Patlaban dažādās aptaujās pārliecinoši priekšgalā ar vidēji vairāk nekā 25% atbalstu izvirzījies aktieris un uzņēmējs Volodimirs Zelenskis, bet par dalītu otro vietu un attiecīgi cerību stāties pretī Zelenskim vēlēšanu otrajā kārtā vissīvāk cīnās esošais prezidents Petro Porošenko un bijusī premjere Jūlija Timošenko. Potenciāli lielas cerības savaņģot pagaidām svārstīgo tautas daļu ir arī bijušajam premjeram Jurijam Boiko un bijušajam aizsardzības ministram Anatolijam Gricenko, kuriem atbalsts svārstās nedaudz zem 10%.
Savukārt ap 30% jeb nepilna trešā daļa vēlētāju joprojām nav izlēmusi, kam atdot savu balsi. Daļu atbalsta pārliecības un vēlētāju protesta rezultātā nozvejos "mazie" kandidāti.
Vienlaikus saglabājas intriga, vai atbalsts kādam līdz šim mazāku uzmanību piesaistījušam kandidātam vēlēšanās ievērojami neatšķirsies no aptauju rezultātiem, kuri, lai gan savstarpēji atšķirīgi, šķietami norāda skaidras tendences. Piemēram, nacionālās "Radikālās partijas" līdera Oļega Ļaško un pret Eiromaidanu noskaņotā "Opozīcijas bloka" virzītā Aleksandra Vilkula atbalsts martā svārstās ap 5%, bet atsevišķās aptaujās viņi popularitātē pat pietuvojas pirmajam trijniekam.
Anatolijs Gricenko
Biogrāfija īsumā
Gricenko ir 61 gadu vecs divreiz precējies četru bērnu tēvs no Ukrainas centrālajā daļā esošā Čerkasu apgabala.
Padomju gados izmācījās par militārās aviācijas inženieri, pēc PSRS sabrukuma skolojās arī ASV. Ieguvis pulkveža pakāpi, ilgus gadus strādāja Ukrainas Bruņotajos spēkos, Aizsardzības ministrijā un konsultēja militāros uzņēmumus.
Politikā iesaistījās 2004. gadā, atbalstot vēlāko prezidentu Viktoru Juščenko. Vēlāk nepilnus trīs gadus ieņēma aizsardzības ministra krēslu.
Uz prezidenta krēslu kandidēja arī 2010. un 2014. gadā, iegūstot attiecīgi 1,2% un 5,5% vēlētāju atbalstu.
Kandidāta piedāvājums
Gricenko, kurš jau pirms pieciem gadiem sevi pasludināja par Ukrainas vidusšķiras pārstāvi un valsts proeiropeiskā virziena aizstāvi, šajās vēlēšanās sevi pozicionē kā godīgu patiesības cīnītāju. "Ukrainas tautas brīvība, kas ir laika pārbaudīta un divu Maidanu apstiprināta, ir liecība, ka mūsu, godīgo, ir vairāk," teikts kandidāta interneta vietnē.
Viņa vēlēšanu kampaņas solījumi aptver trīs Ukrainas lielākās problēmas – atbrīvot Krimu un Donbasu no noziedzniekiem un iebrucējiem, atjaunot sociālās aizsardzības sistēmu un iznīcināt korupciju.
Stiprie punkti
Gricenko izdevies radīt ticību par sava politiskā spēka "Pilsoniskā nostāja" godīgumu un vēlmi reformēt Ukrainu, balstoties uz tautas masas, ne oligarhu līdzekļu atbalstu.
Gricenko ceturtdaļgadsimtu ilgā pieredze militārās struktūrās, kā arī militārajā akadēmiskajā vidē un vadošos amatos tiek uzskatīta par svarīgu priekšrocību laikā, kad valstī faktiski notiek karadarbība un daļa tās teritorijas atrodas okupācijas spēku kontrolē. Politiķis arī aicina Ukrainai reformēt un pārveidot militāros spēkus, lai tie atbilstu NATO prasībām, nemaz nesagaidot NATO rīcības plānu.
