Man dažkārt jautā: "Kāpēc jūs joprojām dzīvojat Doņeckā, ja tur ir tik slikti apstākļi un lielākā daļa iedzīvotāju pilsētu ir pametusi?"
Var izklausīties dīvaini, bet Krievijas militārā agresija ir devusi arī pozitīvus rezultātus: tā daudziem no mums ir izgaisinājusi ilūziju par "brāļu tautu", turklāt tik brālīgu, ka varētu dzīvot ar to kopā bez robežām, vienā valstī; tā ir parādījusi bijušās valdošās reģionu partijas un komunistiskās partijas patieso seju un to lomu, sagatavojot Krievijas īstenoto Donbasa sagrābšanu; tā ir pārvērtusi daudzus neitrālus, respektīvi, sociāli pasīvus reģiona cilvēkus par aktīviem Ukrainas patriotiem, kuri uzņemas atbildību ne tikai par savām dzīvēm, bet arī par savas valsts nākotni, citiem vārdiem sakot, paātrinājusi pilsoniskas sabiedrības veidošanos; tāpat tā ir palīdzējusi daudziem no mums – kā aizbraukušajiem, tā palikušajiem – saprast, cik lielā mērā mēs mīlam savu pilsētu un savas mājas.
Bieži var dzirdēt cilvēkus sakām: "Paliekot šeit, es savā ziņā atbalstu savu pilsētu ar paša klātbūtni" – līdzīgi kā paturot roku smagi saslimušajam, tam kļūst vieglāk.
Mūsu mājas paliek šeit, lai kur mēs neatrastos, šeit dzīvo mūsu atmiņas, te ir apglabāti mūsu senči. Ķīniešiem it tūkstoškārt taisnība, liekot šo par vienu no Fen šui pamatlikumiem: "Godājiet senču kapus, tas nodrošinās zelšanu nākotnē". Saknes baro visu koku. Šogad daudziem nebija iespējas apraudzīt tuvinieku kapus un tos apkopt – vairākas Doņeckas kapsētas atrodas karadarbības zonā.
Ļoti daudzi Ukrainas patrioti, mani ieskaitot, paliek "Doņeckas Tautas Republikā" (DTR) tāpēc, ka viņu aprūpē atrodas invalīdi, padzīvojuši vecāki, smagi slimi radinieki. Šādiem cilvēkiem pat miera laikos ir grūti izdzīvot bez tuvinieku palīdzības, taču šobrīd tas ir vienkārši neiespējami. Daudzi invalīdi neveselības gados ir kaut kā pielāgojuši savus dzīvokļus īpašajām vajadzībām, taču, lai izbrauktu uz brīvo Ukrainu, priekšā stāv jautājums ne tikai par šāda cilvēka transportēšanu nebeidzamas karadarbības apstākļos ar dažkārt pat tīšām kaujinieku veiktām civilo autobusu apšaudēm, bet arī par mājokli jaunajā dzīvesvietā.
Parasti pārceļotājiem nākas pašiem meklēt un īrēt dzīvokli, kas ir ļoti dārgi. Vēl jāņem vērā apstāklis, ka daži vienkārši nevēlas izīrēt dzīvojamo platību doņeckiešiem, ģimenēm ar invalīdiem vai mājdzīvniekiem un tamlīdzīgi. Diemžēl mūsu valdība visai maz ko dara šīs problēmas risināšanā, un cilvēki paliek viens pret vienu ar savu nelaimi.
Daudzi pilnībā veseli cilvēki darba spējīgā vecumā, kuri izbrauca notikumu sākuma posmā, tā arī nav spējuši atrast darbu, mājokli un, iztērējuši ietaupījumus, atgriežas mājās, jo te vismaz ir dzīvoklis.
Vēl viena motivācija, kas raksturīga daudziem patriotiem – kļūt par notiekošā aculieciniekiem, visu iegaumēt, piefiksēt, kā arī palīdzēt ar informāciju Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Starp citu, daudzi tiem palīdz arī materiāli, ja izdodas nopelnīt.
Tomēr nopelnīt šobrīd ir ļoti sarežģīti, gandrīz neiespējami. Iedomājieties – līdz karam Doņecka bija miljona pilsēta, piektā lielākā Ukrainā pēc iedzīvotāju skaita. Pēc 2010. gada pētījuma "TOP-100. Labākās Ukrainas pilsētas un reģioni" Doņecka tika apbalvota ar pirmās šķiras diplomu nominācijā "Labākā pilsēta sociāli ekonomiskās attīstības līmeņa ziņā ar iedzīvotāju skaitu virs 500 tūkstošiem cilvēku."
