visi barikāžu objekti

Dzelzaviete uz barikādēm veda 33 vīrus

Dzelzaviete Maija Vilmane, kas pirms 25 gadiem uz barikādēm Rīgā veda vairāk nekā 30 vīrus, lai tur sargātu Rīgas starptautiskā telefona un telegrāfa centrāli Dzirnavu ielā, tagad, atskatoties uz to 1991. gada janvāri, vairs nesauc to par Barikāžu laiku, bet gan par mīlestības laiku uz savu Latviju, “jo tādu mīlestību nezinu, vai kādreiz piedzīvosim”.

Janvārī aprit 25 gadi, kopš Vecrīgā un ap svarīgākajiem stratēģiskajiem objektiem valstī tika celtas barikādes, lai aizsargātos no iespējamā padomju varai lojālo spēku uzbrukuma. Portāls "Delfi" piedāvā uzzināt, kas stratēģiski svarīgās vietās Rīgā notika pirms 25 gadiem, un atminēties tā laika notikumus.

1991. gada 14. janvārī, pošoties no darba Dzelzavas internātpamatskolā uz mājām, Vilmane pa radio klausījusies, kas notiek Lietuvā un ka Rīgā gatavojas sliet barikādēs. Ejot mājup, kundzi izbrīnījis Dzelzavas klusums, šķitis, ka neviens par Rīgu nedomā. Tai laikā kundze bija aktīva Latvijas Tautas frontes biedre un jau divas reizes “paviesojusies” čekā – vienreiz par dziesmas “Zilais lakatiņš” dziedāšanu, tāpēc licies pašsaprotami, ka lietas labā kaut kas ir jādara.

RĪGAS STARPTAUTISKĀ TELEFONA UN TELEGRĀFA CENTRĀLE

Rīgas starptautiskā telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā bija viens no stratēģiski svarīgākajiem objektiem, ko cilvēki steidza apsargāt jau kopš 13. janvāra. Piekļuvi ēkai centās apgrūtināt, pašu rokām veidojot dažādus šķēršļus un izvietojot smago tehniku.

Pēcāk ēkās tuvumā tika izvietoti arī “tanku eži” (metāla konstrukcijas tanku vai citas tehnikas kustības kavēšanai).

Pie telefona un telegrāfa centrāles notika nemitīga rosība, tur skanēja dziesmas un dega ugunskuri. Barikāžu dalībnieki nereti uzsver, ka tas bijis tautas vienotības laiks – visi viens otram centās izpalīdzēt, kā vien varēdami. Rīdzinieki iebraucējiem uz barikādēm nesa ēdienu un citas nepieciešamas lietas, tāpat pārtika un pat “tanku eži” uz galvaspilsētu sūtīti pat no attāliem reģioniem.

Ceļš līdz Dzirnavu ielai Rīgā

Vilmane sāka aicināt vīrus, kas nākamajā dienā, 15. janvārī, būtu gatavi doties uz Rīgu aizstāvēt Latviju. Kam varējusi, tam zvanījusi, kam ne – pie tā devusies uz mājām. Sniegs 14. janvāra vakarā bija tāds, ka ne visur bijis iespējams piebraukt, tāpēc uz dažām mājām nācies arī brist. “Braucējus gan es aicināju tiešām tikai vīriešus. Pārsvarā bija jaunieši, kas atnākuši no armijas un dienesta Afganistānā. Mana dēla klasesbiedri, skolasbiedri. Viņš pats atradās armijā Sverdlovskā,” atceras Vilmane. “Arī es nebiju domājusi, godīgi sakot, pati braukt, bet, kad man pagasta priekšnieks pajautāja, vai es pati arī braukšu, tad es padomāju, kāpēc lai es nebrauktu, ja es aicinu visus?”

Tai laikā Maija mājās bijusi praktiski viena – vīrs bijis sanatorijā, savukārt dēls armijā. Kundze pieļauj - ja kāds no viņiem būtu mājās, tad būtu viņu mēģinājis atrunāt no braukšanas uz Rīgu. Uzrunāto dzelzaviešu reakcija gan bijusi dažāda, bet kundzei pašai vislabāk patikuši tie, kuri uzreiz skaidri norādījuši – būs vai nebūs braucēji.

