Neesmu pārliecināts, ka “jautrība” ir pareizā vārdu izvēle, lai apzīmētu to, kas saistīts ar traģiskāko kodolkatastrofu cilvēces vēsturē. Vēlāk secināju – no viņa puses tā nebija nejaušība.

Sajūta, ka esi ieradies "mirušajā zonā", pirmo reizi izgaisa pirmajā kontrolpunktā. Pēc aptuveni stundu garā brauciena no Kijevas uz robežas mūs sagaidīja ne tikai militāristi, kuri pārbaudīja pases, bet arī vairāk nekā desmit autobusu ar apmeklētājiem – pūlis uz robežas atgādināja nelielu festivālu. Jautras čalas, pirmie selfiji un stāvēšana rindā pie zaļajās formās tērptajiem kungiem.

Dalībniekiem tika izdalīti Geigera skaitītāji, lai varētu pārliecināties, ka tik tiešām atradīsimies radioaktīvās vietās. Es neapšaubu radiācijas klātesamību Černobiļā, tāpēc no šī pakalpojuma atteicos. Kā man apstiprināja gids – tās mērīšana apmeklētājiem ir šova elements, nevis drošības pasākums. Džonijs pat atļāvās izteikt minējumu, ka vietām Černobiļas slēgtajā zonā ir mazāka radiācija nekā Kijevā.

Autobusā aktīvi tiekot uzņemtiem pirmajiem selfijiem ar nule iegūtajiem Geigera skaitītājiem, braucām cauri šķietami parastam mežam. Līdz brīdim, kad koku starpā sāka pavīdēt pamestu un aizaugušu ēku silueti. Tajā brīdī pirmo reizi pārņēma sajūta, ka esam nonākuši citā pasaulē. 

“Sadalīsimies divās grupās. Viena dosies ar manu kolēģi Igoru, bet otra – ar mani. Apskatīsim bērnudārzu, kurā būs iespējams uzņemt dažus iespaidīgus kadrus, kā arī māju, kurā vēl nesen dzīvoja kāda sieviete. Cenšamies būt ātri un lieki nekavēties,” aicināja Džonijs.

Ekskursija bija iesākusies ļoti lielā steigā un ar nemitīgiem pārmetumiem par to, ka grupa kustas pārāk lēni, draudot, ka daļu no interesantākajām vietām ar šādiem tempiem mēs apskatīt nevarēsim. Sākotnēji bija ļoti grūti saprast gida koncepciju – zinošs jaunietis, kurš labi orientējas Černobiļas un tās apkārtnes notikumos, taču izrāda iespaidīgu vienaldzību un pilnīgu bezpersoniskumu pret traģisku katastrofu. 

Džonijs nevarēja nosaukt precīzi, cik cilvēku gada laikā ierodas apskatīt reaktoru un tā slēgto zonu, taču viņš pats šeit ekskursijas vadot vairākiem tūkstošiem. Īpašs apmeklētāju pieplūdums esot jūtams pēc Krimas notikumiem, jo Ukrainas vārds pasaulē izskan daudz plašāk, kā rezultātā augusi interese arī par viņu biznesu.

Veikli sabildējuši bērnudārzu un mājiņu, kurā līdz pērnā gada decembrim dzīvoja viena no vecākajām rezidentēm Roza Ivanova, brīžiem burtiski skriešus devāmies uz autobusu, lai turpinātu foto tūri, pa ceļam satiekot arī citas tūristu grupas. Sapratu, ka doma par depresīvas noskaņas vadītu vēstures stundu ir jāatmet.

"Krievu dzenis"

Vairāki tūres dalībnieki bija pārsteigti uzzināt, ka reaktors patiesībā nemaz neatrodas Černobiļā un pašā pilsētā aizvien uzturas vairāk nekā 1500 cilvēku. Lielākoties tie ir reaktora strādnieki, robežsargi un citi darbinieki, kuri zonā strādā maiņās, lai ilgstoši nepakļautu sevi radiācijas riskam. Černobiļā nedrīkstot dzīvot sievietes stāvoklī un bērni. 

