kurā kurdi tika sašķelti ar vairākām administratīvām robežām.
Kopš tā laika britu protektorāta daļā jeb mūsdienu Irākā palikušie kurdi vairākkārt asiņaini cīnījušies par pašnoteikšanos. Turklāt, pēdējā gadsimta laikā, mainoties Irākas centrālajai varai, centieni apspiest kurdu minoritāti nemainījās. Par saspīlējuma augstāko punktu uzskatāma Sadama Huseina 80. gadu otrajā pusē uzsāktā sistemātiskā kurdu iznīcināšana, kura ietvēra masu nošaušanas un ķīmisko ieroču uzbrukumus. Tiek lēsts, ka šajās kampaņās dzīvību zaudēja līdz 200 000 cilvēku.
Līča kara laikā noteiktais aizliegums lidot virs Kurdistānas reģionu izolēja no pārējās valsts, vienlaikus ļaujot tam netraucētu iekšējo reformēšanos. Divu vadošo partiju sāncensība gan noveda pie asiņaina pilsoņkara, taču tas pēc dažiem gadiem noslēdzās ar ASV panāktu miera līgumu, vienmērīgi sadalītu ietekmi šajā Irākas reģionā un spēcīgu ārvalstu, tostarp savstarpēji naidīgo kaimiņvalstu Irānas un Turcijas atbalstu kurdu savienībai. Programma "Pārtika pret naftu" ļāva reģionam uzplaukt, un ASV, iebrūkot Irākā, kurdu spēki ar ASV gaisa atbalstu salīdzinoši īsā laikā spēja pārņemt kontroli Irākas ziemeļos.
Pēc Huseina gāšanas abu kādreizējo pilsoņkara pušu – "Kurdistānas Demokrātiskās partijas" un "Kurdistānas Patriotiskās savienības" – līderi pat kļuva attiecīgi par Kurdistānas autonomijas un Irākas prezidentiem. Pēc ASV karaspēka aiziešanas pieauga spriedze Bagdādes un kurdu starpā par autonomijas pilnvarām. "Daesh" pēkšņā ofensīva 2014. gada vasarā gan parādīja, ka kurdu pešmerga ir vērā ņemams spēks, kamēr Irākas armija strauji atkāpās, džihādistiem atstājot milzu teritorijas un ieroču krājumus.
Iekšējā vienotība, sava spēka pierādīšana, sakaujot džihādistus, visu kurdu apdzīvoto zemju kontrole Irākā, kā arī ekonomiskais uzplaukums, ko kopš 90. gadiem nodrošinājuši naftas ieņēmumi, par spīti pretestībai no Irākas valdības un ārvalstīm Kurdistānas vadībai vairs nedod attaisnojumus nepiepildīt kurdu vēlmi pēc neatkarības. Turklāt referenduma atsaukšana šobrīd, kad līdz tam palikusi tikai nepilna nedēļa, būtu prezidenta Masuda Barzani politiskā pašnāvība.
Galvenais atbalsts Kurdistānas neatkarībai ir pašu kurdu vidū. Savas valsts ideju atbalsta vairums politisko partiju, un pat tādi spēcīgi opozicionāri kā "Kustība pārmaiņām" uzskata, ka Kurdistānas neatkarība ir mērķis, taču ar citādu valdību.
Savukārt starptautisks atbalsts Irākas Kurdistānas neatkarībai līdz šim bijis pavisam neliels. Pirms dažiem gadiem par vienu no autonomijas lielākajiem draugiem kļuva Turcijas prezidents Radžeps Tajips Erdogans, intervijā paziņojot, ka Kurdistānas neatkarība ir Irākas iekšpolitikas jautājums, ko turku mediji tūlītēji interpretēja kā zaļo gaismu neatkarībai. "Ja Irāka iekšēji nolemj sadalīt valsti, tā ir viņu iekšēja lieta," viņš teica.
Turklāt viņš tikai atkārtoja savas partijas runasvīra pirms gada pausto. "Pagatnē neatkarīga Kurdistāna būtu iemesls karam, bet neviens to nevar atļauties teikt tagad," Huseina Selika 2014. gada jūnijā teikto publicēja "International Business Times".
Tieši Turcija gadiem bijusi lielākais investors Kurdistānā, ne tikai palīdzot tai ekonomiski attīstīties, bet arī slēdzot tiešus līgumus par naftas iepirkumiem, apejot Bagdādi, faktiski palīdzot decentralizēt varu, raksta "Daily Sabah". Norādot, ka Irāka var dalīties, ja tā vēlas, prezidents faktiski deva Irākas Kurdistānas vadošajiem spēkiem grūdienu virzīties uz savas valsts idejas realizāciju. Tomēr jau dažus mēnešus pēc viņa "zaļās gaismas paziņojuma" atsākās kaujas Turcijas kurdu kaujinieku un armijas starpā, pastiprinot bažas, ka Irākas Kurdistānas neatkarība un Sīrijas kurdu pieaugošais spēks Turcijas pierobežā destabilizēs situāciju valsts iekšienē.
