Kas ir Zaļā brīvība un kādus mērķus tā atbalsta?
Zaļā brīvība ir organizācija, kas aktīvi iestājas par zaļu patēriņu un to, ka patiesībā ikvienam indivīdam ir spēja daudz ko mainīt, kļūstot videi draudzīgākam. Organizācija strādā ar dažādām patēriņa tēmām, piemēram, pārtiku, taču pēdējā gada laikā lielāka uzmanība veltīta apģērbam, modei, un tam, kā cilvēks ar savām izvēlēm ietekmē vidi ikdienā. Runājot par vidi, mēs runājam arī par cilvēktiesībām.
Kas ir "pārtikas atkritumi"? Vai šī problēma ir aktuāla Latvijā?
Pārtikas atkritumi ir pārtikas nelietderīga izmantošana jeb izmešana. Daudzi uzskata, ka Latvijā nav šādas problēmas, jo neesam pietiekami turīgi, lai izmestu pārtiku. Tomēr statistika norāda, ka esam starp pārtikušām valstīm, un bieži vien to neapzināmies. Zinām,ka Eiropā tiek izmests no 95 līdz 115 kg uz cilvēku gada laikā. "Homo Ecos" pirms pāris gadiem veica pētījumu, kurā noskaidroja, ka Latvijā katrs cilvēks izmet aptuveni 113 kg pārtikas. Patiesībā vairums no pārtikas atkritumiem tiek radīts tieši mājsaimniecībās. Starp dažādām cilvēku grupām Eiropā visvairāk pārtikas izmet tieši jaunieši, kā arī viena cilvēka mājsaimniecības un daudzbērnu ģimenes. Kāpēc? Iemesli ir dažādi, varam minēt dažus no tiem - viena cilvēka mājsaimniecībām un jauniešiem bieži vien ir diezgan neparedzams dzīves ritms, un grūtības saplānot savas maltītes. Tāpat arī daudzbērnu ģimenēm ir grūtāk plānot savus iepirkumus un porcijas, jo bērnu apetīte un vēlmes var būt diezgan neparedzamas. Pētījumi daudzās valstīs (tai skaitā Latvijā) parāda arī, ka pilsētās dzīvojošie iedzīvotāji vidēji iznieko vairāk pārtikas, iespējams, tāpēc, ka pārtika pilsētā ir vieglāk pieejama.
Kāpēc būtu svarīgi dalīties savā maltītē? Vai ir pieejami ne tikai dati par to, cik atkritumus cilvēki saražo, bet arī, cik procentuāli daudz cilvēkiem mēs varam palīdzēt mirklī, kad mēs sākam dalīties ar savu pārtiku, kurai drīz beigsies termiņš?
Francijā un Dānijā, kur aktīvi piekopj pārtikas atkritumu samazināšanas politiku, ir speciāli veikali, kur pārdod produktus pēc derīguma termiņa beigām, ja tie nav kaitīgi uzturam. Visa šo veikalu peļņa aiziet labdarībai. Arī Latvijā notiek darbs līdzīgā virzienā. Nesen arī mūsu Saeima nobalsoja par izmaiņām likumdošanā, kas no 2019. gada jūlija ļaus pārtikas ražotājiem un tirgotājiem ziedot ladarībai pārtiku, kurai ir notecējis "ieteicams līdz" termiņš. Produktus pēc "ieteicams līdz" termiņa beigām var lietot uzturā, ja tie smaržo, garšo un izskatās labi. Parasti tie ir produkti, kas ātri nebojājas - dažādi saldētie, koservētie vai sausie produkti (makaroni, rīsi, ziŗņi, utt. Jāakcentē, ka ik gadu pasaulē trešdaļa no saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos, ar šo apjomu būtu vairāk nekā pietiekami, lai pabarotu 870 miljonus cilvēku, kas šobrīd pasaulē cieš badu.
Pārtikas atkritumi nerodas tikai mājsaimniecībās. Tie rodas audzēšanas procesā, pārstrādes procesā, tirdzniecības vietās un restorānos. Tas, ko ikviens iedzīvotājs var darīt, ir samazināt pārtikas atkritumus savās mājās. Tas iekļauj dalīšanos ar kādu citu cilvēku, iespējams, dodoties ceļojumā vai, ja pēkšņi ir kāds pārpalikums izaudzētam ķirbim. Tas var būt mans tuvinieks vai varbūt cilvēks trūkumā. Jebkurš produkts, kuru es neizmetu, bet ar kuru es dalos, samazina manu ekoloģisko pēdas nospiedumu.
Kādas vēl ir tā saucamās labās prakses citur pasaulē, lai samazinātu pārtikas atkritumus? Kādas no šīm praksēm Jūs ieteiktu pārņemt Latvijai?
Latvijā ir notikušas vairākas pozitīvas pārmaiņas, mēs pamazām tuvojamies sasniegumiem arī starptautiskā mērogā. Virzāmies uz to, lai lai palielinātos to produktu skaits, kuriem nenorāda "ieteicams līdz" datumu, jo tie nebojājas. piemēram, cukuram, kafijai, makaroniem, nebūtu norāde "ieteicams līdz". Tas ir liels solis, lai samazinātu pārtikas atkritumus, jo, lai veiktu ilgtspējīgas izmaiņas principā ir jāstrādā ar likumdošanu. Ieviešot konkrētus likumus mēs varam piespiest vairāk cilvēkus aizdomāties par savu rīcību. Eiropas Savienības direktīvas norāda, ka līdz 2020. gadam Latvijā ir būtiski jāsamazina apglabāto bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzums. Tas nozīmē, ka mums jau tagad ir jāmaina savi paradumi un jāstrādā pie šo atkritumu šķirošanas un kompostēšanas.
