Starp Irānas kurdu kaujiniekiem un valsts galveno militāro struktūru - Irānas Revolucionāro gvardi - šomēnes atsākušās bruņotas sadursmes. Lai gan abās pusēs esot kritušie, analītiķi norāda, ka kopumā valsts politiskajai stabilitātei šis konflikts draudus nerada, ziņo "Radio Brīvā Eiropa".
Irānas pārsvarā kurdu apdzīvotajā ziemeļrietumu daļā, kura robežojas ar Irākas autonomo Kurdistānas apgabalu, sadursmes pēdējās divas nedēļas regulāri fiksētas starp gvardi un "Irānas Kurdistānas Demokrātiskās partijas" (PDKI) militārā spārna biedriem (attēlā zemāk iekrāsoti kurdu apdzīvotie reģioni, bet ar sarkanu iezīmētas sadursmju vietas).
Pirmā lielā sadursme fiksēta 15. un 16. jūnijā Irānas Rietumazerbaidžānas reģiona Ošnavījes pilsētā, un turpmākajās dienās kaujas turpinājās no tās uz dienvidiem esošo Mahābādas, Marīvānas un Sarvābādas pilsētu apkārtnēs. 28. jūnijā "BBC", atsaucoties uz Irānas Revolucionāro gvardi, ziņoja par 11 kurdu kaujinieku nogalināšanu pie Sarvābādas un trīs gvardes kaujinieku nāvi. Tikmēr kurdu puse vēstīja par dažu savu un vismaz 20 gvardes locekļu nāvi. Irāņu karavīri ar artilēriju apšaudījuši vairākus kurdu apdzīvotus pierobežas ciematus, vēstīja "NYTimes".
Lai gan PDKI jau vairākas desmitgades cīnās par Irānas kurdu pašnoteikšanās tiesībām, nupat notikušās sadursmes bija negaidītas. Savstarpējas kurdu un irāņu sadursmes savulaik aktivizējās pēc tam, kad 1989. gadā tika nogalināts partijas līderis, taču atlikusī partijas vadība pārcēlās uz Irāku un 1997. gadā ar Irānu noslēdza pamieru.
Jaunās kaujas sekoja partijas ģenerālsekretāra Mostafas Heiri jau martā izteiktajam aicinājumam kurdu jaunatnei stāties pešmergas rindās un vienoties "cīņai kalnos un pilsētās", vēsta "Radio Brīvā Eiropa". Lai gan partijas līderi norāda, ka tā tikai vēlas rekrutēt jaunus biedrus savās rindās, daudzi Irānā dzīvojošie kurdi aicinājumu izpratuši kā paziņojumu par bruņota konflikta atsākšanu. "Mēs nevēlamies sākt karu - karš ar Islāma Republiku Irānu ilgst jau 37 gadus," medijam norādījis partijas pārstāvis Rostams Jāhangiri.
Saseksas universitātes pētnieks Kamrans Matins norāda, ka PDKI, visticamāk, uzskata, ka tā var atjaunot konfliktu, nebaidoties apdraudēt Irākas Kurdistānas, kurā tā bāzējas, drošību. "Viņi apgalvo, ka tikai iesūta savus spēkus, lai tie tur atrastos pašaizsardzības pozīcijās, taču, runājot militāros terminos, ir augsta iespējamība, ka jebkuram bruņotam grupējumam Irānā uzbruks Irānas Revolucionārā gvarde."
Vienlaikus analītiķi pieļauj, ka militārās sadursmes ir veids, kā partija var viegli dabūt jaunus sekotājus aptuveni astoņu miljonu kurdu apdzīvotajā Irānas reģionā, kuri regulāri saskaras ar diskrimināciju un apspiešanu no persiešu puses. Kurdu partija jau paziņojusi, ka tās pešmergas spēki Irānā reidus turpinās.
