visi barikāžu objekti

Preses nams pamests ar viltību

Preses nams burtiski bija Latvijas PSR drukāto mediju centrs, kurā atradās gandrīz visas gan latviešu, gan krievu valodā iznākošo lielāko laikrakstu un žurnālu redakcijas. Augstceltnē darbojās arī viens no populārākajiem laikrakstiem "Padomju Jaunatne".

Janvārī aprit 25 gadi, kopš Vecrīgā un ap svarīgākajiem stratēģiskajiem objektiem valstī tika celtas barikādes, lai aizsargātos no iespējamā padomju varai lojālo spēku uzbrukuma. Portāls "Delfi" piedāvā uzzināt, kas stratēģiski svarīgās vietās Rīgā notika pirms 25 gadiem, un atminēties tā laika notikumus.

Preses nama lielā ietekme

"Lai varētu saprast ietekmi uz sabiedrību, es varētu teikt aptuveni tā - "Padomju Jaunatne" savulaik bija tas pats, kas tagad "Delfi". Jo, pirmkārt, bijām masveidīgi - mūsu tirāža bija 220 - 240 000 eksemplāru, par ko neviena pašreizējā avīze domāt nevar. Otrkārt, mums bija ārkārtīgi augsta uzticamība. Nupat atradu datus no Valsts arhīva, un šie aptaujas dati rāda, ka mums uzticējās 68% cilvēku. "Lauku Avīzei" - 51%, "Atmodai" un "Literatūrai un Mākslai" tas bija ap 30%,” laikraksta "Padomju Jaunatne" lielo ietekmi skaidro tā bijušais redaktors Andrejs Cīrulis.

Viņš norāda, ka pirmā lieta, ar ko laikraksts sabiedrībā ieguva popularitāti un atzinību, bija sadarbībā ar Latvijas Televīziju rīkotā akcija, kuras rezultātā tika izkarota Gaismas pils celtniecība. Tāpat avīzē tika izsludināti pirmie divi neatkarības mītiņi 1988. gada 25. martā un 14. jūnijā.

Preses nams

1. janvāris sākās ar ziņu – Preses namu pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) rīkojuma ieņēmuši Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON) kaujinieki. Tipogrāfijas un redakciju darbiniekiem tika atņemtas dienesta apliecības, kā arī viņi tika pārmeklēti. Tāpat pārmeklētas arī viņu darba telpas. Žurnālistiem Preses namu nācās atstāt, un tas daļēji paralizēja laikrakstu iznākšanu. Citas drukāšanas iespējas bija tikai Valmierā, kur vienu tirāžu stipri samazinātā formātā drukāja divas diennaktis.

2. janvārī Preses nama padomes loceklis Egils Rutkovskis intervijā laikrakstam "Latvijas Jaunatne" atklāja, ka darbinieki iepriekš jutuši - varētu notikt uzbrukums. Viņš pauda izbrīnu par faktu, ka valdība par to neesot domājusi, jo, kā izrādījies, Preses nama miliči netika apbruņoti kā TV un radio miliči.

Cīrulis stāsta, ka tieši "Padomju Jaunatne" pirmā uzdrīkstējās publicēt materiālus, kas vērsās pret pastāvošo iekārtu. "Piemēram, pirms PSKP 19. konferences jeb tā saucamās pārbūves konferences pirmo reizi Latvijā jūnijā bija nopublicēts raksts, kas kritizēja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju. Visa šī māja bija šausmās, visa bija tukša, visi gaidīja, kas būs. "Padomju Jaunatne" gāja pa priekšu - mēs visu to tā izdarījām -, un visi redzēja, ka nu ir droši, un tad visi kļuva drosmīgi."

Viņš ar lepnumu atminas, ka laikraksts palīdzējis panākt arī latviešu valodas noteikšanu par valsts valodu. "Toreiz profesore Aina Blinkena nopublicēja rakstu, un mēs pielikām aicinājumu visiem iedzīvotājiem sūtīt vēstules uz Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija juridisko daļu un uz laikraksta "Padomju Jaunatne" redakciju. Tā bija pirmā vēsturiskā aptauja Latvijā, kurā 345 000 Latvijas iedzīvotāju ar saviem parakstiem apliecināja, ka viņi grib, lai latviešu valoda kļūst par valsts valodu."

