Holokausts nav tikai stāsts par nacistu zvērībām un sešiem miljoniem nogalinātu ebreju. Šai traģēdijai ir krietni mazāk zināma otra puse – holokausta izdzīvotāju centieni pēc 2. pasaules kara atriebties vāciešiem. Nelielas cīnītāju grupas moto bija ņemts no Vecās derības – "Aci pret aci, zobu pret zobu". Tā plānoja nogalināt sešus miljonus vāciešu, tomēr pat pašiem ebrejiem šāds plāns likās pārāk radikāls, tāpēc iecere noindēt Vācijas lielpilsētu iedzīvotājus izgāzās.

Paramilitārā slepenā organizācija "Nakam" (tulkojot no ivrita – "Atriebība") radās 1945. gadā, kad aptuveni 50 holokaustā izdzīvojušie ebreji nolēma atriebties vāciešiem. Kodols šai grupai bija Aba Kovners (1918–1987) – ebreju pretošanās kustības līderis, kurš ar ģimeni pirms 2. pasaules kara dzīvoja Viļņā, kas tobrīd atradās Polijas sastāvā. 1939. gadā neatkarīgā Lietuva Viļņu atguva, bet jau pēc gada Lietuvu okupēja PSRS, bet vēl pēc gada nacistiskā Vācija. 1941. gadā lielu daļu Lietuvas ebreju sadzina Viļņas geto, savukārt Kovneram izdevās palikt uz brīvām kājām, organizējot pretošanos nacistiem. 1942. gada sākumā viņš geto iekšienē izplatīja uzsaukumu, ka ebreji nedrīkst "kā jēri ļauties nokaušanai", un aicināja ieslodzītos ebrejus sacelties. Tomēr geto ebreji neticēja, ka vācieši gatavojas viņus visus iznīcināt tikai tautības dēļ.

1943. gadā Viļņas geto tika likvidēts, lielākā daļa tā iemītnieku nogalināta vai pārsūtīta uz koncentrācijas nometnēm. Savukārt Kovners ar biedriem devās Lietuvas mežos un uzsāka aktīvas partizānu gaitas, pie katras iespējas cenšoties uzbrukt nacistu okupantiem. Darbojoties kopā ar padomju partizāniem, Kovnera vienība pat nolaida no sliedēm kādu vācu armijas vilcienu, kā arī