“Šeit ir ļoti interesanta situācija – pulksten 20:00 stājas spēkā komandantstunda, kad uz ielām neviens atrasties vairs nedrīkst, taču “sausais likums” ir spēkā līdz pulksten 19:00. Darbiniekiem ir precīzi stunda laika iešanai uz bāru un alkohola lietošanai,” skaidro Džonijs. 

Kā nākamais pieturas punkts bija slepenais projekts “Duga-1” – Padomju Savienības veidotais ballistisko raķešu radars, kas, pateicoties starptautiskos sakarus traucējošajam zemas frekvences radiosignālam, plašāk ir pazīstams ar iesauku “Krievu dzenis”.

Metāla konstrukcija, kas slejas 146 metru augstumā un stiepjas 750 metru garumā, funkcionēja līdz 1989. gadam. Neticami iespaidīgais radars iezīmē arī iespaidīgas paranojas un ironijas devu – tā mērķis bija pasargāt Padomju Savienību no citu valstu kodoldraudiem, taču paši savu kodolkatastrofu pāris kilometru attālumā viņi paredzēt nespēja.

Uzrāpties pašā radarā gan laika ierobežojums mums neļāva. Stāstot no pieredzes, Džonijs atklāja, ka ceļš līdz tā virsotnei prasa vairāk nekā 40 minūtes, kā arī drošībnieku piekukuļošana – vismaz divas pudeles. Arī šajā ziņā laiks tiešām ir iekapsulējies.

"Protams, tas pulkstenis neapstājās tieši tajā brīdī"

Ekskursijas laikā salīdzinoši daudz dzirdējām par drošības pasākumiem un radiācijas līmeņa mērīšanu, pametot zonu. Tikām pat biedēti ar stāstiem par reizēm, kad kontrolpostenī nācies atstāt ar radioaktīvu zemi aplipušus apavus vai piedzīvot mazgāšanu. Mērierīcei bija jāiet cauri, kad ieradāmies atomreaktora kafejnīcā. Nevienam ar radiācijas līmeni problēmu nebija un varējām baudīt autentiskās Černobiļas pusdienas kopā vairākiem simtiem citu ekskursantu pirms došanās svarīgākajā uzdevumā – bēdīgi slavenā ceturtā reaktora aplūkošanā un pastaigā pa spoku pilsētu Pripjatu. 

Ir skaidrs, ka ar viena vakara pastaigu būtu par maz, lai tuvāk iepazītu visu pilsētu, tāpēc galvenais uzstādījums bija apskatīt pēc iespējas vairāk ikonisko vietu. Panorāmas ratu, skolu, kurā mētājas bērnu gāzmaskas, baseinu, boksa ringu… Džonija pieredzē ilgākā ekskursija piederot kādam amerikāņu fotogrāfam, kurš Pripjatā savulaik ieradās uz 26 dienām.

Tūristi lielā mērā ir vainojami pie “spoku pilsētas” atmosfēras graušanas: “Cilvēki vienmēr grib drūmus un emocionālus kadrus, tāpēc viņi dara to, ko nedrīkst – iejaucas vēsturē un piekārto pa savam atstātās mantas. Tā arī rodas kadri ar lellēm, kam uz sejas uzvilkta gāzmaska un tā tālāk.” Džonijs man norādīja uz kādas skolas pulksteni, kam laiks ir pārgriezts uz katastrofas brīdi (pulksten 01:23): “Protams, ka tas pulkstenis neapstājās tajā brīdī.”

Toties uzkāpšana uz kādas augstceltnes jumta izglāba visu ekskursiju. Paveroties uz Pripjatu no augšas, nevarēja redzēt tūristu samestos atkritumus krūmos vai kokos sakarinātās rotaļlietas. Vienā pilsētas pusē bija Černobiļas atomelektrostacija, otrā tālumā virs mežiem slējās biedējošais "Duga-1" radars, taču pa vidu – tukša pilsēta, no kuras pirms 30 gadiem tika evakuēti 50 tūkstoši iedzīvotāju, atstājot aiz sevis teritoriju, kurā vēl ilgi daba ņems virsroku.

Pametot teritoriju, braucām cauri diviem kontrolposteņiem, kuros katrs individuāli tika inspicēts. Visi apzinājās, ka paaugstinātas radiācijas iespējamība ir niecīga, tomēr neliels atvieglojums pēc zaļās lampiņas iedegšanās bija. Galu galā pēc tik aktīvi staigātas dienas vismazāk gribētos palikt bez apaviem vai iet robežsardzes dušā.