Tikmēr Irānas Revolucionārās gvardes pārstāvji kurdus dēvē par "teroristiem, kuri saistīti ar kontrarevolucionārām grupām". Irānas tiesībsargi vēsta, ka ļoti uzmanīgi vēro pierobežas reģionu un nepieļaus teroristiem traucēt cilvēku mieru un drosību. Gvarde pat atjaunojusi gadu desmitiem pieklusušos brīdinājumus vajadzības gadījumā veikt reidus Irākas Kurdistānā, kur atrodas irānas kurdu politiskās un militārās bāzes.
Salīdzinoši ne tik sen - 2011. gadā gvarde Irākā jau uzbruka citas kurdu nemiernieku grupas - galēji kreisās "Brīvās Kurdistānas dzīves partijas" (PJAK) bāzei. Šo organizāciju par teroristisku uzskata arī ASV un Turcija.
Par spīti atjaunotajām sadursmēm analītiķi uzskata, ka šis konflikts nerada nopietnus draudus Irānas drošībai kopumā. "PDKI nepietiek spēku, li ieņemtu un noturētu noteiktas teritorijas un Irānas spēkiem radītu būtiskus zaudējumus, jo kurdu gluži vienkārši ir maz iepretim kopējam Irānas iedzīvotāju skaitam. Turklāt kurdi nav bijuši iesiastīti militārās aktivitātēs gandrīz divs desmitgades, un viņi pat pēc neliela militārā treniņa nevar būt gatavi radīt plaša mēroga problēmas Irānai," "Radio Brīvā Eiropa"skaidro Matins
Konflikts var eskalēties tikai tad, ja Irāna pilda solījumu un veic reidus Irākas Kurdistānas teritorijā. Kurdistāna ir tuva Turcijas un ASV sabiedrotā, turklāt pašas Irākas, tās autonomā reģiona Kurdistānas un Irānas starpā valda sarežģītas attiecības. Matins uzskata, ka, visticamāk, Irākas Kurdistāna pati nepieļaus irānas kurdiem turpināt savas militārās aktivitātes.
Irānas Kurdistānā dzīvo līdz pat astoņiem miljoniem kurdu. Valstī izveidots arī Kurdistānas administratīvais reģions, taču tas apņem tikai vienu nelielu daļu no kurdu apdzīvotās teritorijas, tostarp izslēdz agrākās kurdu valsts Mahābādas Republikas teritoriju.
Irānas līderu un kurdu attiecības gadiem ilgi bijušas saspīlētas, kam par pamatu galvenokārt ir reliģija. Lai gan pasaulē dzīvojošo kurdu vairākums ir sunnīti, Irānā arī kurdu vidū skaita ziņā vairāk ir valsts dominējošā islāma šiītu atzara pārstāvji.
Kurdu šiīti līdz šim izrādījuši lielāku lojalitāti Irānas centrālajai varai, kā arī nav tiekušies pēc autonomijas vai neatkarības. Savukārt Irāna vairākas desmitgades gan ar likumdošanu, gan militāri ir vērsusies tieši pret Irānas Kurdistānas ziemeļos dzīvojošajiem kurdu sunnītiem.
Līdz ar to Irānas Kurdistāna iedalāma valstij lojālajā dienvidu daļā un nelojālajos ziemeļos.
Līdz ar Padomju Savienības atbalstītās Mahābādas Republikas izveidošanu 1945. gadā tika dibināta arī "Irānas Kurdistānas Demokrātiskā partija", kura joprojām ir viena no spēcīgākajām Irānas kurdu politiskajām kustībām. Lai gan tās līderi pēc republikas sagraušanas 1947. gadā tika sodīti ar nāvi, partija vēl atsevišķus laika posmus spēja nodrošināt arī de facto kontroli pār bijušās Mahābādas Republikas teritoriju.
Šobrīd partijas vadība atrodas Irākā, bet tās militārais spārns - pešmergas jeb zemessargi - , kā vēsta viņu pašu pārstāvji, spējot uzturēt noteiktu kontroli arī Irānas robežas pusē.
PDKI atšķirībā no vairākām citām Irānas kurdu politiskajām grupām nevēlas kurdu apdzīvotā reģiona atšķelšanos no Irānas, bet uzstāj uz pašnoteikšanos federālas demokrātiskas Irānas ietvaros.
