Uz kārts likta arī arvien autoritārākā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana nākotne, jo, kā liecina aptaujas, viņa savulaik dibinātā valdošā Taisnīguma un attīstības partija (AKP), līdzīgi kā jūnijā, izcīnīs balsu vairākumu, taču tai ir maz cerību atgūt iepriekšējās vēlēšanās zaudēto absolūto vairākumu parlamentā, kas ļautu tai veidot valdību bez koalīcijas partneru pieaicināšanas.
Erdogans, kurš lolo sapni pārveidot Turciju par prezidentālu valsti, ceturtdien brīdināja vēlētājus, ka stabilitāti spēs nodrošināt tikai vienas partijas veidota valdība.
"Ja mūsu nācija pieņems izvēli par vienas partijas valdību, tad, esmu pārliecināts, tā ieliks pamatus, lai atjaunotu stabilitātes vidi, ko esam baudījuši 12-13 gadus," norādīja prezidents, kas pirms ievēlēšanas šajā amatā pagājušā gada augustā ilgāk nekā desmitgadi aizvadīja premjera krēslā.
Ja vēlēšanu rezultāti nebūs pārliecinoši, tas Turciju var vēl dziļāk ieraut vardarbības virpulī, ko izraisījušas valsts etniskās, reliģiskās un politiskās pretrunas.
Drošības apsvērumi kļuvuši īpaši svarīgi pēc tam, kad jūlijā pēc divu gadu ilgušā pamiera ar pilnu spēku atsākās karadarbība starp Turcijas armiju un kurdu bruņoto separātistu grupējumu Kurdistānas Strādnieku partija (PKK).
Papildu spriedzi radījuši asiņainie terorakti, kuros tiek vainots ekstrēmistu grupējums "Islāma valsts", kas pēdējo gadu laikā nostiprinājies kaimiņos esošajā pilsoņkara plosītajā Sīrijā.
Ankara tiek arvien dziļāk ievilkta Sīrijas konfliktā, tai nācies arī uzņemt vairāk nekā divus miljonus sīriešu bēgļu. No vienas puses, Turcija jau no paša sākuma sniegusi atbalstu sīriešu nemierniekiem, kas cīnās pret prezidenta Bašara al Asada režīmu, taču, no otras puses, tā ar pieaugošām bažām vēro gan "Islāma valsts" izplešanos, gan savā pierobežā formējošos faktiski no Damaskas neatkarīgo kurdu valstisko veidojumu.
Tikmēr gan pašā Turcijā, gan Eiropā pieaug bažas par demokrātijas apdraudējumu, par ko liecina arvien nesaudzīgākā Turcijas varasiestāžu vēršanās pret neatkarīgajiem medijiem.
Vēl šonedēļ policijas spēki ar varu ieņēma divu televīzijas kanālu un divu laikrakstu redakcijas, kas pieder konglomerātam, kurš saistīts ar trimdā dzīvojošo sludinātāju Fetullu Gilenu.
Islāmistu sludinātājs Gilens, kas sākotnēji bija viens no Erdogana līdzgaitniekiem, tagad kļuvis par viņa sāncensi, un Ankaras varasiestādes viņu apsūdz sazvērestībā nolūkā gāzt AKP valdību.
"Mēs pievienojamies plaši izplatītajam satraukumam, ka nesenie notikumi ir organizētas kampaņas sastāvdaļa, lai vēlēšanu priekšvakarā apklusinātu jebkādu opozīciju vai valdības kritiku," teikts vēstulē, kuru parakstījušas 50 starptautiski ietekmīgākās mediju redakcijas.
Vienlaikus Turcija sākusi strauji zaudēt ietekmi starptautiskajā arēnā. Tās attiecības ar Eiropas Savienību (ES) un ASV kļuvušas ievērojami vēsākas, un arī Tuvajos Austrumos daudzi sākuši no Ankaras novērsties.
Arī Turcijas tautsaimniecības izaugsmes temps strauji sarucis, bet tās liras kurss šī gada laikā samazinājies par vairāk nekā 20%.
Saskaņā ar aptaujām AKP, kas kopš 2002.gada ir uzvarējusi visās vēlēšanās, var cerēt uz 40 līdz 43% balsu, taču tas daudz nemainīs situāciju, kura izveidojās pēc vēlēšanām jūnijā.
Liela uzmanība pievērsta kurdu Tautas demokrātijas partijai (HDP), kas jūnijā pirmo reizi spēja pārvarēt iekļūšanai parlamentā partijām noteikto desmit procentu barjeru, atņemot AKP tās balsis, kuras tai bija nepieciešamas vairākuma nodrošināšanai.
HDP panākumi vismaz uz laiku apturēja Erdogana ieceri par savu pilnvaru paplašināšanu, kas izraisījusi sekulāri noskaņoto turku bažas par iespējamo sekulārās valsts iekārtas likvidāciju, ko, viņuprāt, slepeni plāno uz aizliegtās islāmistu kustības bāzes dibinātā AKP.
Premjerministrs un formālais AKP līderis Ahmets Davutoglu, kura politiskā karjera var tikt apdraudēta, ja valdošā partija atkal nespēs izcīnīt vismaz 276 no 550 deputātu vietām, paziņojis, ka vēl vienu ārkārtas vēlēšanu rīkošana nebūtu vēlama, jo vēlētāji ir noguruši.
Tādā gadījumā, ja AKP nespēs iegūt absolūto vairākumu, tai nāksies vienoties vismaz ar vienu no trīs pārējām lielākajām partijām par koalīcijas veidošanu.
Visticamākā AKP koalīcijas partnere varētu būt kreisi centriskā Republikāniskā Tautas partija (CHP) vai galēji labējā Nacionālās kustības partija (MHP), taču nedz viena, nedz otra neatbalsta Erdogana sapņus par prezidentālu valsti.
Savukārt vienošanos ar HDP kavē atsāktais militārais konflikts ar kurdu separātistiem.
"Labākais scenārijs būtu koalīcijas valdība, kas apņemtos atsākt kurdu miera procesu, novērst Turcijas ekonomikas ligas un pavērst pretējā virzienā demokrātijas panīkumu," atzīst Eiropas Ārlietu padomes pētniece Asli Aidintašbaša. "Visnevēlamākais būtu Turcijas iekšējo plaisu padziļināšanās un kurdu kara sākums."
Taču, viņasprāt, visticamākais scenārijs ir pašreizējās situācijas eskalācija un turpmāka nestabilitāte.