Kad pēc ķirurga Valda Zatlera ieradās padomju armijas pārstāvji, viņš nojauta, ka tiek sūtīts nevis uz mācībām Ķīšezera krastā, kā tika apgalvots, bet gan uz Ukrainu. 22 gadus vēlāk Zatlers Černobiļā atgriezās jau kā Latvijas prezidents. 

"Mani iesauca 8. maijā - [kopš avārijas] bija pagājis pavisam īss brīdis. Mēs zinājām, ka bija katastrofa. Mēs to uzzinājām tikai tad, kad parādījās Zviedrijas dati par paaugstinātu radiācijas līmeni. Tas viss notika tik ātri, ka cilvēki pat neapjēdza, kādās briesmās viņi ir nonākuši," intervijā portālam "Delfi" atminas Zatlers. 

Turklāt tas attiecās ne tikai uz "vienkāršiem cilvēkiem no ielas", kas bija ietērpti karavīru formās un nosūtīti uz Černobiļu, bet arī ģenerāļu formu valkātājiem, kam vajadzēja vadīt katastrofas seku novēršanu. "Padomju armija bija gatava kodolkaram, bet nebija gatava atomstacijas avārijai."

Radiāciju neviens nemērīja

Vēl 9. maijā, kad rezervisti krāvuši mantas vilcienā, viņiem nekāda oficiāla informācija netika sniegta. Vien tad, kad nonākuši galamērķī un vairākas stundas bija "braukājuši pa zaļām pļavām", meklējot vietu nometnei, armijas pārstāvjiem nācies atzīt, ka iesauktie rezervisti ieradušies Černobiļā, stāsta Zatlers.

Mierinājumu meklē maijpuķītēs

Sākumā padomju armijai bija ilūzija, ka no apkārtējām mājām varētu notīrīt virskārtu, to aizvest prom un cilvēki varētu atgriezties, lai tur dzīvotu. "Kas ir pilnīgas muļķības (..), tu nevari pasargāt vienu vai desmit kvadrātmetrus visā šajā piesārņotajā teritorijā."

Cits absurds bija autotehnikas mazgāšana: pirmkārt, cilvēki nezināja, ko tieši viņiem liek mazgāt un kādu starojumu viņi, to darot, uzņem, otrkārt, procesā izmantotais ūdens notecēja vienā bedrē, kas pārvērtās lielā radiācijas avotā. 

Mājās atgriezās bez drošības pasākumiem

"Reakcija bija ļoti asa, bet interesanti, ka arī atrisinājums bija ļoti ātrs - dienas laikā varēja atrast lidmašīnu, kurā mēs sagājām iekšā un mūs izlaida ārā tā, it kā nekas nebūtu bijis – bez nekādām instruktāžām, atindēšanas vai nomazgāšanas."

Tie paši zābaki, ar ko armijnieki staigāja pa avārijas zonu, bija viņiem kājās arī tad, kad viņi atgriezās mājās, un, iespējams, "vēl tagad stāv kādā šķūnītī".

Zatlers atzīst, ka pats pret veselības pārbaudēm izturējies nievājoši, kas beidzies ne pārāk labi. 2012. gadā Zatleram tika diagnosticēts prostatas vēzis.

Černobiļa ir ukraiņu darīšana

Izirstot Padomju Savienībai, Ukraina kļuva par kodollielvalsti – gan kā enerģijas ražotāja, gan kodolieroču īpašniece. Tomēr Ukraina ekonomiski nevarēja nodrošināt šo resursu drošību, tādēļ tā piekrita kodolieroču izvešanai no valsts, pretī saņemot garantiju par savu robežu neaizskaramību, skaidro Zatlers.

Viņš norāda, ka šajā stāstā iespējams vilkt paralēles ar Černobiļas mantojumu. "Krievija to neuzskata par savu lietu. Kad es Maskavā runāju ar prezidentu Medvedevu par to, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas piedalījušies darbos un Latvijas valsts par viņiem rūpējas (..), atbilde bija ļoti vienkārša - tā nav mūsu darīšana, tā ir ukraiņu darīšana."