Runājot par dalīšanos ar otru, mēs varam mainīt savu uzvedību un paradumus kā attiecamies pret pārtiku. Bieži vien tā ir salīdzinoši lēta. Zemās cenas un neesošā saikne ar pārtikas izcelsmi mūsu acīs samazina tās vērtību. Ja es pats kopju dārzu vai zinu zemnieku, kura produkciju iegādājos, tā vērtība manās acīs pieaugs. Šādam produktam ir savs stāsts. Iesaku ikvienam cilvēkam sākt veidot attiecības ar savu ēdienu un tā izcelsmi, izvēloties un analizējot savas pārtikas ceļu, kā tā ir nonākusi pie Tevis un kādu ietekmi atstāj. Ražojot pārtiku mēs izmantojam gan cilvēka darbu, gan enerģiju, dabas, ūdens resursus vai arī dzīvnieku dzīvību, ja tas ir kāds gaļas produkts. Iegūstot zināšanas par to, kā kārtot ledusskapi, kā saglabāt produktus, kā tos sasaldēt un ko darīt ar pārtikas pārpalikumiem , rodas potenciāls tos vēlāk lietot atkārtoti. Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki rada pārtikas atkritumus savā mājsaimniecībā ir vājās ēdiena pagatavošanas prasmes, tāpēc cilvēki nesaprot ko darīt ar pāri palikušajiem otrās dienas kartupeļiem vai makaroniem.
Kādas aktivitātes tiek veiktas, lai izglītotu sabiedrību pārtikas atkritumu jomā?
Eiropas līmenī pati darbojos globālās izglītības kontekstā. No savas pieredzes varu teikt, ka tieši fakts, ka mēs ļoti maz interesējamies par notikumiem ārpus mūsu žoga, skar arī uztveri par pārtikas atkritumu jomu. Ir ļoti grūti veidot empātijas saikni ar zemniekiem Kenijā, kas ražo zaļās pupiņas, vai ar kafijas, kakao audzētājiem. Mūsu pārtikas piegādes ķēde ir paplašinājusies. Pētot, piemēram, riekstu iepakojumu, kopā sanāk visi kontinenti: rieksti no Brazīlijas, Āzijas valstīm un no citurienes. Mēs neiedziļināmies mūsu pārtikas izcelsmes stāstā. Neiedziļināmies tāpēc, ka nav šīs empātiskās saiknes. Ja mēs redzētu, kas stāv aiz banāna, šokolādes, iespējams, mēs to nepirktu. Sarežģījumi globālajā izglītībā un arī šajā projektā ir radīt saikni ar cipariem, kas cilvēkiem nenozīmē neko, bet ietekmē ļoti daudzu dzīves un dzīvību, tai skaitā arī bioloģisko daudzveidību.
Ko cilvēkam nozīmē bioloģiskās daudzveidības samazināšanās? Bieži vien tas ir prātam neaptverami, tāpēc nepievēršam tam uzmanību. Atceros, ka vienā no projektiem, mani kolēģi ar kuģi devās uz Norvēģijas ziemeļiem, lai redzētu klimata izmaiņu radītās pārmaiņas. Kad tu redzi polārlāčus, redzi kā kūst aisbergi un kā mainās ainava, tad arī rodas izpratne par to, ka tas, ko mēs darām šodien un te, ietekmē notikumus nemaz tik lielā attālumā.
Mēs zinām, ka Latvijā ir tradīcija Ziemassvētkos ar visu ģimeni pulcēties pie svētku galda, kas ir pilns ar dažādiem pārtikas izstrādājumiem un kulināriju. Vai varat dot padomus, kā izvairīties vai samazināt pārtikas atkritumu daudzumu svētkos, īpaši Ziemassvētkos?
Pirmais ir pareizi sarēķināt, cik daudz pārtikas vajadzēs. Nevajag pārbagātu galdu, bet vajadzētu pievērsties kopības sajūtai, kas ne vienmēr ir saistīta ar maltīti. Otra lieta, ko varam darīt, ir informēt viesus par to, ko celsiet galdā un to, kas jums vēl ir vajadzīgs. Tā viegli iespējams izvairīties no situācijas, ka tiek atnestas 5 kūkas un nav, kur tās likt.
Jāskatās, ko darīt ar šiem Ziemassvētkos radītajiem kulinārijas brīnumiem. Tos var saldēt vai pārveidot citos ēdienos. Pirmkārt, ar mēru jāsaprot, ko un cik daudz mēs gatavojam. Jāspēj plānot, ko darīt, ja ēdiens paliks pāri. Varbūt to speķa pīrāgu, ko nevarēs pārveidot, var sasaldēt, atsaldēt un uzsildīt.
Ja runājam globālā kontekstā, svarīgi arī padomāt par tām lietām, kuras mēs izvēlāmies Ziemassvētkos. Iesaku pamēģināt ielikt ēdienu sarakstā lietas, kas ir vietējas izcelsmes, pirkt bioloģisku pārtiku, kam ietekme uz vidi un cilvēkiem ir mazāka nekā tradicionāli ražotai pārtikai. Ja paliek pāri, tad ēdienu var dot mājdzīvniekiem. Tāpat ēdienu var likt kompostā, kas ir daudz labāk nekā izmest to atkritumu kaudzē. Latvijā nav komunikācijas un aktīvās sadarbības tieši pārtikas pārpalikumu izplatīšanā. Iespējams, tā ir neuzticība vienam otram, bet šeit būtu liels potenciāls attīstīt cilvēkiem prasmi pateikt: "Man ir par daudz pīrādziņu. Vai tu gribi paņemt tik un tik?" Tā ir viena lieta, ko mēs varētu darīt, palīdzēt viens otram, jo, manuprāt, cilvēki, kam šie pārtikas produkti noderēs, noteikti būs.