Kā sākās "Labdarības lapa" kustība, kas bija jūsu galvenais motivators sākt līdzdarboties tieši labdarības jomā?
Viens no galvenajiem motivatoriem, lai līdzdarboties un iesaistītos labdarībā bija saistīts ar daudzajām mantām, kas bija sakrājušās no maniem bērniem. Gribēju sniegt šiem priekšmentiem "otro dzīvi" un tos ziedot. Bieži nav iespēja redzēt, kas saņem tavu atbalstu, taču es es vēlējos palīdzēt un ziedot personīgi. No citas organizācijas uzzināju par ģimenēm, kurām nepieciešama palīdzība. Tā es satiku un palīdzēju pirmajām ģimenēm. Ziedošana man iepatikās, tāpēc rosināju arī savus draugus, radus iesaistīties, lai varam palīdzēt vairāk un kopā, jo ātri sapratu, ka ar maniem resursiem ir vien par maz. Lai atvieglotu komunikāciju savā starpā, izveidoju grupu Facebook ar mērķi saviem draugiem paziņot, kurai ģimenei šobrīd palīdzu, taču dienas laikā grupai bija pievienojušies jau 1000 biedru! Vairs nevarēju grupu "aizvērt ciet" vai padarīt privātu. Pilnīgi nejauši tai sāka pievienoties aizvien vairāk cilvēku ar vēlmi darīt labu.
Cik ilgi jau darbojas šī lapa?
Grupa darbojas jau 5 gadus. Šajā laika posmā iesaistījušies vairāk nekā 20 tūkstoši dalībnieku no visas Latvijas.
Kurā brīdī jūs sapratāt, ka nepieciešams izveidot biedrību?
Biedrība bija nepieciešama, lai kustība kļūtu oficiāla, jo, sākot domāt par telpām, kur uzglabāt mantas, un lielākiem ziedojumiem apjomīgākiem mērķiem, grupai vajadzēja būt juridiski reģistrētai. Vēl vairāk to sapratu arī pēc "Latvijas Lepnums" piešķiršanas.
Kā biedrībai mums ir uzticētas lielas telpas, kuras tuvākajā laikā nav nepieciešamas un nodotas lietošanā, neprasot par to atlīdzību. Pašlaik mūsu biedrībai ir telpas, iesaistīti brīvprātīgie un ziedotāji, kas ziedo mantas, kā arī ģimenes, kurām tās ir nepieciešamas.
Kā Jūs definētu labdarību?
Manuprāt, labdarība varētu definēt kā laba darīšanu neprasot neko pretim. To darīt no sirds. Ja kādam šķiet, ka labdarība nozīmē ziedot tikai naudu - tā noteikti nav. Labdarība ir spēja izdarīt jebko labu kādam, kam tas nepieciešams – aizvest, atdot, padot, palīdzēt ar informāciju.
Kā Latvijā ir attīstījusies labdarības kultūra?
Latvijā ziedošanas kultūra ir attīstījusies strauji – gan uz labo, gan slikto pusi. Cilvēki labprāt ziedo, ir atsaucīgi un palīdz dažādos veidos, tomēr viss kļūst pārsātināts un apbružājies, jo uz katra soļa dzirdam – ziedo, ziedo, ziedo. Ir grūti izsvērt, kuram vajadzīga vai kam nav vajadzīga palīdzība. Cilvēkam, kas vēlas ziedot, ir viegli apmulst. Tāpat arī Ziemassvētku laikā palīdzība tiek lūgta mērķiem un grupām, kam tā varbūt nav vajadzīga primāri, redzot, ka ziedošana un labdarība nostrādā.
Kas piecu gadu laikā visvairāk ir bijis nepieciešams ģimenēm? Vai vajadzības mainās?
Diemžēl jāsaka, ka vēl aizvien ģimenēm ļoti bieži nepieciešama pārtika jo nonākot grūtībās, tās nevar pabarot bērnus. Latvijā nav institūcijas, kas šo problēmu varētu atrisināt vienas dienas laikā, taču pārtika ir vajadzīga tagad, tūlīt un katru dienu. Tāpat nepieciešams apģērbs un apavi, šajā ziņā mēs esam lielisks starpposms. Tie, kam nevajag, atdod vai nopērk, bet mēs nogādājām tur, kur tas nepieciešams, lai bērns varētu apmeklēt skolu. Ja Rīgā ir pieejami humānās palīdzības veikali, laukos tādu nav. Tas bija aktuāli toreiz un ir aktuāli tagad – pārtika un apģērbi. Sadzīves tehnika jau ir ekskluzīva prasība.
Cik aktuāli ir ziedot skolas piederumus?
Gatavojoties skolai, ir valsts institūcijas sagatavotās paciņas, taču saturs atšķirās mazturīgāmun trūcīgām ģimenēm. Skolas preces mums prasa katru gadu un ne tikai septembrī. Tās ir nepieciešamas gan skolai, gan bērnudārzam visa gada garumā. Ģimenes ir ļoti pateicīgas par skolas somas piepildīšanu.
Vai ir kādi reģioni, kuros palīdzība nepieciešama vairāk?
Latgalē šobrīd ir grūtākā situācija. Tur dzīvo kuplākās daudzbērnu ģimenes ar 8-9 bērniem, kam bieži vien ir nepieciešama palīdzība.
Kas būtu jādara, lai sabiedrība spētu atšķirt, kam ziedot un to darītu?
Ir jāatrod kanāls, kuram uzticies un ar kuru gribi sadarboties. Kad vēlies izdarīt ko labu, tad jautā koordinatoram, kas var nodrošināt Tevi ar informāciju par konkrētās ģimenes vajadzībām un vēlmēm. Manuprāt, mums trūkst tieši mentoru pie kā vērsties. Mūsu valstī ir sociālais dienests, taču bieži tas palīdz nevis celties, bet mazliet "sit pa kājām". Ja mums būtu kapacitāte, mēs vēlētos ģimenēm nodrošināt šādu mentoru, pie kura aiziet, un kurš palīdzētu situāciju uzlabot.
Kas būtu vēlēšanās, ko jūs kā biedrība vēlētos pajautāt Ziemassvētku vecītim?
Lai visiem bērniem būtu pilni vēderi katru dienu, ne tikai Ziemassvētkos. Paēduši bērni ir pamats. Mūsdienās izsalkums nav pieļaujams, ņemot vērā mūsu pārtikas patēriņu, kas bieži vien nonāk nevis pie tā, kam tas varētu būt nepieciešams, bet gan atkritumu tvertnē.