22 gadus pēc avārijas Zatlers atriezās Černobiļas katastrofas vietā kā Valsts prezidents valsts vizītes laikā Ukrainā 2008. gadā. "Es ar grūtībām pazinu visas tās vietas, kur mēs bijām. Lielāko emocionālo efektu uz mani radīja nevis avārijas bloks, bet tas bloks, kas vēl nebija uzbūvēts. Tie ceļamkrāni, kas ir sastinguši virs nepabeigtas celtnes, tā, it kā laiks būtu apstājies… Tas bija liels emocionāls pārdzīvojums." 

Esot prezidenta amatā daudzi uzskatījuši, ka "Zatlers noteikti ir pret atomstacijām", tādēļ centušies politiķi izmantot viņa Černobiļas pieredzes dēļ. Tomēr esot otrādi – gan tolaik, gan tagad viņš ir pārliecināts ka atomenerģija ir droša. "Ir jāsaprot, ka Černobiļā pie vainas bija cilvēku faktors. Cilvēki iedomājās, ka ir gudrāki par tehnoloģijām, sāka eksperimentēt ar lietām, ar kurām nevajag eksperimentēt. Savukārt Fukušimas gadījumā tā tomēr bija dabas stihija. Ir jāsaprot, kur var būvēt atomelektrostacijas."

“Būtībā mums vajadzētu piešķirt represēto statusu. Mūsu visus sadzina lopu vagonos un uz Černobiļu aizsūtīja pret pašu gribu,” stāsta Ojārs Lūsis. Viņš tika pirmajā ešelonā no Latvijas, kuru 1986. gada maijā sūtīja uz Ukrainu. “90 procenti no pirmajā ešelonā iesūtītājiem bija latvieši. Tas pats arī no citām Baltijas valstīm – no Lietuvas lielākā daļa bija lietuvieši, no Igaunijas igauņi. Tāda bija tā PSRS nacionālā politika,” norāda fotogrāfs. Tikai pēc tam sāka lēnām sūtīt arī kriminālnoziedzniekus un dažādus citus “šaubīgus elementus”.

Ojāra Lūša militārā dienesta specialitāte bija ķīmiķis – izlūks. 1986. gada maija sākumā uz viņa darbavietu Preses namā atnāca pavēste, ka divu stundu laikā jāierodas kara komisariātā un jādodas uz Černobiļu.

Vispirms Ojāra Lūša vienība atradās 24, bet pēc tam jau 19 kilometrus no uzsprāgušā reaktora. Sanitārās apkopes punkts, kur viņš kopā ar citiem puišiem no Latvijas strādāja, mazgāja gan no zonas braucošās mašīnas, gan cilvēkus. “Katru dienu mums bija jānomazgā aptuveni 300 cementvedēji, kas atgriezās no uzsprāgušās atomelektrostacijas. Tobrīd visa PSRS cementa rūpniecība strādāja vienam mērķim - sarkofāgam ap uzsprāgušo reaktoru,” stāsta Lūsis. 

Mazgāti arī cilvēki, kuri strādāja pie reaktora. “Tie bija ekstrēmisti. Šiem vīriem solīja, ka viņi ātrāk tiks mājās, bet veselību viņi sačakarēja pilnībā,” norāda fotogrāfs. Viņu drēbes katru dienu pēc maiņas savāca un apraka zemē, bet pēc tam izsniedza jaunas. Lai arī ap slēgto zonu bija vairāk nekā 10 kontrolposteņu un daudz sargu, dažas evakuētās večiņas pamanījās iešmaukt atpakaļ savās mājiņās un lasīt, piemēram, radioaktīvos lokus. “Citas arī lasīja avārijas seku likvidatoru atstātās drēbes, kas arī bija saņēmušas krietnu radiācijas devu. Nu bet ko tu vecam cilvēkam iestāstīsi”, piebilst Lūsis.

Esot Černobiļas pievārtē, Ojāram Lūsim izdevās tikt pie pulka praporščika fotoaparāta un ar pamatojumu, ka fotogrāfijas tiek knipsētas sienas avīzei, uzņemt vairākus kadrus. “Grūti bija, filmiņas man ņēma nost un gaismoja, nekas lāgā nesanāca. Beigās izdevās izglābt dažus kadrus, kuros redzams, ka mums tur gāja,” saka fotogrāfs.