Un tā visu labi sakārtoto lielas pilsētas darbību sagrāva Krievijas militārais iebrukums. Ukraiņu bankas sāka izvākties no šejienes jau 2014. gada vasarā, kā pēdējā darbību beidza "Oščadbank" 2014.gada novembrī. Līdz ar to pensiju un citu sociālo pabalstu izmaksa kļuva iespējama tikai Ukrainas kontrolē esošajās teritorijās (ja uz turieni tiek veikta pārformēšana).
Ar 2014. gada 1. decembri uz Ukrainas brīvo teritoriju tika pārvestas visas budžeta iestādes, tas nozīmē, ka aizbrauca arī to darbinieki, augstskolu pasniedzēji un studenti. Starptautisko ķēžu lielveikali un zīmolu veikali aizgāja, baidoties no kara postījumiem un marodierisma. Piemēram, tirdzniecības centrs "Metro Cash & Carry", kas atradās pie lidostas un kuram uzbruka kaujinieki 2014. gada 28. maijā, cieta zaudējumus viena miljona eiro apjomā un kā viens no pirmajiem pameta Doņecku. Tikmēr tā tirgotās preces līdz pat šim brīdim var ieraudzīt DTR veikalu plauktos.
Uzņēmumi pamazām izbeidza darbību, un cilvēki palika bez iztikas līdzekļiem. 2014. gada rudenī labdarības organizāciju darbība vēl nebija izvērsta, taču dažās kafejnīcās, restorānos, ēdnīcās vai veikalos jau parādījās bezmaksas pusdienu punkti.
Arvien atceros, kā rudenī satiku vīru, kurš rokās nesa nelielu maizes klaipiņu un dziļi ieelpoja tā smaržu. Pamanījis manu skatienu, viņš pateica tā, ka sirds sažņaudzās: "Jūs pat nevarat iedomāties, kā tas smaržo!"
Tieši šajā rudenī parādījās pirmie paziņojumi par bada nāves gadījumiem Doņeckā – tie bija vientuļi sirmgalvji, slimie vai ļaudis, kas nokļuvuši pastāvīgas apšaudes zonā. Brīvprātīgie uzmeklēja šādus cilvēkus, veda pārtiku tiem, kas paši nevarēja pārvietoties. Pakāpeniski brīvprātīgo organizāciju darbība izvērtās, tika saņemtas DTR atļaujas (kā citādi, vieglāk taču novelt uz brīvprātīgajiem rūpes par pilsētas iedzīvotājiem!) un vismaz visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas (vecie ļaudis un bērni) tika apgādāti ar nepieciešamo uzturu.
Grūtāk ir tiem, kas palikuši pavisam bez darba vai turpina strādāt okupētajās teritorijās palikušajās mācību iestādēs, slimnīcās u.t.t. Varu sagrābušajiem kaujiniekiem nācās uzņemties savu "glābjamo" pilsoņu apgādāšanu. Sākotnēji viņi daļēji izmaksāja algas pasniedzējiem no vasarā ukraiņu bankās nozagtās naudas, pat necenšoties to slēpt (piemēram, tikušas pamanītas "Nadra" bankas apzīmogotas banknošu paciņas). Turklāt izmaksas notika pēc principa – kurš paspēja, tam pietika.
2015. gada ziemas beigās un pavasara sākumā parādījies lielīgi DTR vadības paziņojumi, ka uzsākta darba algu izmaksa ASV dolāros. To apliecināja pazīstama medmāsa, piebilstot, ka viņai ar diviem kolēģiem uz trim kopā samaksājuši 100 dolāri (33,33 katram) ļaujot pašiem tikt galā ar vienā banknotē apvienoto trīs algu sadali. Tas, protams, nav tik slikti kā Luhanskā – gaļas konservu bundža uz diviem pasniedzējiem – tomēr rokraksts ir tas pats.
Salīdzinoši normāli dzīvo pašnodarbinātie ar attālināta darba iespējām. Taču tādu ir nedaudz un arī viņiem grūtību netrūkst.
