Režisoram Franko Dzefirelli 90. Septiņas filmas, kas jāredz!  (45)

Režisora radošajā biogrāfijā ir gan vērienīgas kostīmfilmas, biogrāfiskas fantāzijas un kinovēsturē ierakstītas Šekspīra lugu ekranizācijas, gan virkne izcilu operas izrāžu un operfilmu – ne velti Dzefirelli tiek dēvēts par 20. gadsimta labāko operfilmu režisoru.

Godinot cienījamā režisora apaļo jubileju piedāvājam septiņu viņa zināmāko filmu sarakstu, kas noteikti būtu jāredz īstam ikvienam itāļu kino cienītājam.

Sākotnēji Katarinas un Petručo lomas bija paredzēta itāļu aktieriem Sofijai Lorēnai un Marčello Mastrojani, taču režisora izvēla bija – Holivuda – Elizabete Teilore un Ričards Bērtons.

"Spītnieces savaldīšana" 1960. gadu nogalē bija grāvējs. Noteikti, pateicoties arī abiem galveno varoņu atveidotājiem, kuri tobrīd bija ne tikai spožākais ekrāna pāris, bet arī skandalozākie lauleņi Holivudā, kuru attiecības bija publiski nosodījis pat Vatikāns.

Paralēli "Spītnieces savaldīšanas" uzņemšanai tapa vienīgā Dzefirelli dokumentālā filma "Florence: Days of Destruction" - par 1966. gada plūdiem Florencē un to postījumiem vēsturiskajā pilsēta. Turklāt filmā redzamie kadri ir vienīgās zināmās kino liecības no dabas stihijas.

Filmas tekstu, darba apvienošanas kārtībā, paralēli "Spītnieces savaldīšanas" filmēšanai, itāļu un angļu valodās ierunājis aktieris Ričards Bērtons.

Filma, līdzīgi kā 30 gadus vēlāk tapusī mūsdienīgotā Baza Lurmena "Romeo + Juliet", kļuva par absolūtu jauniešu kulta filmu. Turklāt 90. gadu filmas beigu titru dziesmas "Exit Music"autors Toms Jorks no "Radiohead" atzinis, ka ietekmējies no 60. gadu Dzefirelli filmas.

Darbs Olīvijai Hasijai pie Dzefirelli izrādījās liktenīgs. Viņa līdz šim nospēlējusi vairāk nekā 40 lomas, tomēr kinovēsturē ierakstīta kā jauniņā Džuljeta. Vēlāk 1970. gados Hasija pie Dzefirelli nospēlēja vēl vienu zīmīgu lomu – TV filmā "Jēzus no Nācaretes" viņai tika uzticēta Marijas, Jēzus mātes loma.

Dzefirelli "Romeo un Džuljeta" saņēma četras "Oskara" nominācijas, tai skaitā arī galvenajā kategorijā kā labākā filma, bet pats Dzefirelli kā labākais režisors. Tiesa, filma saņēma zeltītās statuetes tikai divās tehniskajās kategorijās.

Taču filma ir ne tikai cilvēcisks stāsts par kanonizētu, tālu un svētu personību, tās noskaņa lielā mērā sasaucas ar tobrīd pasaulē valdošo puķu bērnu subkultūru. Īpašu popularitāti izpelnījās skotu folk-dziesminieka Donavana romantiskās un maigās dziesmas filmas skaņu celiņam. Jāpiebilst, ka šī filma neizpelnījās 20. gadsimta franciskāņu ordeņa atzinību, tā pārstāvji Frančesko, kuru filmā atveido aktieris Graiems Folkners, kritizējuši un nosaukuši par "kaut kādu hipiju". Savukārt Dzefirelli paudis pārliecību, ka mūsdienu franciskāņi ir tālu no viņu dibinātāja personības un ideāliem.

Filma detalizēti ataino Jaunās derības evanģēlijos balstīto Jēzus Kristus dzīvesstāstu no nākšanas pasaulē līdz pat Krustā sišanai un Augšāmcelšanās brīnumam. Tā uzņemta Marokā, Tunisijā un Meksikā.

Kā atzinis pats Dzefirelli, veidojot filmu, viņam bijusi iespēja pietuvoties šī stāsta brīnumam un tas ir viens no nozīmīgākajiem posmiem viņa dzīvē. Režisors pastiprināti studējis Svētos rakstus un no jauna izpratis bērnībā gūto ticības mācību. Jāpiebilst, ka filmā viņš vairījies tieši atveidot Kristus veiktos brīnumus, kā arī tik svarīgo augšāmcelšanās ainu, acīmredzot saglabājot bijību un cieņu pret šiem neparastajiem un svētajiem mirkļiem.

Jāpiezīmē, ka kritiku un nosodījumu par zaimošanu no dažādām reliģiskām organizācijām Dzefirelli kristietības tēliem veltītās filmas piedzīvoja 1990. gadu nogalē, kad režisors beidzot publiski atzina, ka ir homoseksuāls. Savukārt geju kopienas pārstāvji režisoram pārmet pārlieko katoļu baznīcas aizstāvību.

Grezniem kostīmiem un vērienīgiem masu skatiem pārpilnajā kino-operā emocionāli un intīmi tika izdzīvots labi pazīstamais "Kamēliju dāmas" stāsts, atnesot cildinošas kritiķu atsauksmes, publikas mīlestību un vairākas "Oskara", "Zelta globusa" un BAFTA balvu nominācijas un uzvaras.

"Traviata" spilgti demonstrē Dzefirelli kunga mākslinieka un režisora talantu. Viņa darbs ir grezns, bet nav nervozs vai nomācošs. Tas, iespējams, tādēļ, ka izšķirošajos brīžos tiek piedāvātas detaļas, kas atgādina, ka, lai cik uz ekrāna notiekošais būtu reālistisks, tā tomēr nav dzīve, bet grandioza teātra pieredze. To nedrīkst palaist garām," tā pēc operfilmas pirmizrādes rakstīja 1983. gadā rakstīja "NewYork Times", saucot to par triumfālu un žilbinošu.

Jāpiebilst, ka īpašu popularitāti operfilma piedzīvoja bijušajā Padomju savienībā, jo tajā vienā no balles epizodēm solo numuru izpilda tā laika vadošie Maskavas Lielā teātra solisti Jekaterina Maksimova un Vladimirs Vasiļjevs.

Tomēr šīs sirsnīgo notikumu fonā risinās iespaidīgi vēsturiski notikumi, Musolīni fašistiskais režīms pieņemas spēkā un nežēlīgajās kara spēlēs tiek iesaistīti visi galvenie varoņi.

Operas zvaigznes Kallasas mūža un karjeras norietu filmā spoži atveidoja franču aktrise Fanija Ardāna saspēlē ar ne mazāk spožo Džeremiju Aironsu menedžera Lerija Kellija lomā.