Pasaules fotoaģentūru kadri 1986

Dažu nedēļu laikā pēc AES avārijas īpaši radioaktīvs mākonis šķērsoja plašu teritoriju no Ukrainas līdz Balkāniem un pāri Centrāleiropai līdz pat Skandināvijas ziemeļiem. Katrā vietā, kur sniga vai lija, reizē ar nokrišņiem zemi sasniedza radioaktīvie putekļi.

Latvijas teritorijā pēc Černobiļas avārijas nonāca daudzkārt mazāk radioaktīvo putekļu nekā, piemēram, Baltkrievijā, tomēr arī šeit tika fiksēts paaugstināts radioaktīvo elementu izotopu līmenis. 

Joda 131 pussabrukšanas periods ir astoņas dienas, tādēļ tā līmenis vairs nav nosakāms, tomēr, kā skaidro Apvienoto Nāciju organizācijas Zinātniskā komisija, šo elementu cilvēki var uzņemt gan no gaisa, gan patērējot piesārņotu pienu un dārzeņus. Jods koncentrējas vairogdziedzerī, tādēļ var izraisīt vairogdziedzera problēmas.

Savukārt radioaktīvie izotopi cēzijs 134 (ar pussabrukšanas periodu diviem gadiem) un cēzijs 137, kura pussabrukšanas periods ir 30 gadi, ir nosakāmi ilgākā periodā. 

Zinātnisko publikāciju arhīvu materiāli liecina, ka Latvijā augtākais piesārņojums ar cēziju 137 fiksēts Kurzemē, bet ķērpjos un sūnās tas konstatēts arī Vidzemes augstienē. 

No sūnām uz briežiem, no briežiem – uz cilvēkiem

Vissmagāk 1986. gada pavasarī lija un sniga Norvēģijas vidienē esošajā Snasas reģionā, ar radiāciju smagi piesārņojot ziemeļvalsts kalnus un mežus. Ķērpji un sūnas, būdami dabīgi radiācijas absorbētāji, uzņēma lielāko daļu piesārņojuma. Tie ziemas periodā ir šajā apgabalā dzīvojošo ziemeļbriežu galvenā barība, un ragaiņu saindēšanās ar radiāciju smagi skāra Norvēģijā mītošo sāmu tautu, kuru dzīvesveids savukārt lielā mērā ir atkarīgs no šiem dzīvniekiem. 

Sāmi tradicionāli trīsreiz gadā sapulcina briežus vienkopus, daļu vakcinē, bet daļu nokauj, vairumu no tiem pārdodot. Mērījumos, kas tika veikti drīz pēc kodolkatastrofas, zinātnieki konstatēja, ka daudzu ziemeļbriežu radioaktivitāte apdraud cilvēku dzīvības. Bīstamākie no tiem tika likvidēti, bet pārējiem uzsākta regulāra novērošana.

Ņemot vērā to, ka no ziemeļbriežu gaļas tirgošanas ir atkarīga vesela kopiena un tās produkti Skandināvijā ir ikdienišķa maltīšu sastāvdaļa, Norvēģija nolēma palielināt pieļaujamo radioaktivitātes līmeni ziemeļbriežu gaļā līdz 3000 bekereliem uz kilogramu (bq/kg). Salīdzinājumam, ES noteiktais radioaktivitātes līmenis pārtikā ir 600 bq/kg, bet dažu notverto briežu radioaktivitāte sasniedza pat 140 000 bq/kg.

Tiek lēsts, ka sāmu zemes saindējušās radiācijas starojums šobrīd jau samazinājies uz pusi. Tomēr vēl 2014. gadā tika konstatēts ievērojams ziemeļbriežu radioaktivitātes pieaugums, kas tika skaidrots ar ļoti labvēlīgu radiāciju absorbējošo sēņu sezonu, kuras brieži labprāt ēd, raksta “Radio Brīvā Eiropa”.

