Eiropas Parlamentā (EP) pamazām atbalstu iekaro jaunais uz citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm nosūtīto darbinieku direktīvas projekts, stāsta direktīvas ziņotājas Agnese Jonheriasa un Elizabete Morina-Kartjēra. Tas paredz pielīdzināt šo darbinieku nodarbināšanas noteikumus un atalgojumu tai valstij, kurā viņi strādā.
Topošās direktīvas mērķis ir izskaust praksi, kad no valstīm ar zemāku vidējo atalgojumu uz bagātākām zemēm uzņēmumi nosūta darbiniekus, maksājot viņiem zemākas algas nekā šajā valstī vidēji pieņemts. Kamēr Rietumeiropas valstis ar Franciju priekšgalā uzstāj, ka tā tiks veicināta godīga uzņēmumu konkurence, Austrumeiropas valstis iebilst, ka direktīva klaji pārkāps darbaspēka kustības brīvību un tieši padarīs austrumeiropiešu uzņēmumus nekonkurētspējīgus.
Pagājušajā nedēļā direktīvu atbalstīja arī Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja (EMPL). Tās loceklis profesors Zdzislavs Krasnodebskis no Polijas bija viens no astoņiem, kuri iestājās pret. "Uzskatu, ka šī direktīva patiesībā darbojas pret Eiropas vērtībām, galvenokārt atvērto kopējo tirgu, jo visas šīs runas par sociālo dempingošanu ir vienkāršotas populistiskas runas. Kad mēs sūtām savus darbiniekus atbilstoši mūsu likumdošanai un sociālajiem apstākļiem," viņš skaidro portālam "Delfi".
Profesors skaidro, ka tā ir vistiešākā konkurence, jo Austrumeiropas darbinieki ir labi un labprāt strādā par zemāku samaksu. "Direktīvas rakstītāju teiktais par vienādu samaksu vienā vietā pēc vieniem noteikumiem ir viņu utopiskais atbildes gājiens. Tikmēr attiecībā uz citām lietām šis vienādības princips neattiecas. Piemēram, patlaban skaļajās debatēs par šķietami vienādu produktu dažādo kvalitāti dažādās valstīs."
Krasnodebskis norāda, ka direktīvas izstrādātāju šķietamā vēlme aizsargāt nabadzīgāko ES valstu strādniekus ir absurda. "Mēs gribētu drīzāk palielināt algas un sociālās garantijas, un Austrumeiropā algas jau strauji aug, taču īsā laika posmā šādi var tikai iznīcināt uzņēmumus, kuri šiem darbiniekiem dod darbu," viņš skaidro.
Viņaprāt, direktīvas strauja virzīšana ir rezultāts tam, ka Francijai esot jāveic ļoti sāpīgas reformas, kuras ietekmēs francūžu strādājošo tiesības. "Tikmēr tā cenšas pārliecināt savus strādājošos, ka no citām valstīm nosūtītie darbinieki ir liela problēma. Tas ir slikts gājiens – lai novērstu uzmanību no savām problēmām, Francija tagad koncentrē uzmanību uz šo problēmu, kas nav nemaz tik svarīga Eiropas ekonomikai."
Nīderlandes pārstāve EP un viena no ziņotājām Jonheriasa portālam "Delfi" gan noliedz, ka direktīvas diskusijas ir cīņa starp Rietumiem un Austrumiem. "Tā ir arī Rietumu cīņa ar Rietumiem, jo daudzas kompānijas, piemēram, Nīderlandē dibina pastkastīšu uzņēmumus Rumānijā un tad uz Nīderlandi nosūta darbiniekus." Tomēr viņa spiesta atzīt, ka lielākā pretestība nāk tieši no Austrumeiropas.
Pašas ziņotājas atklāj, ka šis ir jau trešais mēģinājums pārstrādāt 1996. gadā izstrādāto direktīvu. Darbs pie jaunās versijas ilgst jau pusotru gadu, un diskusijas ar aizvien jauniem priekšlikumiem un iebildumiem vērojamas arī tagad.
Tomēr patlaban izskatās, ka Rietumvalstis gūst pārsvaru, un diskusijas jau vairs koncentrējas tikai uz to, cik ilgi darbiniekam jābūt nosūtītam uz citu valsti, lai uz viņu attiektos jaunā direktīva, un vai šajā direktīvā jāiekļauj viena no lielākajām nosūtīto darbinieku kategorijām - transporta nozarē strādājošie, tostarp kravas automašīnu šoferi –, ņemot vērā viņu mobilitāti.
Tieši kravas pārvadājumu, būvniecības un sociālās aprūpes jomas ir galvenās, kurās uzņēmumi Eiropas ietvaros uz citām valstīm mēdz nosūtīt savus darbiniekus.
Daļa no tiem ir mazie un vidējie uzņēmumi, kuru konkurētspēju nākotnē vēl vairāk apgrūtinās ne tikai nepieciešamība pakļauties darbinieku saņēmējvalsts likumdošanai, bet arī to izprast. Ziņotājas uzskata, ka pie saprotamu noteikumu pieejamības vēl ir jāstrādā, bet kopumā direktīvas mērķi tas neietekmējot.
Lai gan no direktīvas pieņemšanas lielākie cietēji būs uzņēmumi un attiecīgi to darbinieki daudzās valstīs Eiropas austrumos un dienvidos, tostarp Rumānijā, Spānijā, Portugālē, Čehijā un citās, Eiropadomē pret direktīvu patlaban iestājušās tikai četras valstis – Polija, Ungārija, Lietuva un Latvija. Arī Eiropas Parlamentā deputātu vidū atbalsts direktīvai aizvien pieaug, atklāj direktīvas virzītājas parlamentā.
"Man teica, ka ne visa Višegradas grupa bija pret, kas mani pārsteidza. Parlamentā viena no lielākajām aktīvistēm pret direktīvu ir no Čehijas, kamēr viņas valsts nebija pret. Diemžēl mūsu reģiona valstis nereti pakļaujas lielo, ietekmīgo valstu spiedienam. Tāpat notiek ar deputātiem – sākumā ir liela solidaritāte pret kādām pārmaiņām, bet spēcīgais spiediens un lobijs no lielajām valstīm lielu daļu pamazām pārliecina."
Vēl starp abām Eiropas institūcijām un nacionālajām valdībām gaidāmas sarunas. Un lai gan EP ziņotājas sliecas ticēt, ka direktīva galu galā tiks ieviesta, līdz direktīvas ieviešanai pat pēc EP un Eiropadomes pozitīva dialoga noslēguma vēl būs jāgaida aptuveni divi gadi, kā arī vismaz viens, kura laikā ES dalībvalstis to adaptēs savā likumdošanā.
Eiropas Komisijas dati par 2015. gadu liecina, ka no aptuveni 2,05 miljoniem uz citām zemēm nosūtīto strādnieku, no Latvijas uz citām zemēm strādāt norīkoti 7738 darbinieki, bet Latvijā šādā kārtā strādājis 1431 citu ES valstu uzņēmumu darbinieks.