Darba vakanču sludinājumos arī grūti atrast kaut ko piemērotu. Visbiežāk pēdējā laikā gadās piedāvājumi strādāt par apsargu (kur vairumā gadījumu nepieciešams dot uzticības zvērestu DTR, ko daudzi nevēlas) vai pārdevēju. Taču šī okupācijas gada "nagla" ir aicinājums sievietēm bez profesionālām iemaņām masāžas darbā, kur tiek garantēta dzīvojamā platība! Tā ir faktiski nepiesegta vervēšana bordeļiem!
Parādījušies agrāk neredzēti maiņas sludinājumi, piemēram: "Mainu 2 paciņas makaronu pret darbojošos lietussargu". Cita pašreizējai realitātei raksturīga iezīme ir pārtikas preču pārdošana mazās porcijās, piemēram, kafiju pa 20-30g, jo veselai pakai ļaudīm nepietiek naudas. Cenas okupētajās teritorijās ir divkārt, bet uz dažiem preču veidiem pat 3-4 reizes lielākas par ukraiņu cenām. Varat salīdzināt (iekavās norādīta cena brīvajā Ukrainas daļā):
Piens (1 l) – 28-32 UAH* (10-12 UAH)
Rūgušpiens (0,5 l) – 20 UAH (8-10 UAH)
Vistas fileja – 95 UAH (60-62 UAH)
Liellopa gaļa – 185 UAH (80-90 UAH)
Cūkgaļa – 170 UAH (68-80 UAH)
Cukurs – 25 UAH (10-14 UAH)
Olas – 23-28 UAH (14-20 UAH)
Gurķi – 22 UAH (12-15 UAH)
Tomāti – 18-35 UAH (10-13 UAH)
Kartupeļi – 13-16 UAH (4-6 UAH)
Paprika – 22 UAH (4-7 UAH)
Baklažāni – 16 UAH (3-5 UAH)
Burkāni – 22-25 UAH (6-7 UAH)
Sulas (1 l) – 28-32 UAH (18-20 UAH)
Cenas ir pieaugušas, bet naudas ļaudīm palicis mazāk, īpaši pēc tā sauktās daudzvalūtu zonas ieviešanas – faktiski rubļa ieviešanas ar piespiedu kursu viena grivna pret diviem rubļiem (Ukrainā tas ir 1:3). Protams, ir tādi, kas strauji kļūst bagātāki – tie ir mūsu "atbrīvotāji" un to uzticamie kalpi. Kara laikā tā vienmēr notiek. Jā, aina liekas sirreāla, taču mēs dzīvojam tādā ikdienā.
Esmu pārliecināta, ka situācija manā pilsētā, manā valstī drīz atrisināsies ar pilnīgu Ukrainas uzvaru, tāpēc, ka tās pusē ir pasaule. Krievijas projekts "Novorosija" ir izgāzies, aizvien vairāk iedzīvotāju saprot, ka viņi ir piekrāpti un arvien biežāk pauž protestu – kā nu kurš spēj okupācijas apstākļos: viens otrs veikalā izliek preces zilā iepakojumā blakus dzeltenām (ukraiņu karoga krāsās), cits uzvelk drēbes šādā salikumā, vēl kāds atstāj uzrakstus "ПТН-ПНХ!"**, "DTR – Donbasa negods!", "Doņecka ir Ukraina"! vai atrod un padalās ar savu atklājumu, ka grupas "Okean Eļzi" (kas kļuvusi par Pašcieņas revolūcijas un jaunās Ukrainas simbolu) dziesmas skan pīkstienu vietā DTR Centrālās bankas tālruņa līnijā un bijušā "ATB" tīkla veikalos, kurus atsavināja pašreizējais DTR vadītājs Aleksandrs Zaharčenko (vismaz sākumā, līdz tam pievērsa uzmanību), bet mūsu drosmīgās vecmāmiņas un vectētiņi ar vārdiem, ka "viņiem vairs nav, ko zaudēt", pa taisno pasūta kaujiniekus, ja ne tieši uz kapsētu, tad uz turieni, no kurienes viņi nākuši.
Protams, ir arī tādi, kam ir vienalga, lai tikai ātrāk iestātos miers, pie tādas vai citas varas. Manuprāt, tie ir dziļā depresijā ieslīguši ļaudis.
Lūk, šķiet, ka tā var atbildēt uz jautājumu, kāpēc es un citi patrioti paliek bīstamajā Doņeckā.
Veronika
Šis ir piektais apraksts sērijā "Vēstules no Doņeckas", kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja (īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam) no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.
* 1 UAH (Ukrainas grivna) = 0,04 EUR
** Saīsinājums no "Putin, ej ... (rupjš vārds)!"
