Pēdējo sešu gadu laikā, kopš 2014. gada, ukraiņu žurnāliste Natālija Gumeņuka ir bijusi Krimā septiņas reizes, tiekoties ar Eipatorijas, Kerčas, Bahčisarajas, Sudakas, Sevastopoles, Simferopoles un Jaltas iedzīvotājiem un pierakstot viņu stāstus. 2020. gada ziemā iznāca viņas grāmata par to, kā mainījusies Krimas iedzīvotāju dzīve pēc Krievijas īstenotās pussalas aneksijas. Portāls "Delfi" tikās ar autori, lai parunātu par grāmatu un to, kā Krimai ir klājies šo sešu gadu laikā.
Natālijas Gumeņukas specializācija ir starptautiskā politika un konflikti. Viņa ir strādājusi par reportieri vairāk nekā 60 valstīs, grāmatas "Tahrira laukums. Zudušās revolūcijas meklējumos" par "arābu pavasara" notikumiem autore. Kopš Eiromaidāna laikiem Natālija atspoguļo situāciju Donbasā un Krimā, un līdz 2020. gadam ir bijusi Ukrainas sabiedriskās televīzijas Hromadske vadītāja.
Grāmata "Krima. Zaudētā sala" (elektroniskā versija ukraiņu un krievu valodās) dienasgaismu ieraudzīja 26. februārī, dienā, kad Ukraina atzīmē Krimas okupācijas pretošanās dienu. Tā stāsta par cilvēkiem, kuru dzīve 2014. gadā kardināli izmainījās. Uzņēmēji un pensionāri, Krimas tatāri, studenti un sabiedriskie aktīvisti, tiesībsargi un karavīri, cilvēki ar dažādiem ideoloģiskiem un politiskiem uzskatiem – ukraiņi, proukrainiski noskaņoti krievi, prokrieviski noskaņoti ukraiņi, Krimas tatāri – atklāti dalās savās domās un jūtās. Atsevišķas epizodes saplūst vienotā stāstā, kuram nav beigu...
"Es nepretendēju uz aneksijas iemeslu analīzi, neaprakstu hronoloģiju, kādā tika pārņemta vara un pārkāpti likumi", pauž Natālija Gumeņuka. "Tās ir reportāžas, kas tapušas, balstoties uz maniem braucieniem, intervijām un iespaidiem. Tā ir sanācis, ka no žurnālistiem, kas strādāja Krimā aneksijas akta laikā 2014. gada februārī-martā, pussalā ir atgriezušies tikai nedaudzi. Viena rietumvalstu žurnāliste sūdzējās, ka viņas izdevuma redakcija nevēlas sūtīt viņu "dēļ sižeta, kas īpaši nemainās"... Man ir izdevies būt aculieciniecei tam, kas notiek Krimā – kas mainās un kas stāv uz vietas. Redzēt sāpes, kas nerimst..."
"Lielākā daļa Krimas iedzīvotāju ir cieši saistīti ar kontinentālo Ukrainu"
- Ko personīgi tev nozīmēja Krima līdz 2014. gadam?
- Kā daudzi postpadomju ukraiņu bērni, kuru veselību iedragāja Černobiļas avārija, es samērā bieži skolas brīvdienas pavadīju Krimā, dzīvojot sanatorijās vai viesojoties pie attāliem radiem. Tā bija tāda neideālas atpūtas vieta. Nevarētu teikt, ka man bija kādas ciešas saites, spēcīgi sentimenti vai dziļa Krimas procesu izpratne. Grāmatas tapšanas laikā es iepazinos ar cilvēkiem un pētīju situāciju jau uz vietas.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