Nenoliedzami spēcīgs elements Gricenko kampaņā gan tieši, gan simboliski ir fakts, ka viņa sieva Jūlija Mostova ir galvenā redaktore ietekmīgajā analītiskajā medijā "Dzerkalo Tižnija". Tas gadu laikā ir izcēlis gaismā un atmaskojis ne vienu vien korupcijas skandālu, aizdomīgu darījumu un oligarhu tīmekli, tostarp vētījot arī vairākus politiķus, kuru vārdi svētdien būs atrodami biļetenos.
Vājie punkti
Gricenko taisnības un patiesības cīnītāja tēlam līdzi nāk arī bažas par viņa vēlmi taisnību un patiesību noteikt pēc sava prāta. Viņš jau iepriekš paudis patiku pret dažādiem autoritatīviem līderiem, kā arī atbalsta prezidenta pilnvaru palielināšanu. Centieni panākt šādas izmaiņas valsts pārvaldē savukārt varētu radīt nestabilitāti, ņemot vērā, ka viņam patlaban parlamentā ir mazs atbalsts.
Lai gan dēvēts par spēcīgu smagsvaru militārajā sfērā, par labu Gricenko nenāk izskanējušie apgalvojumi, ka 2014. gadā viņš noraidījis tobrīd nupat prezidenta amatā ievēlētā Petro Porošenoko aicinājumus vēlreiz ieņemt aizsardzības ministra amatu vai nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāra krēslu. Turklāt pretstatā daudziem politiķiem, kuri par savu prioritāti iezīmējuši valsts aizsardzību, vēl pērn viņam tika pārmests, ka politiķis tā arī nav pats personīgi apmeklējis fronti valsts austrumos.
Gricenko priekšvēlēšanu solījumu vidū salīdzinoši mazāka uzmanība atvēlēta ekonomiskajiem jautājumiem, bez kuriem cīņa ar korupciju un sociālās sistēmas sakārtošana nav iedomājamas. Tiesa, pēdējā priekšvēlēšanu nedēļā kandidāts retorikā pievērsies tieši tiem. Piemēram, viņš solījis nepalielināt pensionēšanās vecumu, kamēr Ukrainā netiks sasniegts Eiropas vidējais dzīves ilgums, un samazināt atkarību no dabasgāzes importa.
Jurijs Boiko
Biogrāfija
Boiko ir 60 gadus vecs sešu bērnu tēvs no patlaban Krievijas spēku kontrolētās Horļivkas Doņeckas apgabalā Ukrainas austrumos.
Padomju gados izmācījās par ķīmijas tehnologu un laika gaitā kļuva par ķīmiskās rūpnīcas "Zarja" ģenerāldirektoru. Šis amats viņam vēlāk ļāva vadīt citus nozares uzņēmumus un noveda pie Ukrainas nacionālās enerģētikas kompānijas "Naftogaz-Ukraine" vadītāja krēsla.
Politikā viņš ienāca kā Ukrainas enerģētikas ministra vietnieks Viktora Janukoviča vadītā kabineta laikā no 2002. līdz 2004. gadam, paralēli vadot "Naftogaz-Ukraine". Par pilnvaru pārkāpumiem šajā amatā pēc Oranžās revolūcijas Ukrainas drošības dienests viņu plānoja arestēt, bet prezidents Viktors Juščenko to liedza. Janukovičs 2006. gadā Boiko iecēla enerģētikas ministra amatā, kā laikā politiķis apstiprinājis aizdomīgu naftas ieguves aprīkojuma iegādi caur Latvijas bezpajumtniekam piederošu pastkastītes uzņēmumu, atklāja žurnālisti. Tas netraucēja viņam vēlāk kļūt par premjera vietnieku.
Lai gan Boiko īsi pirms 2014. gada prezidenta vēlēšanām tika izslēgts no tobrīd jau gāztā prezidenta Janukoviča "Reģionu partijas", viņš kandidēja kā neatkarīgais kandidāts, gūstot vien 0.19% atbalstu.
Kandidāta piedāvājums
"Mēs esam kopā, lai uzvarētu "kara un zādzību partiju" un miljoniem mūsu pilsoņu atjaunotu mierīgu, vienotu un veiksmīgu valsti, kur cilvēkiem tiks nodrošināts pienācīgs dzīves līmenis," teikts Boiko pārstāvētā "Opozīcijas bloka – par dzīvi" interneta vietnē.
