Tieši pirms 25 gadiem, 1991. gada 19. augusta agrā rītā miljoniem cilvēku valstī, kuru jau pavisam drīz pārstās saukt par Padomju Savienību, uzzināja: pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs vairāk neesot spējīgs pildīt savus pienākumus. Varu pārņēma GKČP – dīvaina, par sevi nepārliecināta VDK un armijas ģenerāļu, valsts un partijas funkcionāru grupa ar mērķi apturēt pilnīgu valsts sabrukumu.

Pučs beidzās trīs dienu laikā – pēc pretstāves pie Baltā nama Maskvā: brīža, kuru joprojām daudzi uzskata par augstāko punktu demokrātiskai kustībai Krievijā. Gorbačovs atgriezās, bet PSRS vēsturei jau bija pielikts punkts: centrbēdzes spēkus neviens vairs nespēja apturēt. 300 miljonu lielā valsts sabruka, un izveidojās 15 jaunas valstis (kā zināms, visagrāk neatkarīgas kļuva Latvija, Igaunija un Lietuva), kuras gadu no gada kļūst arvien svešākas un svešākas viena otrai.

Šajos 25 gados postpadomju telpā noticis viss: kari un sankcijas, alianses un savienības, puči un revolūcijas, krīzes un strauja attīstība. Daži – kā Lietuva un Igaunija – joprojām ir mums tuvi un pieejami. Citi – kā Krievija un Baltkrievija – kļuvuši svešāki, lai gan joprojām atrodas tepat blakus. Par vēl citiem – piemēram, Tadžikistānu vai Armēniju, – mēs šodien zinām mazāk nekā gribētos. Mēs, DELFI, nolēmām izpētīt ceļu, kuru 25 gadu laikā veikušas bijušās PSRS republikas, lai atrastu to, kas mūs patīkamā kārtā saista, un kas, par laimi, vairs nesaista.