Rādot uz preses namu bijušais "Padomju Jaunatnes" redaktors stāsta: "Mēs stāvam pie ļoti vēsturiskas mājas, kurā notika ļoti būtiskas lietas. Tāpat Tautas frontes veidošana, visas tās diskusijas, tas viss bija... Mums bija desmitiem, desmitiem tūkstošu dažādu vēstuļu, ko iedzīvotāji rakstīja, un viņi mums pilnībā uzticējās."

Kas nepatika Komunistiskās partijas Centrālkomitejai

Visi Latvijas preses izdevumi bija Padomju savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas īpašums. Īpaši aktuāli kļuva tas pēc tam, kad partijas īpašumu gribēja atgriezt Latvijas valstij.

"Kad par to tika runāts, partijas centrālkomiteja ārkārtīgi satraucās un iesaistīja šai lietā omoniešus. 1989. gada 7. novembrī virs Preses nama tika uzvilkts sarkanais karogs.

Mēs toreiz smējāmies, un "Padomju Jaunatne" iznāca ar nosaukumu "Sarkankarogotā Preses nama laikraksts "Padomju Jaunatne"" un nopublicējām Andreja Baloža dzejoli "Sarkanais karogs", par ko visi iedzīvotāji šausmīgi smējās, jo tur apdzejotais neatbilda vairs patiesībai," atminas Cīrulis.

"Es, piemēram, jau teicu mūsu šoferim, lai redakcijas volgu tur mājās. Viņš, neapdomīgs būdams, atbrauca uz garāžām, un omonieši viņam to atņēma un padzina to puiku."

Bijušais redaktors stāsta, ka, sākot ar jau minēto 1989. gada 7. novembri, OMON "uzmanīja" Preses namu un tajā esošās redakcijas, bet pirms gadumijas bijis skaidrs, ka notiks kaut kas būtisks. Par to liecinājusi arī toreizējā Latvijas PSR Centrālkomitejas vadītāja Alfrēda Rubika uzstāšanās televīzijā. "Es, piemēram, jau teicu mūsu šoferim, lai redakcijas volgu tur mājās. Viņš, neapdomīgs būdams, atbrauca uz garāžām, un omonieši viņam to atņēma un padzina to puiku," tagad ar smaidu stāsta Cīrulis.

Izkļūšana no lielā slazda

Situācija bijusi biedējoša un absurda – cilvēki ēkā ielaisti, bet ārā netika laisti. Tā Preses namā kā slazdā drīz vien jau atradušies vairāki simti cilvēku. "Padomju Jaunatnes" vadība nolēmusi, ka redakcijai ēka ir jāpamet, turklāt tas jādara ar visiem datoriem, kuri tajā laikā bijuši tikai retajiem.

"Man bija laba iespēja izmantot pazīšanos. Pazinu Jāni Čakstiņu, viņš atrada vienu omonieti, ar kura palīdzību ieradās pie mums un piedāvāja tādu variantu - ja Preses nama direktors Kazimirs Dundurs piekristu gājienam, ka mums redakcijas datori ir it kā izīrēti no Čakstiņa firmas, tad viņš varētu "savu mantu" dabūt ārā.

Dabūjām mašīnu, piezvanīju Iekšlietu ministrijai, piezvanīju prokuratūrai - augstākajām personām pa valdības telefonu un visus informēju, ka mēs tā darīsim, nosaucu mašīnas numuru.

Lai tas notiktu, piezvanīju Preses nama direktoram un teicu: "Tev tūlīt aiznesīs vienu papīru, un tu uzraksti skaidrā krievu valodā "согласен".” Viņš uzrakstīja "согласен" un tad ar tiem papīriem aizgājām pie omoniešiem," bēgšanas operāciju apraksta Cīrulis. Datori tika aizvesti uz kādu ēku Grēcinieku ielā, kur tobrīd atradās laikraksta tipogrāfija.

Ieslodzītie redakciju darbinieki no Preses nama izkļuvuši vēlāk. "Vienā brīdī Centrālkomiteja Preses nama direktoru Dunduru nomainīja ar tādu Vrubļevski. Visu redakciju darbiniekus savāca zālē, tā bija pilna. Visi žurnālisti buntojās un bija pret, un tad deva vārdu tam Vrubļevskim.

"Es viņam saucu: "Ejam projām!" Visi žurnālisti piecēlās, un, it kā nekas nebūtu, gāja ārā. Vrubļevskis kliedza omoniešiem: "Turiet viņus!" Viņš sauca latviski, bet omonieši nesaprata, un tā mēs tikām ārā.""

