Līdz ar pirmajām atombumbām ASV tā dēvētā "Manhetenas projekta" ietvaros radīja arī pirmo atomelektrostaciju. Piedāvājam iepazīsties ar dažiem zināmākajiem izgudrotāju mēģinājumiem ar kodolreaktoru enerģiju apgādāt itin visu.
Drīz pēc kara zinātnieki gan ASV un Padomju Savienībā, gan arī citās valstīs meklēja iespējas ar lēto atomenerģiju apgādāt ne tikai nacionālos elektrotīklus, bet padarīt to universāli pārvietojamu. Katrs būs dzirdējis par kodolreaktoriem, kuri darbina zemūdenes, taču reiz zinātnieki bija pārliecināti, ka arī līdz kodolenerģijas darbinātām automašīnām ilgi vairs nav jāgaida.
Futurologu izplānoto progresu gan bremzēja pašu reaktoru izgatavošanas sarežģītība, dārdzība, kā arī pārāk lielie izmēri. Savukārt sapņus par kodolreaktoru kabatā vismaz pagaidām par realitāti pārvērst galvenokārt traucē to radioaktivitāte un bīstamība potenciālas avārijas gadījumā.
Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties gan veiksmīgi izmēģinātiem, gan līdz galam nerealizētiem atomenerģijas izmantošanas eksperimentiem:
Viens no cerīgākajiem un pašsaprotamākajiem šķietami tīrās un mūžīgās enerģijas pielietojumiem civilajā rūpniecībā ASV zinātniekiem šķita automobilis, kas 50. gados jau bija kļuvis pieejams gandrīz katrai amerikāņu ģimenei.
Šī sapņa vienīgā realizācija bija kompānijas "Ford" 1958. gada konceptautomobīļa "Nucleon" modelis. Realitātē gan šis auto tā arī nekad netika uzbūvēts, jo tikai teorētiski tika pieļauts, ka drīz reaktoru izmērs saruks līdz tādam, ko var iebūvēt automašīnā.
Portāls "Listverse" raksta, ka oficiālajā konceptautomobiļa aprakstā bija paredzēts, ka tas bez reaktora nomaiņas spēs nobraukt aptuveni 8000 kilometrus. Savukārt to nomaiņa notiktu degvielas uzpildes stacijām līdzīgos punktos.
50. gadu raķešdizainā ieturētajā auto kodolreaktoru bija paredzēts novietot aizmugurē, pēc iespējas tālāk no pasažieriem. Bailes no avārijām un ideja, ka katrs varētu pārvietosies ar nelielu atomreaktoru, tomēr nešķita gana apvienojamas, un ideja ļoti ātri tika atmesta.
Kamēr atomauto tā arī palika nerealizēts skiču projekts, atomenerģijas darbināta lidmašīna gandrīz kļuva par realitāti.
Pēc Otrā pasaules kara nebija gana attīstītas starpkontinentālās raķetes, un Aukstā kara gaisotnē tika meklēti jauni risinājumi teorētiskai atombumbu nogādāšanai tālos punktos. Pat tālā rādiusa bumbvedēji "B-36" nespēja aplidot planētu, taču atomenerģija teorētiski to varēja nodrošināt.
"B-36" lielais izmērs ļāva tajā ievietot kodolreaktoru, un tapa "NB-36", saukts arī par "Crusader" jeb "Krustnesi". Vienīgā atšķirība gan nebija tikai paša reaktora ievietošana lidmašīnā. Drošības dēļ tika pārbūvēts viss lidaparāts, apkalpi nodalot no reaktora ar drošām starpsienām, un ap reaktoru tika izvietoti lieli ūdens rezervuāri radiācijas papildu absorbcijai, raksta "AviaStar".
Uzņēmums "Convair" gan tā arī nepievienoja reaktoru dzinējiem, un lidmašīnu izmantoja tikai kā eksperimentālu modeli plānotajam pilnībā kodolenerģijas darbinātajam "X-6" bumbvedējam. Pārāk lielās bailes no iespējamām kļūmēm, kā arī tehnoloģijas, kuras ļāva uzpildīt degvielu gaisā, lika pilnībā pārtraukt "X-6" projektu jau 60. gadu pirmajā pusē.
Agrīnos Aukstā kara gados ASV kompānijas "Chrysler" inženieri, pieļaujot, ka Padomju Savienība radīs atomieročus, kuri būtu izmantojami arī kaujas laukā, izgudroja tanku "TV-8".
Tas ne tikai pats par sevi bija darbināms ar kodolreaktoru, bet spēja izturēt kodolsprādziena vilni. Lai to spētu, tanka dizains paredzēja, ka gan munīcija, gan dzinējs, gan citas tankam būtiskās daļas atrodas savdabīgā tornī. Savukārt redzamību ap to nodrošināja kameras un kabīnē iebūvētie televizora ekrāni. "TV-8" tika aprīkots ar standarta 90 milimetru stobru, un papildu drošībai uz torņa atradās divi ložmetēji.
Torņa savdabīgajam dizainam bija kāda būtiska blakne – to nebija iespējams pagriezt. Līdz ar to tēmēšana bija iespējama, vienīgi visam tankam pagriežoties pret mērķi. Izmēģinājumu laikā ASV armija konstatēja, ka "Chrysler" radītā tanka priekšrocības ir pārāk nenozīmīgas, un projekts netika turpināts.
Par spīti iepriekš pieminētajiem ne visai veiksmīgajiem eksperimentiem ar kodolenerģiju darbināt dažādus transportlīdzekļus, par drošākajiem atomenerģijas nesējiem tika atzīti tieši peldlīdzekļi.
Krievijai, ASV, Francijai, Lielbritānijai, Ķīnai un Indijai kopumā ir vairāki simti atomzemūdeņu, ASV un Krievijai ir vairāki kreiseri, kā arī ASV un Francijai ir bāzeskuģi, kurus darbina kodolreaktori.
Tomēr par īpatnējākajiem kodolenerģijas darbinātajiem peldlīdzekļiem kļuva PSRS būvētie atomledlauži. Pirmais no tiem – "Ļeņins" – 1957. gadā kļuva par pirmo kuģi ar kodolreaktoru, reiz rakstīja "Ria Novosti". Tas vienlaikus bija gan komunistu lielvaras paziņojums par zinātnisko sasniegumu, gan norāde, ka tā atomenerģiju izmanto miermīlīgiem mērķiem (attēls uzņemts īsi pēc tā ielaišanas ūdenī).
"Ļeņins" savā 50. jubilejā beidza pildīt ledlauža pienākumus un tika pārveidots par muzeju. Tas pietauvots Murmanskā.
Čikāgas uzņēmējs Leviss Larsens kopš 90. gadiem meklē kodolreaktoru dizainu, kas būtu piemērots privātmāju apgādāšanai ar enerģiju.
Viņa plānotais zemās enerģijas kodolreaktors jeb LENR būtu aptuveni mikroviļņu krāsns lielumā un darbotos gandrīz bez emisijām. Larsens uzskata, ka viņa projekts tehnoloģiski jau šobrīd ir iespējams, bet inženieriem vēl jāatrod, kā to praktiski uzbūvēt.
Par spīti šī projekta skeptiķiem NASA izveidota īpaša komanda šāda reaktora radīšanai, raksta "Listverse". Fiziķa Džozefa Zavodnija komanda kopš 2013. gada ar ASV Enerģētikas departamenta finansējuma palīdzību strādā pie mājsaimniecībā un kosmosā izmantojamu reaktoru izstrādes, balstoties Larsena pētījumos.