Sēnēs radiācija aizvien 16 reizes virs normas

Lai gan kopš katastrofas ir pagājuši jau 30 gadi un drīzumā uzsprāgušais AES bloks tiks apslēpts zem jauna drošības sarkofāga, arī Ukrainā un Krievijā daļa veikalos un tirgū atrodamo pārtikas produktu joprojām ir radioaktīvi, marta sākumā publicētā ziņojumā norāda “Greenpeace”.

Izpētes laikā īpaša uzmanība tika pievērsta radioaktīvajam izotopam cēzijam 137, kuru augi viegli absorbē. Tas tika konstatēts pienā, sēnēs, ogās un gaļā. Piemēram, aptuveni 200 kilometrus no Černobiļas esošajā Rivnes reģionā, visos 50 piena paraugos tas konstatēts devās, kas pārsniedzis cilvēka patēriņam pieļaujamo normu, bet kaltētajās sēnēs radiācijas līmenis to pārsniedzis pat 16 reizes.

Šobrīd radiācijas līmenis dabā ir samazinājies uz pusi, salīdzinot ar 1986. gadu, taču būs nepieciešami vēl vairāki gadsimti, lai radiācija pārtikas produktos neradītu draudus cilvēku veselībai. "[Radioaktivitāte] ir tajā, ko viņi ēd un dzer. Tā ir kokos, ko viņi izmanto māju būvniecībā un dedzina, lai sasildītos. Un šis piesārņojums, kā arī apdraudējums veselībai ar viņiem būs vēl nākamās desmitgades. Tūkstošiem bērnu, pat tie, kuri ir dzimuši 30 gadus pēc Černobiļas katastrofas, joprojām ir spiesti dzert ar radioaktīvām daļiņām saindētu pienu," teikts ziņojumā.

Tāpat radioaktivitātes līmeņi ikreiz krasi pieaug pēc mežu ugunsgrēkiem Ukrainā un Baltkrievijā, jo to laikā gaisā nonāk kokos ieslēgtās radioaktīvās daļiņas. "Greenpeace" norāda, ka starp 1993. un 2013. gadu tikai Černobiļas slēgtajā zonā vien konstatēti aptuveni 1100 ugunsgrēki.

Nāvējošā deva astoņās minūtēs

Radioaktivitāte briežos, pienā, sūnās un kokos gadu desmitu un simtu laikā pamazām izzudīs, taču zem Černobiļas AES sarkofāga tā saglabāsies dzīvībai bīstamā koncentrācijā vēl tūkstošiem gadu. Tur apslēpts glabājas arī viens no radioaktīvākajiem objektiem pasaulē – katastrofas laikā radusies “ziloņa pēda”.

To veido atomdegvielas, betona, smilšu un reaktora kodola apvalka materiāla sakausējums, kurš lielajā karstumā ir izdedzinājis reaktora pamatu un nonācis līdz pagrabam. 1986. gadā tā radiācijas līmenis tika noteikts 10 000 rentgenos stundā.

Tas nozīmēja, ka jebkurš, atrodoties “ziloņa pēdas” tuvumā tikai nedaudz mazāk nekā minūti, jau saņēma nāvējošu radiācijas devu. Cilvēku 30 sekunžu laikā pārņemtu nespēks un reiboņi, bet pēc nedēļas – nāve. Piecu minūšu klātbūtnes gadījumā nāve iestātos jau pēc divām dienām.

Katastrofas seku likvidēšanas laikā “ziloņa pēda” tika uzieta un nofotografēta ar robotu palīdzību. Tolaik zinātnieki noteica, ka īpatnējais veidojums ir vismaz divus metrus plats, simtiem tonnu smags un ārkārtīgi radioaktīvs. Desmit gadus pēc nelaimes sakausējuma radioaktivitāte jau bija kritusies desmit reizes, bet joprojām astoņu minūšu klātbūtne šai vielai būtu letāla.

Drīz pēc traģēdijas - 1986. gada maijā - tika sākta sarkofāga būve, lai bīstamās AES 4. korpusa drupas noslēgtu no ārpasaules. Savukārt nākamgad paredzams pabeigt jau otro drošības kārtu – milzīgu arku. Tomēr paredzams, ka abu drošības struktūru iekšienē esošais sakausējums būs bīstams cilvēkiem vēl vismaz  100 000 gadu.