"Neatkarīgās Cīņas" [redaktors] Andris Jakubāns sēdēja pašā centrā, un es viņam saucu: "Ejam projām!" Vrubļevskis tajā brīdī bija tribīnē, bet visi žurnālisti piecēlās, un, it kā nekas nebūtu, gāja ārā. Tas Vrubļevskis kliedza omoniešiem: "Turiet viņus!" Viņš sauca latviski, bet omonieši nesaprata un tā mēs tur tikām ārā," atminas avīzes "Padomju Jaunatne" redaktors

Uz laiku redakcija oficiāli atradās Lielās ģildes ēkā, bet datori - Grēcinieku ielas mājā. Vēlāk laikraksts pārcēlās uz "Agroprom" māju pie Salu tilta, kur palika līdz pat pučam.

Notikušā nozīme

"Tā pati aiziešana jau nebija galvenais. Jāsaprot, ka katrā revolūcijā pats galvenais ir prese. Katra partija, kad vēlas kaut ko izdarīt, taisa avīzi - prese tai ir svarīga.

Ja prese nostājas tautas, nevis partijas Centrālkomitejas pusē, tas nozīmē, ka uzvara lemta tautai. Jo tauta rakstīja, tautas materiālus publicēja, un prese bija tā, kas mobilizēja," atminas Cīrulis.

Viņš norāda, ka tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc galvenie uzbrukumi, arī vēlākā apvērsuma mēģinājuma laikā bija vērsti uz radio un televīzijas ēku, kā arī Preses nama ieņemšanu.

Materiāls tapis sadarbībā ar vietni barikadopedija.lv

Barikāžu laika karte - spied uz objektiem, lai noskatītos liecinieku atmiņu videostāstus
un uzzinātu, kas katrā vietā notika pirms 25 gadiem

DOMA LAUKUMS/RADIO NAMS

Barikādes Vecrīgas sirdī – Doma laukumā – sāka veidot 13. janvārī. Naktī tika metināti “tanku eži” (metāla...

Zaķusala

Barikādes Zaķusalas televīzijas kompleksā iedzīvotāji no smiltīm un baļķiem, kā arī, piesaistot lauksaimniecības...

Preses nams

2. janvāris sākās ar ziņu – Preses namu pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) rīkojuma...

Brīvības piemineklis

13. janvāra vakarā Brīvības pieminekļa pakājē iemirdzējās simtiem svecīšu. Tās aizdegtas, pieminot Lietuvas...

Augstākā padome

Pie stratēģiski svarīgās Augstākas padomes (AP) ēkas barikādes sāka veidot 13. janvārī, un jau pirmajā naktī...

TELEFONA UN TELEGRĀFA CENTRĀLE

Šo stratēģiski svarīgo objektu Dzirnavu ielā cilvēki steidza apsargāt jau kopš 13. janvāra. Piekļuvi ēkai...

Bastejkalns

20. janvāra vakarā Bastejkalnā no šautiem ievainojumiem mira kinooperatori Andris Slapiņš un...

Vecmīlgrāvja tilts

Vecmīlgrāvja tilts atradās tuvu Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON)...

Iekšlietu ministrija

20. janvārī ap pulksten 18 kinooperators Juris Bindars kopā ar skaņu operatoru Aleksandru Laizānu filmēja...

ASK Stadions

Interfrontes mītiņš 15. janvārī ASK stadionā Rīgā tika gaidīts ar bažām, jo pastāvēja liela varbūtība, ka tajā...

Brasas tilts

Pie Brasas tilta aizstāvji sāka pulcēties īsi pēc aicinājuma veidot barikādes. Saskaņā ar sargu atmiņu...

LTF KOORDINĀCIJAS CENTRS VECRĪGĀ

Latvijas Tautas Frontes (LTF) Koordinācijas centrs visu barikāžu laiku darbojās un atradās Vecrīgā, Vecpilsētas...

Ulbrokas radiotornis

Barikādes tika veidotas arī pie stratēģiski ļoti nozīmīgā Ulbrokas radiotorņa. Tur dežurēja šoferi un...

PSRS IEKŠLIETU MINISTRIJAS MILICIJAS SKOLAS RĪGAS FAKULTĀTE

Naktī uz 15. janvāri Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība (OMON)...

Ministru padome

Ministru Padome (MP) bija viena no pirmajām ēkām, ap kuru iedzīvotāji sāka veidot barikādes, un jau pirmajā...