Politiķis pēdējo gadu laikā izteicis dažādus solījumus, piemēram, novirzīt līdzekļus, kas paredzēti, lai sagatavotos iestājai NATO, slēgtās Krievijas "Sberbank" noguldījumu atgriešanai un stiprināt enerģētikas politiku Krievijas veidotās Eirāzijas Ekonomiskās savienības ietvaros. Boiko sola arī atvēlēt līdzekļus kredītiem komunālo pakalpojumu un mājokļu fonda modernizācijai un lielākas algas enerģētikas nozarē strādājošajiem. Vienlaikus viņš iestājoties pret enerģētikas uzņēmumu privatizāciju, gāzes apgādes sistēmas nodošanu Krievijai un separātismu.
Stiprie punkti
Ņemot vērā Boiko ilgstošo darbību enerģētikas sektorā un labos sakarus ar Kremli, viņa solījumi nodrošināt lētāku dabasgāzi, kā arī atrisināt dažādas ar tās piegādi saistītas ekonomiskās grūtības ir vilinoši gan enerģētikas nozarē strādājošajiem, gan cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem.
Viņš ir spēcīgākais starp kandidātiem, kuri atklāti piedāvā Ukrainas nākotni balstīt labās attiecībās ar Krieviju, kas daļai Ukrainas iedzīvotāju joprojām ir būtisks un vilinošs kritērijs. To apliecina fakts, ka Boiko vēl ne tik sen vadīja trešo lielāko parlamenta frakciju (no kuras prezidenta vēlēšanām izvirzīts jau pieminētais Vilkuls).
Uzsvars uz abiem šiem punktiem tika likts arī pirms nedēļas, 22. martā, Boiko viesojoties Maskavā pie Krievijas premjera Dmitrija Medvedeva un "Gazprom" vadītāju Alekseju Milleru (foto augstāk ar Medvedevu).
Tomēr "Radikālās partijas" līdera atļaušanās viņu nodēvēt par Kremļa aģentu un noziedznieku izsmēla Boiko pacietību (video Boiko divreiz iesit Oļegam Ļaško – ap 3:10 un 4:45):
Vājie punkti
Lai gan bez pierādītas vainas, ģenerālprokuratūrā jau gadiem tiek izskatītas divas korupcijas lietas, metot ēnu uz politiķa darbības metodēm un mērķiem. Diskutabli, vai tas Boiko padara vājāku vai stiprāku sava elektorāta acīs, bet viņš ir viens no dažiem Janukoviča laika smagsvariem, kurš spējis saglabāt ietekmi un īpašumus, galvenokārt pateicoties sakariem drošības iestādēs un politiskajos gaiteņos.
Laikā, kad Ukrainā ikviens politiķis publiski vēlas apliecināt, ka nav saistīts ar oligarhiem, nevienm nav noslēpums, ka Boiko ietekmi ekonomikā un politikā lielā mērā nosaka viņa ciešie sakari ar vienu no Ukrainas ietekmīgākajiem miljardieriem, par oligarhu dēvēto dabasgāzes un finanšu sektora uzņēmēju Dmitro Firtašu. Boiko ilgstoši uzskatīts par dabasgāzes iepirkšanas un transportēšanas vidutāju starp Krieviju un Ukrainu caur Firtašam piederošo "RosUkrEnergo". Firtaša darbības vērienu norāda arī fakts, ka viņu meklē gan ASV tiesībsargi, vēloties tiesāt par kukuļdošanas skandālu Indijā, gan spāņi par vērienīgu naudas atmazgāšanas lietu.
Daļu elektorāta no Boiko aizbaida viņa ieceres Ukrainas nākotni balstīt labās attiecībās ar Krieviju. Viņš ir viens no četriem atklāti promaskaviskajiem kandidātiem, kuriem kopā, ņemot vērā karadarbības izraisīto šķelšanos Ukrainas un Krievijas iedzīvotāju starpā, pēc aģentūras AFP aplēsēm varētu izdoties iekarot maksimāli 15% vēlētāju simpātiju.
Jūlija Timošenko
Biogrāfija
Timošenko ir 58 gadus veca vienas meitas mamma no valsts centrālā reģiona Dņipro apgabala.
Padomju gados izmācījās par inženieri-ekonomisti un vēlāk ieguva doktora grādu ekonomikā. Perestroikas laikā ar vīru izveidoja video kasešu nomas tīklu. Par iegūtajiem līdzekļiem kopā ar partneriem izveidoja degvielas transporta kompāniju, kas līdz 90. gadu vidum Timošenko vadībā bija kļuvusi par vadošo dabasgāzes importētāju Ukrainā, bet pati uzņēmēja ieguva iesauku "Gāzes princese".