Tomēr jau nākamajā dienā, 1991. gada 15. janvārī, pie Dzelzavas kultūras nama bez Maijas ieradās vēl 32 braucēji – Dzelzavas vīri, savukārt vēl viens dzelzavietis pievienojies Rīgā. “Pulciņš bija krietns. Ja es domāju, ka man būs grūti ar šoferiem, tad viens jauns puisis, kas no armijas atnācis, uzreiz pieteicās, ka viņam nemaz nav bailes,” atceras kundze. “Es teicu, ka mēs būsim tik ilgi, kamēr atbrauks maiņa.” Tai brīdī Vilmane nemaz nav zinājusi, vai nākamā maiņa no Dzelzavas maz ieradīsies, lai nomainītu Maijas kundzi un viņas “mobilizētos” vīrus.

"Ja nobloķētu un ieņemtu to centrāli, pasaule vienkārši nezinātu, kas ar mūsu mazo Latviju notiek, tāpēc bija tik svarīgi to nosargāt"

Dzelzavieši, tikai nokļūstot Rīgā, uzzinājuši, ka viņu apsargājamais objekts būs viens no stratēģiski svarīgākajiem – Rīgas starptautiskā telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā. “Ja nobloķētu un ieņemtu to centrāli, pasaule vienkārši nezinātu, kas ar mūsu mazo Latviju notiek, tāpēc bija tik svarīgi to nosargāt,” atminas kundze.

Dejas un dziesmas uz barikādēm

Uz barikādēm Dzirnavu ielā Maija ar vīriem pavadīja vairāk nekā 24 stundas. “Protams, mēs visu laiku nestāvējām, bet kāds vienmēr tajā postenī bija. Ļoti palīdzēja, kad atbrauca cilvēki naktī. Sniedza koncertus, tur pat no Madonas bija mūsu orķestris. Gan dejotāji, gan cilvēki, kuri pa dienu strādāja, atnāca. Kurinājām ugunskuru, dziedājām, ļoti daudz dziedājām. Sildījāmies. Mums bija sagādātas gan pusdienas, gan vakariņas, silta tēja vienmēr bija pieejama,” atceras kundze.

“Tāda draudzība starp visiem. Viens otram uzsmaidījām! Tas bija kaut kas tāds vārdos neaprakstāms. Atskatoties uz šiem mirkļiem, es varu teikt – tie bija mīlestības, mīlestības, mīlestības mirkļi. Īpaši, kad vecie cilvēki nāca. Tur nebija tā, ka tikai latvieši nāca, nāca arī citu tautību cilvēki. Tajā brīdī, tie, kas atnāca, nāca ar mīlestību,” ar asarām acīs atceras Vilmane. “Es saku paldies visiem tiem pašdarbniekiem, neskatoties, ka bija auksts, viņiem nebija mētelis mugurā vai kā. Viņi tikpat kā uz skatuves to visu darīja! Orķestri, ansambļi bija, dziedāja, viņi aicināja: “Dziediet līdzi!” Mēs tiešām jutāmies īpaši.”

“Mēs jutāmies vienoti ar visu Latviju. Viss uz ielas vidus, dažreiz tāds paaugstinājums bija, kur barikādes saceltas. Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Kaut būtu šodien tāda mīlestība!” aizrautīgi stāsta kundze. Jautāta, kas ticis dziedāts, Vilmane iesaucas: “Vai! Visas dziesmas, arī “Bēdu, manu lielu bēdu”. Kādas tikai vien dziesmas zinājām, pārsvarā tautas dziesmas”.

“Pašdarbnieki, tie, kas uzstājās, arī viņi ar tādu mīlestību... Es pat nevienā koncertā to nebiju saskatījusi. Jeb varbūt tā mīlestība, kas mūsos bija, arī viņus sildīja. Un viņi varēja to mīlestību atdot visu, kā prata un pēc labākās sirdsapziņas. Es nezinu. Es tikai gribu teikt, kaut vairāk Latvijai nebūtu tādi mirkļi jāpiedzīvo, jo tie nav viegli. Tie nav viegli,” atmiņās gremdējas Vilmane.

Barikāžu konstrukcijas Dzirnavu ielā kundze atceras teju tā, it kā tās būtu slietas vakar: “Tur bija gan lielas, lielas mašīnas, kādas es pat varbūt pirmo reizi redzēju. Traktori, lieli baļķi, tādi milzīgi. Smilšu maisi, kluči, drātis – dažnedažādas, kas vien bija atrodams, tas bija izmantots barikādēs.”

