Vīrs, kurš izaicināja Staļinu: 70 gadi kopš Broza Tito ēras sākuma
Foto: RIA Novosti/Scanpix

1945. gada 7. martā Belgradā tika izveidota Dienvidslāvijas pagaidu valdība, kuru vadīja pagaidu premjerministrs – sarkano partizānu līderis un revolucionārs Josips Brozs Tito, kura popularitāti nodrošināja cīņa pret vācu un itāļu okupantiem.

Kopš šī brīža Tito vara kļuva tikai stiprāka, un valsti viņš nepārstāja vadīt līdz pat savai nāvei 1980. gadā.

Tito dzimis 1892. gada 7. maijā Horvātijā (toreiz Austroungārijā). Viņa tēvs bija horvāts, māte slovēniete. Viņš autoritārās valdīšanas gados vienlaicīgi bija Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs, Dienvidslāvijas Tautas armijas virspavēlnieks un maršals, kā arī Dienvidslāvijas prezidents.

Tito bija galvenais sociālistiskās Dienvidslāvijas, kura pastāvēja no Otrā pasaules kara beigām līdz 1991. gadam, arhitekts. Viņš bija pirmais no komunistu līderiem, kurš atļāvās apstrīdēt Staļina hegemoniju pār Austrumu bloka valstīm, un izvēlējās savu attīstības ceļu.

1948. gadā Tito neatkarīgi no Kremļa izstrādāja savu ekonomiskās attīstības modeli, kas saniknoja PSRS līderi Josifu Staļinu. Dienvidslāvijas Komunistiskā partija tika izslēgta no Kominforma (Komunistu informācijas birojs).

Staļins bija cerējis, ka bez PSRS un citu sociālistisko valstu atbalsta Dienvidslāvija sabruks, taču novēršanās no PSRS ļāva Belgradai saņemt prāvu finansiālo palīdzību no Rietumiem.

PSRS līderis konfliktu ar Tito uztvēris personīgi un esot devis rīkojumu dienvidslāvu vadoni nogalināt. Kādā vēstulē Tito esot Staļinu brīdinājis: "Pārstāj sūtīt pie manis slepkavas. Mēs jau esam aizturējuši piecus no viņiem – vienu ar spridzekli un citu ar šauteni. Ja Tu nebeigsi sūtīt slepkavas, es nosūtīšu vienu uz Maskavu, un man nebūs vajadzības sūtīt vēl vienu."

Tito un Staļina strīds ir veicinājis labu augsni teorijām, ka pie PSRS līdera nāves 1953. gadā ir vainojams tieši Tito. To savā pētījumā pieļauj slovēņu vēsturnieks Jože Pirjevecs. 2012. gadā izdotajā darbā viņš raksta, ka Staļins centies Tito nogalināt 22 reizes, tai skaitā ar dārglietu lādīti, kuru atverot no tās izplūst nervu gāze.

Par spīti tam, ka Dienvidslāvija saņēma brangu Rietumu palīdzību, Tito nesteidza pieslieties kādai no Aukstā kara pusēm, bet gan ieturēja neitrālu kursu. Tito ir iniciators Nepievienošanās kustības izveidošanai – valstu apvienībai, kas neiesistās nekādos militāros blokos.

Tas Dienvidslāvijai ļāva gūt labumus un uzturēt labas attiecības gan ar Rietumiem, gan pēc Staļina nāves arī ar PSRS. Tāpat Tito uzturēja attiecības ar daudzām valstīm neatkarīgi no to politiskās iekārtas. 

Savas valdīšanas gados viņš tikās ar virkni pasaules līderu, tai skaitā devās vizītē uz Kima Irsena vadīto Ziemeļkoreju un uz Lielbritāniju tikties ar premjerministru Vinstonu Čērčilu.

Tito mira 87 gadu vecumā 1980. gada 4. maijā. Viņa neitralitātes politiku ilustrē Tito bēres, kuras valstu delegāciju un līderu ziņā tolaik bija lielākās pasaulē.

Tito izvadīšanā 1980. gada 8. maijā piedalījās četri karaļi, 31 prezidents, seši prinči, 22 premjeri un 47 ārlietu ministri. Viesi bija ieradušies no 128 zemēm – abām Aukstā kara pusēm, kā arī no neitrālām valstīm.

Starp viesiem bija Ziemeļkorejas līderis Kims Irsens, Lībijas vadonis Muamars Kadafi, Rumānijas vadītājs Nikolaje Čaušesku, Irākas prezidents Sadams Huseins, Sīrijas Hafezs Asads, ASV viceprezidents Valters Mondeils, Lielbritānijas princis Filips, PSRS galva Leonīds Brežņevs un daudzi citi.

Tito mira slimnīcā Ļubļanā. Belgradā viņa zārks godasardzes pavadībā tika nogādāts ar vilcienu. Bijušais Dienvidslāvijas līderis guldīts mauzolejā Belgradā, kas atrodas Dienvidslāvijas vēstures muzeja teritorijā. Pats mauzolejs tiek saukts par Ziedu māju.

Vairākus desmitus gadu pēc Tito miršanas netrūkst cilvēku, kas viņa nāves gadadienā turpina pieminēt kādreizējo līderi un slavināt Dienvidslāviju. Tomēr pēc Dienvidslāvijas sabrukuma virkne vēsturnieku paziņoja, ka Tito laikā tika apspiestas cilvēktiesības un opozīcija, īpaši pirmajos viņa valdīšanas gados.

Dienvidslāvijas sabrukums parāda, ka ne visas valstī apvienotās tautas priecājās par kopīgu dzīvi autoritārā valstī, bet gan vēlas būt neatkarīgas un pašas lemt savu likteni bez centrālās varas Belgradā. Serbi, slovēņi, horvāti un citi nebija sapludināmi vienotā tautā.

"Pēc viņa nāves valsts kase bija tukša un politiskie oportūnisti nekontrolēti. Viņš mira par vēlu konstruktīvām pārmaiņām, par agru, lai spētu novērst haosu," raksta Jeilas Universitātes vēstures profesors Ivo Banačs.

Sākās Dienvidslāvijas noriets. Desmit gadus pēc Tito nāves Dienvidslāviju pārņēma asiņaini konflikti, viņa izveidotā valsts sabruka.

Source

www.DELFI.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form