1996. gadā, ap to pašu laiku, kad Timošenko jau gozējās bagātāko ukraiņu sarakstos, viņa pirmoreiz tika ievēlēta Augstākajā Radā. Politiķe strauji ieguva atpazīstamību kā tā brīža prezidenta Leonīda Kučmas pretiniece. Kopš 1999. vada pašas izveidoto politisko spēku "Tēvzeme", kas kopā ar Juščenko un citām opozīcijas partijām panāca Kučmas režīma krišanu "Oranžajā revolūcijā".
Turpmākajos gados vairākkārt ieņēma premjeres amatu, nestabili mainīgā koalīcijā ar Juščenko, 2010. gadā pēc zaudēšanas prezidenta vēlēšanās Janukovičam (saņēma 45.47% atbalstu), pret viņu, viņas vīru un virkni agrāko biznesa partneru tika celta virkne apsūdzību korupcijā un pilnvaru pārkāpšanā, kā rezultātā Timošenko nonāca cietumā, bet uz brīvām kājām iznāca tikai pēc Eiromaidana.
Kandidātes piedāvājums
"Ukrainā laiku pa laikam ir iespēja - izbeigt haosu un korupciju, lai paceltos no drupām. Šādas iespējas cilvēki saņem revolūcijās un prezidenta vēlēšanās. Šoreiz mums atkal paveras šādas iespējas, un tas ir atkarīgs no katra valsts iedzīvotāja, vai mēs šoreiz šo iespēju izmantosim."
Solījumu prioritātes – izstrādāt jaunu tautas konstitūciju, Ukrainai kļūstot par parlamentāru republiku ar kancleru kā valsts līderi, kā arī ātri augošu, inovatīvā ekonomikā un labākos dzīves standartos balstītu ekonomiku. Timošeno piedāvā valsts austrumos esošo konfliktu risināt "Budapešta +" formātā. Tāpat viņa kampaņas prioritāšu sarakstā iekļāvusi sociālo un jauniešu politiku.
Stiprie punkti
Politiķe īpaši koncentrējusies uz divām auditorijām, kurām piedāvā ļoti mērķētu tās interesēm atbilstošus vēstījumus – viņa universitātēs uzrunā jauniešus, bet senioriem sola uz pusi samazināt gāzes cenu, trīskāršot pensijas, kā arī atgriezt "Sberbank" noguldījumus.
Timošenko atbalstam no vēlēšanu sacensības izstājās par oligarhu dēvētais Donbasa industriālās savienības vadītājs un bijušais Doņeckas mērs Sergejs Taruta. Tiesa, viņa vārds parādīsies biļetenos, jo politiķis pārāk vēlu izlēma atteikties no cīņas.
Vājie punkti
"Vecā seja" – lai gan Timošenko piedāvājumā ir dažādas reformas, šogad uz vēlēšanām dosies cilvēki, kuriem piedzimstot, viņa jau bija viena no valsts politiskajiem līderiem.
Lai gan apsūdzības korupcijā bija Timošenko oponentu virzītas, daļa sabiedrības ir pārliecināta, ka pilnīgi nepamatotas tās nav. Turklāt, 2009. gadā, viņai esot enerģētikas ministrei, viņa noslēdza ar Krieviju neskaidru līgumu, kura rezultātā auga gāzes cenas.
Populistiskie solījumi attiecībā uz pensiju palielināšanu, gāzes cenas samazināšanu un "Sberbank" depozītu atgriešanu izsaukusi Starptautiskā valūtas fonda pārstāvju bažas par Ukrainas spēju pildīt saistības un turpināt reformas, ja tiks īstenoti bijušās premjeres solījumi.
Viņas rosināto jauno formātu konflikta atrisināšanai, piesaistot pie saruna galda ASV un Lielbritāniju, ASV īpašais pārstāvis Ukrainā Kurts Volkers nodēvēja par nevajadzīgu, ņemot vērē, ka problēma nav formātā, bet gan Krievijas atteikšanās vispār sēsties pie galda.
