Vārds "džihads" medijos un izteikumos tiek pieminēts ļoti bieži Tuvo Austrumu un citu konfliktu sakarā, bet īpaši tiek skandināts pēc šausminošajiem terora aktiem ASV, pēc kuriem Vašingtona solījusi atriebties. Kā zināms, terora aktu organizēšanā ASV vaino Afganistānā patvērumu radušo Osamu bin Ladenu. Savukārt no musulmaņu pasaules nereti dzirdami draudi ASV militāra uzbrukuma gadījumā pasludināt džihadu.
Šajos izteikumos ar džihadu tiek saprasts islama pasaules svētais karš. Taču speciālisti uzsver, ka pašā islama reliģijā šie vārdi nebūt nav sinonīmi.
Autoritatīvi islama teorētiķi norāda, ka jēdziens "svētais karš" patiesībā radīts Eiropā - krusta karagājienu laikā, ar to apzīmējot karu pret musulmaņiem.
Vārdnīcā vārds "džihads" tiek tulkots pirmām kārtām kā "cīņa" un lietojams drīzāk neatlaidīgu centienu nozīmē. Jēdzienam "karš" arābu valodā ir divi citi, gluži atšķirīgi vārdi.
Savukārt reliģiskā nozīmē, kā tas izriet no Korāna un pravieša Muhameda mācībām, džihads saprotams kā neatlaidīgi centieni visas kopienas labā vai arī atsevišķa cilvēka centieni atbrīvoties no saviem personiskajiem grēkiem.
Tas var raksturot tiklab ārējus, kā iekšējus cilvēka centienus būt krietnam un ticīgam musulmanim. Islama pētnieki uzsver, ka šā vārda pamatnozīme attiecas tieši uz centieniem pilnveidot sevi. Šāds džihads islamā tiek uzskatīts par reliģisku pienākumu.
Ja džihads ir nepieciešams, lai aizstāvētu savu ticību, tas var tikt īstenots ar jebkādiem tiesiskiem, diplomātiskiem, ekonomiskiem vai politiskiem līdzekļiem. Ja mierīgā ceļā tas nav panākams, islams pieļauj spēka lietošanu, taču šajā ziņā netiek izvirzīti nekādi saistoši noteikumi.
Toties jo stingri noteikts, ka spēka lietošanas gadījumā nedrīkst pieļaut, ka būtu jācieš nevainīgiem cilvēkiem - sievietēm, bērniem vai invalīdiem, un arī jebkāds pretinieka izteikts miera piedāvājums noteikti jāpieņem.
Tātad karadarbība ir tikai viens no džihada īstenošanas līdzekļiem, kas turklāt izmantojams ļoti retos gadījumos.
To īpaši uzsvēris pravietis Muhameds, uzrunādams savus sekotājus, kas atgriezušies no kara: "Šī ir diena, kad mēs atgriežamies no mazā džihada lielajā džihadā", ar to domājot atgriešanos no bruņotas cīņas pie mierīgas iekšējas cīņas par paškontroli un pilnveidošanos.
Gadījumā, ja izrādās, ka nepieciešama militāra akcija, džihadu nevar vienkārši pasludināt kāda viena amatpersona. Reliģisku militāru kampaņu var izziņot tikai attiecīga varas institūcija, ja autoritatīvākie islama zinātnieki atzīst, ka ticība un tauta ir apdraudēta un tās iespējams aizstāvēt vienīgi ar spēku. Šādā gadījumā ļoti svarīga nozīme ir jēdzienam "taisnīgs karš".
Tiesa, eksperti atzīst, ka daudzi politiskie un reliģiskie grupējumi džihada vārdu laika gaitā izmantojuši dažāda veida vardarbības attaisnošanai. Nereti šķeltnieciski islama grupējumi lietojuši džihada vārdu, pat lai vērstos pret iedibināto islama kārtību. Islama teorētiķi uzskata, ka džihada vārda lietošana nevietā ir pretrunā ar pašu islama būtību.
Kā pamatota militāra džihada piemērus vēsturē var minēt musulmaņu aizstāvēšanās cīņas pret krustnešiem viduslaikos un vēl pirms tam - dažas musulmaņu atbildes uz bizantiešu un persiešu uzbrukumiem agrīno islama iekarojumu laikā.
Pilnīgi noteikti var sacīt, ka vārds "džihads" pats par sevi neapzīmē vardarbību. Tas nenozīmē arī kara pieteikumu citām reliģijām. Vērts atzīmēt, ka Korānā ir īpaša norāde uz kristiešiem un jūdaistiem, kas pelna cieņu un aizsardzību. Visas trīs ticības būtībā atzīst vienu un to pašu Dievu, un vārds "Allāhs" vienkārši nozīmē Dievu arābu valodā - to lieto tiklab arābu pasaules kristieši, kā musulmaņi.
Speciālisti uzsver, ka islama vēsturei nebūt nav raksturīga militāra darbība ticības vārdā, turklāt karošana Dieva vārdā nekādā ziņā nav unikāla islama iezīme, jo vēsture liecina, ka ticības karus vedušas arī citas reliģijas daudzviet pasaulē.