Līksmība trešajā klasē
Trešās klases pasažieri bieži ceļoja, līdzi ņemot savus mūzikas instrumentus - gan plaši zināmus, gan rietumnieku ausīm nedzirdētus. Galvenajā istabā, kur pulcējās gan lieli, gan mazi, atradās klavieres, kas bieži tika liktas lietā. Kāds īru pasažieris Jūdžins Deilijs (Eugene Daly), kura ceļasomas neatņemama sastāvdaļa bija dūdas, priecēja klausītājus, spēlēdams zināmas īru dziesmas. Viens no skaņdarbiem, kas skanēja vairāk nekā vienu reizi, bija īru tautai nozīmīgs skaņdarbs "A Nation Once Again".
Kuģa orķestris
Tikmēr pirmās klases pasažieri baudīja stīgu orķestra pavadījumu. Kuģa katastrofā izdzīvojušais pasažieris Arčibalds Greisijs, pēc izglītības rakstnieks un vēsturnieks, kādā no saviem stāstiem atminas "vienmēr burvīgo" kuģa kamerorķestri, kura skaņas varēja dzirdēt vēl pirms ieiešanas "Palm Court" restorānā. Vien dažas stundas pirms nogrimšanas, orķestris pārcēlās no kuģa restorāna uz pirmās klases klāju netālu no lielajām kāpnēm. Viņi turpinājā spēlēt, lai nomierinātu pasažierus, spēlēja 1912.gadā populāras melodijas, kāzu maršus, džeza mūziku un valšus.
Šie mūziķi bija Liverpūles mūzikas aģentūras nolīgti darbinieki, kas nebija daļa no "White Star Line" apkalpojošā personāla un ceļoja kā otrās klases pasažieri. Tas deva viņiem tādas pašas tiesības evakuēties kā citiem kuģa pasažieriem. Neskatoties uz to, mūziķi pieņēma lēmumu spēlēt "līdz beigām". Galvenokārt tas notika orķestra vadītāja - vijolnieka Volisa Henrija Hartlija un viņa kristīgās pārliecības dēļ.
Viņš bija pārliecināts, ka mūzika spēj nomierināt satrauktu dvēseli. "Manuprāt, Hartlijs, apzinoties situācijas nopietnību, sasauca savus vīrus un sāka spēlēt. Viņš bieži teica, ka mūzikai ir lielāks spēks apturēt sajukumu, nekā jebkam citam uz šīs zemes. Viņš saprata, kāda vērtība ir viņa rokās esošajam instrumentam, un, manuprāt, viņš pierādīja savu taisnību," tā stāstīja mūziķis Džons Karrs, ar kuru kopā Hartijs bija spēlējis uz kuģa "Celtec".
Kāds cits Hartlija kolēģis, mūziķis Elvands Mūdijs pēc traģēdijas kādam britu laikrakstam stāstīja: "Atminos, ka prasīju, ko viņš darītu, ja kādreiz attaptos uz grimstoša kuģa. Hartlijs atbildēja, ka visticamāk nespētu darīt neko labāku kā vien spēlēt "Oh, God, Our Help in Ages Past" vai "Nearer, My God, to Thee"." Hartlijs ticēja, ka mūzika var aizkavēt paniku, ticēja, ka mūzikai piemīt šis pārdabiskais spēks iedvest mieru satrauktās sirdīs. Viņš zināja, kā vēlētos rīkoties, ja kādreiz dzīvē nonāktu situācijā, kādu piedzīvoja uz Titānika, un viņš šķietami bija izvēlējies savu pēdējo skaņdarbu.
Pēdējais skaņdarbs
Viena no spilgtākajām ainām, kas iekļauta vairākās filmās par Titānika bojāeju, attēlo kuģa kamerorķestra mūziķus spēlējot, kamēr kuģa klājs applūst un pasažieri, kuri nav tikuši laivās, panikā meklē glābiņu. Skaņdarbs, kas figurē vairākās filmās, ir "Nearer, My God, to Thee", kaut gan viedokļi par orķestra pēdējo dziesmu atšķiras.
Lai gan vairāki pasažieri, kuriem laimējās izglābties no grimstošā Titānika, pēc traģēdijas atminējās, ka pēdējā dziesma, ko kuģa kamerorķestris izpildījis, tiešām bija "Nearer, My God, to Thee", vairākos avotos minēts, ka šo pasažieru laivas tika nolaistas vairāk nekā stundu pirms Titāniks nogrima okeāna dzelmē, kā rezultātā viņi nevarēja būt klātesoši, lai dzirdētu pēdējo skaņdarbu. Harolds Braids, viens no izdzīvojušajiem kuģa operatoriem, kurš kopā ar kolēģiem sūtīja SOS signālus tuvumā esošajiem kuģiem, kamēr elektrība uz Titānika pazuda pavisam, atcerējās minūtes pirms kuģa nogrimšanas dzirdam skaņdarbu "Autumn". Šis fakts vēlāk tika popularizēts arī vairākās grāmatās, tostarp Valtera Lorda grāmatā "A Night to Remember".