Timošenko solītais referendums jaunas tautas veidotas konstitūcijas pieņemšanai izsaucis bažas par solījuma reālo izpildi, mainot valsts pārvaldes modeli, un potenciālo nestabilitāti, kas pēdējos piecos gados daudz cietušajai Ukrainai nav nepieciešama.
Petro Porošenko
Biogrāfija
Porošenko ir 53 gadus vecs četru bērnu tēvs no Ukrainas dienvidrietumu apgabala.
Tagadējais prezidents savulaik apguva starptautiskās ekonomiskās attiecības un, mainoties valsts iekārtai, agrīni nodibināja starptautiskus sakarus, tostarp sāka PSRS ievest kakao pupiņas. Īsā laikā viņš kopā ar tēvu un partneriem izveidoja lielu saldumu un mašinērijas uzņēmumu konglomerātu, tostarp privatizējot virkni valsts uzņēmumu. Kopš 2012. gada Porošenko parādās miljardieru sarakstos.
Politikā Porošenko ienāca 1998. gadā, tiekot ievēlēts Augstākajā Radā. No Kučmas atbalstītāja 2001. gadā Porošenko pārtapa par viņa opozicionāru, pieslejoties Juščenko grupai. 2009. gadā Porošenko uz īsu brīdi kļuva par ārlietu ministru Juščenko prezidentūras laikā, un pēc Janukoviča nākšanas pie varas tika uzaicināts kļūt par ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministru.
Sākoties Eiromaidanam, Porošenko piederošā ziņu televīzija "5 kanāls" uzsāka protestu tiešraides un opozīciju atbalstošas pārraides, bet pēc Janukoviča gāšanas 2014. gada 22. februārī viņš attiecās ieņemt kādu no pagaidu ministra krēsliem. Jau maijā viņš ar 54,7% atbalstu izcīnīja prezidenta amatu.
Kandidāta piedāvājums
Porošenko kampaņa balstās prezidentūras laikā izdarītā izcelšanā un solījumā turpināt izrādīt cienīgu pretsparu Krievijai, politiski un ekonomiski doties Eiropas Savienības virzienā, sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, kā arī uzlabot ukraiņu dzīvi.
Stiprie punkti
Porošenko stiprākie trumpji ir prezidentūras laikā paveiktie darbi – pamiera plāns un civilo koridoru izveide frontes zonā, vērienīgs Ukrainas varas decentralizācijas plāns, tā dēvētais dekomunizācijas process, kura laikā tiek gāzti ļeņinekļi un pārsauktas ģeogrāfiskas vietas un vērienīgas finanšu, tieslietu, ekonomikas reformas ar mērķi mazināt un apkarot korupciju.
Pēdējā gada laikā Porošenko parādījis stingrību, gan īstenojot mācību manevrus pēc kuģu sagrābšanas Azovas jūrā, gan panākot baznīcas nodalīšanos no Maskavas ietekmes.
Solījums iesākto turpināt garantē noteiktu stabilitāti, un šī iemesla dēļ viņš ir populārs kandidāts ārvalstu politiķu un diplomātu vidū, jo pārējo kandidātu rīcība pēc vēlēšanām nav tik paredzama.
Vājie punkti
Solījums godīgi pārdot "Roshen", kļūstot par prezidentu, kļuva par būtisku uzticības grāvēju, kad tā dēvētajā "Panamas papīru" skandālā atklājās, ka uzņēmuma patiesais labuma guvējs caur ārzonas kompānijām joprojām ir Porošenko.
Cīņu ar korupciju savukārt aizēnoja klajā nākušais skandāls, ka Porošenko tuvu stāvoša persona, Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāra vietnieks Oļegs Gladkovskis prezidentam zinot, bet pieverot acis Ukrainā ievedis militārās sistēmas, kuras pārdevis Ukrainas armijai..
Gluži kā sāncense Timošenko, arī Porošenko ir "vecā seja" – aktīvajā politikā darbojas vairāk nekā 20 gadus, un tas daudzu acīs vairs neiezīmē Ukrainai nepieciešamās pārmaiņas
Volodimirs Zelenskis
Biogrāfija
Zelenskis ir 41 gadus vecs divu bērnu tēvs no Ukrainas centrālā Dņipro apgabala.