Mirklis pirms solīta omoniešu uzbrukuma

Nakts uz 16. janvāri pagāja nemierīgi, naktī atskanēja trauksmes signāls, ka Dzirnavu ielā rīta pusē gaidāms speciālās, no turkmēņu karavīriem sasauktās armijas uzbrukums. Tieši dzelzaviešiem tika uzticēts sagaidīt uzbrucējus pirmajiem. Tai brīdī Vilmane sāka mācīties frāzi “Dēliņ, apstājies, padomā!” turkmēņu valodā, cerot, ka, ja uzbrucējus uzrunās viņu dzimtajā valodā, tie liksies mierā. Tad atskanējis sauciens, ka uzbrukuma nebūs. “Mēs visi saskrējām kopā, apkampāmies, prieka asaras bira!” – gaviles atceras kundze.

"Mēs visi saskrējām kopā, apkampāmies, prieka asaras bira!"

Savukārt nākamās dienas pēcpusdienā, 16. janvārī, atbrauca nākamā dzelzaviešu maiņa. Apskāvusi, sabučojusi un novēlējusi veiksmi, Maija ar vīriem iekāpa autobusā, lai dotos atpakaļ uz Dzelzavu, taču tieši tajā brīdī atskanēja trauksmes signāls, kas nozīmēja, ka brauc omonieši. “Tad es vīriem saku tā: “Kas vēlas, var palikt autobusā. (Jo mēs tiešām savu maiņu esam beiguši.) Bet kas nē – ceļamies un ejam”.”

“Mēs visi piecēlāmies un gājām. Man pateica tā, ka es esmu nodevusi maiņu un neskaitos komandieris, un visām sievietēm jāiet iekšā,” atceras Vilmane. “Es sapratu, ka nevaru iet iekšā, es nesu atbildību par tiem cilvēkiem. Kā būs, ja kas notiksies? Kad man tie tuvinieki prasīs, vai kā. Es biju jau gatava, jo to, ko mēs piedzīvojām tajā naktī, gaidot uzbrukumu… Es sapratu, ka tie nav nekādi joki. Zinājām, ka omonieši ir apbruņoti. Es izgāju uz ielas, tajā brīdī iela bija pilnīgi tukša. Ik pa laikam mikrofonā skanēja – kur ir omonieši, kas jau tuvojas. Tad es redzēju cilvēku sejas… Citi dziedāja, citiem asaras bira. Bija arī, kas neizturēja. Lielākoties cilvēki sadevās elkoņos – tā rociņās, viens pie otra,” rāda kundze.

“Tad es ieraudzīju vīru, kas sirms un vecs. Tuvu 80 gadiem. Tā jau nepētīju. Pēc tā, ka viņš iznāca tikai veļiņā, acīmredzot, gulēja gultā viņš. Vilnas zeķītes kājās. Viņš nometās uz stūra. Es uz viena stūra stāvēju, viņš uz otra. Kad redzēju, ka viņš lūdz, tad es arī sāku lūgt. Es teicu: “Dievs, tu jau vienreiz mūs paglābi.”,” stāsta kundze. “Tiešām Dievs paglāba. Viņi piebrauca un redzēja, cik mēs tur esam. Un viņi aizbrauca.”

“Tas mirklis, kad mums paziņoja, ka nebūs šī uzbrukuma. Es nezinu, vai brāļi un māsas tik mīļi samīļo viens otru! Mēs sapratām, ka visi esam paglābti no nāves,” atceras Maija, piebilstot: “Es domāju, ka lielākā daļa, ja vajadzētu, mirtu arī, jo tas pierādīja to. Cilvēki tajā brīdī, kad omonieši nāca, stāvēja, sadevušies elkoņos cieši viens otram klāt. Tas nekas, ka bira asaras pār vaigiem. ”

Klusums un bailes

Visu atpakaļceļu uz Dzelzavu Maija ar vīriem klusējusi: “Mēs nebijām spējīgi runāt, jo tas, kas bija pārdzīvots, to nevar vārdos izstāstīt.”

Trauksmes signāla laikā Vilmane novēroja, ka divi no dzelzaviešiem aizmuka. “Bija divi cilvēki, kurus es ievēroju no visiem maniem vīriem. Viens bija vidēja vecuma, viņš pēc tam pienāca pie manis, sakot tā: “Maija, tu nedomā, ka biju gļēvs, man vienkārši piemetās caureja no bailēm.”.” Savukārt otrs, kas aizmuka, bija gados ļoti jauns – ap 18 gadiem. “Nedomāju, ka tā bija nodevība, tās bija bailes. Ja es teiktu, ka mums nebija bail, tie būtu meli. Es domāju, ka katram tādā brīdī ir bail, bet tā mīlestība uz savu Latviju bija lielāka par bailēm, vismaz man noteikti. Es domāju tā, ja man ir jāmirst, lai es mirstu, tikai lai Latvija paliek!”