Tagad Turcija līdz ar Irānu kļuvusi par vienu no neatkarības sīvākajām pretiniecēm. Lai demonstrētu savu nostāju, tā pirmdien Kurdistānas pierobežā uzsāka militārās mācības, kurās piedalās arī smagā kaujas tehnika, norāda "Arab News". Vienlaikus "Daily Sabah" uzsver, ka militārs uzbrukums no Turcijas puses, lai gan būtu bijis ticams pirms desmit gadiem, patlaban esot gandrīz neiespējams, ņemot vērā turku milzīgās investīcijas reģionā, kā arī pešmergas rūdījumu un Rietumu bruņojumu.
Situācija gan ir sarežģīta, jo zemes ieskautā valsts, atdaloties no Bagdādes, kļūtu tikai vēl atkarīgāka no Turcijas, lēš "Foreign Policy". Jau vairākus gadus tā naftu pa tiešo pārdod no turku ostām, un attiecību saraušana tai būtu graujoša.
Lai gan Kurdistānas būtiskas sabiedrotās ir arī ASV, kuras gadiem kurdu pešmergu apgādājušas ar bruņojumu gan karam pret Sadamu Huseinu, gan pret islāma kustībām, kuras parādījās pēc diktatora gāšanas, gan tagad pret "Daesh", tās vairākkārt brīdinājušas vismaz pagaidām referendumu atlikt. Viens no iemesliem ir joprojām aktīvais karš pret "Daesh", kā arī zemā naftas cena, kas ilgus gadus baudīto uzplaukumu autonomijā ir piebremzējusi.
Kopumā Rietumvalstis neatkarības atbalstīšanā bijušas noraidošas. Arī Latvija iestājas par Irākas teritoriālo vienotību, norādot, ka visi neatrisinātie jautājumi starp Irākas valdību un kurdu autonomo apgabalu ir risināmi dialoga ceļā. "Šobrīd ir būtiski atturēties no vienpusējiem soļiem, kas var apdraudēt ilgtermiņa mieru un stabilitāti," portālam "Delfi" norādīja Ārlietu ministrijas pārstāvji.
Tomēr Irākas kaimiņu un Rietumu lielākās bažas raisa Irāna. Kurdistānai ar to līdz šim bijušas labas attiecības, bet referendums to draud mainīt.
Pirmkārt, Irāna gluži tāpat kā Turcija baidās, ka tajā esošā milzīgā kurdu minoritāte, redzot neatkarīgas Kurdistānas izveidošanos aiz robežas, varētu aktivizēties. Otrkārt, Irākā patlaban gan politikā, gan armijā dominē šiīti, kas ļāvis Irānai pēdējos gados ievērojami kontrolēt Irākas iekšpolitiku, tādējādi tai iegūstot arī sviras Kurdistānas politikas veidošanā, kuras ļāva tai balansēt Turcijas ekonomisko ietekmi reģionā.
Turklāt senajā kurdu pilsētā Kirkūkā un tās ar naftu bagātajā apkārtnē Sadama Huseina 80. gados īstenotās arabizācijas politikas rezultātā mūsdienās vairums iedzīvotāju ir arābu šiīti, un jau referenduma rīkošana šajā pilsētā vien izsaukusi Irānas balstīto "Tautas mobilizācijas spēku" protestus un grautiņus.
Lai gan Irākas premjers Haiders Abadi noraidījis armijas tanku nosūtīšanu uz reģionu referenduma dēļ, izskanējušas bažas, ka nemieri Kirkūkas apkārtnē varētu pārmesties uz pilna mēroga pilsoņkaru starp Irānas balstītajiem šiītiem un kurdiem. Turklāt tādā gadījumā Irāna, visticamāk, savas iekšējās stabilitātes labad būtu ieinteresēta palīdzēt Irākai kurdus atkal pakļaut.
Par kurdu neatkarību starptautiski visskaļāk iestājusies Izraēla. Premjers Benjamins Netanjahu iepriekš paudis bažas par Irānas pieaugošo lomu Irākā un reģionā kopumā, un kurdu valsts varētu būt viņam tīkams situācijas stabilizētājs. "Haaretz" gan raksta, ka tā esot Netanjahu atspēlēšanās Erdoganam par atbalstu palestīniešu pašpārvaldes paramilitārajai organizācijai "Hamas".
Turklāt Izraēlai nav grūti atrast oficiālu un starptautiskajai sabiedrībai saprotamu pamatojumu savam atbalstam – kurdi, tāpat kā reiz ebreji, ir apspiesta tauta bez savas valsts. Uz šo salīdzinājumu asi reaģējis Irākas viceprezidents Nuri al Maliki, paziņojot, ka "otras Izraēlas Irākā nebūs".
Neskatoties uz starptautisko saspīlējumu referenduma dēļ, Kurdistānas valdība jau tagad paziņojusi, ka tas ir tikai solis uz neatkarību. Neatkarīga valsts bez dialoga ar Bagdādi netikšot pasludināta.