Lai gan studējis jurispudenci, Zelenskis jau pusaudža gados sāka uzstāties kā komiķis, kopš 1998. gada ar "Kvartal 95" komandu gūstot ievērību ne tikai Ukrainā, bet arī Krievijā. Pēdējos piecpadsmit gadus viņš aktīvi filmējies, piedaloties virknē komēdiju, kā arī piedalījies dažādos televīzijas šovos.
Kopš 2015. gada Zelenskis vairākas sezonas spēlēja galveno lomu seriālā "Tautas kalps", kurā tēloja vēstures skolotāju Vasiliju Goloborodko, kurš negaidīti kļūst par Ukrainas prezidentu. Pērn martā televīzijas producentu kompānija "Kvartal 95" dibināja partiju "Tautas kalps". Savukārt gadumijas šovā kanālā "1+1" Zelenskis izziņoja savu kandidatūru prezidenta amatam.
Kandidāta piedāvājums
Ārpus oficiālās kampaņas, kuras redzamākā daļa ir milzu plakāti ar uzrakstiem "Ze! Pēdējā iespēja", Zelenskis ir skaidrojis, ka viņš iet politikā, lai atgrieztu cilvēku ticību politiķiem, kā arī vēloties "pie varas vest profesionālus, labus cilvēkus", kā arī vēlas mainīt "politiskā establišmenta noskaņojumu un tembru, cik vien tas ir iespējams".
Zelenskis dažādās intervijās norāda, ka vēlas visdažādākos jautājumus nodot tiešai izlemšanai tautai ar referendumu palīdzību. Piemēram, viņš vēloties sarunās ar Putinu saprast viņa vēlmes un mērķus Ukrainas austrumos un nodot tos balsošanai, lai saprastu ukraiņu viedokli.
Viena no viņa prioritātēm ir bruņoto spēku apgāde, un attiecīgi karavīriem tiek solīts algu palielinājums līdz NATO līmenim.
Ņemot vērā, ka Ukrainas otra fronte ir korupcija, Zelenskis sola atcelt imunitāti gan tiesnešiem, gan politiķiem, tostarp prezidentam. Tas, viņaprāt, padarīs sistēmu uzticamāku un piesaistīs valstij investīcijas.
Stiprie punkti
Lai gan viņam nav pieredze politikā, viņa retorika un seriāla popularitāte panākusi daudzos sajūtu, ka Zelenskis būs tāds pats politiķis, kādu viņš spēlēja Goloborodko – vienkāršs, godīgs, atklāts.
Komiķis ir labi zināms Eiromaidana un Ukrainas armijas atbalstītājs. Viņa producentu kompānija drīz pēc kara sākuma armijai ziedojusi aptuveni 30 000 eiro.
Viņš tiek uzskatīts par labu izvēli tā dēvētajam protesta balsojumam – līdz pat viņa kandidatūras izziņošanai sīvākā cīņa bija starp Porošenko un Timošenko, kas, kā liecina lielais neizlēmušo procents, neapmierināja lielu daļu balstiesīgo. Piecus gadus pēc Eiromaidana joprojām valsts varu dala oligarhi un 70% ukraiņu uzskata, ka Ukraina neiet pareizā virzienā, raksta "Politico".
Vājie punkti
Pieredzes trūkums – gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas politiskās sistēmas nezināšana.
Lai gan Zelenskis to noliedz, populārs ir uzskats ,ka viņš ir tikai instruments oligarha Igora Kolomoiska rokās. Kolomoiskis ir viens no Ukrainas bagātākajiem cilvēkiem, starptautisku ebreju organizāciju aktīvists, oligarhs, kurš kopš 2014. gada asi nostājies pretkrieviskā pozīcijā un finansēja brīvprātīgās vienības. Viņa biznesa impērijā ietilpst arī kanāls "1+1", kurā Zelenskis paziņoja par kandidēšanu.
Kamēr Kolomoiskis bēguļo ārpus Ukrainas pēc tam, kad viņa pārraudzītās "Privatbank" bankrots valstij izmaksāja piecus miljardus ASV dolāru, arī Zelenskis esot iesaistīts nelikumīgās aktivitātēs – viņa "Kvartal 95" no Krievijas turpina saņemt naudu.
Vairums Zelenska atbalstītāju ir jaunieši. Tā ir tradicionali vispasīvākā vēlēšanas apmeklējošā grupa, kā dēļ aktiera panākumi varētu ievērojami atšķirties no aptauju rezultātiem.