Atmiņas par barikādēm prātā iekaltas tā, ka, šķiet, kopš janvāra notikumiem nemaz nav jau 25 gadi pagājuši, secina kundze, pajokojot, ka spogulī gan var redzēt, ka tik daudz gadu riņķī. “Piemirstas kādi sīkumi – gadskaitļi vai kaut kas tāds. Tie mirkļi, ko esam izdzīvojuši, tie nē. Jo īpaši, kad tuvojas šis laiks, kaut kas pilnīgi atgādina tos mirkļus. Kad ārā liels sals parādās, putenis vai kas. Tu uzreiz domā: jā, bet tajā reizē bija tāpat.”

Arī šogad kundze, kura jau 47. gadu strādā Dzelzavas internātpamatskolā par logopēdi, pieminēs barikādes, kultūras namā satiks tos cīņu biedrus, kas vēl dzīvi, un aizies līdz piemineklim “Par Tēvu zemi kritušiem”.

Sarunu ar portālu “Delfi” Vilmane noslēdz pašas rakstīta dzejoļa vārdiem, ko reiz viņa sacerējusi, lai nolasītu pie pieminekļa. Tas gan tā arī nav sanācis: “Lai tev un man nekad, nekad citas mīļākas par Latviju nav!”

Rakstā izmantotas fotogrāfijas un dokumenti no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumiem.

Materiāls tapis sadarbībā ar vietni barikadopedija.lv

Barikāžu laika karte - spied uz objektiem, lai noskatītos liecinieku atmiņu videostāstus
un uzzinātu, kas katrā vietā notika pirms 25 gadiem

DOMA LAUKUMS/RADIO NAMS

Barikādes Vecrīgas sirdī – Doma laukumā – sāka veidot 13. janvārī. Naktī tika metināti “tanku eži” (metāla...

Zaķusala

Barikādes Zaķusalas televīzijas kompleksā iedzīvotāji no smiltīm un baļķiem, kā arī, piesaistot lauksaimniecības...

Preses nams

2. janvāris sākās ar ziņu – Preses namu pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) rīkojuma...

Brīvības piemineklis

13. janvāra vakarā Brīvības pieminekļa pakājē iemirdzējās simtiem svecīšu. Tās aizdegtas, pieminot Lietuvas...

Augstākā padome

Pie stratēģiski svarīgās Augstākas padomes (AP) ēkas barikādes sāka veidot 13. janvārī, un jau pirmajā naktī...

TELEFONA UN TELEGRĀFA CENTRĀLE

Šo stratēģiski svarīgo objektu Dzirnavu ielā cilvēki steidza apsargāt jau kopš 13. janvāra. Piekļuvi ēkai...

Bastejkalns

20. janvāra vakarā Bastejkalnā no šautiem ievainojumiem mira kinooperatori Andris Slapiņš un...

Vecmīlgrāvja tilts

Vecmīlgrāvja tilts atradās tuvu Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON)...

Iekšlietu ministrija

20. janvārī ap pulksten 18 kinooperators Juris Bindars kopā ar skaņu operatoru Aleksandru Laizānu filmēja...

ASK Stadions

Interfrontes mītiņš 15. janvārī ASK stadionā Rīgā tika gaidīts ar bažām, jo pastāvēja liela varbūtība, ka tajā...

Brasas tilts

Pie Brasas tilta aizstāvji sāka pulcēties īsi pēc aicinājuma veidot barikādes. Saskaņā ar sargu atmiņu...

LTF KOORDINĀCIJAS CENTRS VECRĪGĀ

Latvijas Tautas Frontes (LTF) Koordinācijas centrs visu barikāžu laiku darbojās un atradās Vecrīgā, Vecpilsētas...

Ulbrokas radiotornis

Barikādes tika veidotas arī pie stratēģiski ļoti nozīmīgā Ulbrokas radiotorņa. Tur dežurēja šoferi un...

PSRS IEKŠLIETU MINISTRIJAS MILICIJAS SKOLAS RĪGAS FAKULTĀTE

Naktī uz 15. janvāri Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība (OMON)...

Ministru padome

Ministru Padome (MP) bija viena no pirmajām ēkām, ap kuru iedzīvotāji sāka veidot barikādes, un jau pirmajā...