Foto: LETA
Šādu jautājumu pēdējo pāris dienu laikā esmu saņēmis daudzkārt. Kas to būtu domājis, ka kādreiz nāksies domāt tik dīvainās kategorijās. Parasti man ir jautājuši (un es sev arī) par ticību Dievam. Un vienu es zinu pilnīgi noteikti – starp viņiem abiem nav liekama vienādības zīme. Taču ticības jautājumos saprātīgi ir lietot loģiku, vai ne?

Ja tas ir aktuāli reliģiskā sfērā, cik daudz prātīgāk būtu to lietot kriminālās kategorijās. Tāpēc mani mulsina tās sociālo vietņu lappuses, kur diskusijas pārgājušas mistiskās ticības izpausmēs ar apmēram šādiem tekstiem: "Viņš runā tik pārliecinoši! Mana sirdsbalss saka, ka viņš nevar būt vainīgs! Mēs taču esam patrioti!" Par astroloģiskajiem "pierādījumiem" labāk neizteikšos.

Kad pietrūkst faktu un zināšanu, nākas runāt ticības kategorijās. Taču arī ticību mēs balstām uz kaut kādu zināmu faktu kopumu. Nav šaubu, ka gan tiesībsargājošās instances, gan žurnālisti tuvākajās dienās cītīgi strādās, lai to papildinātu (kaut arī pieredze rāda, lai cik daudz faktu būtu, kāds vienmēr ticēs, ka ir notikusi milzīga sazvērestība). Bet arī tagad mēs zinām diezgan daudz, lai varētu balstīt savu ticību uz loģiskiem secinājumiem nevis uz mistiskām sajūtām. Tāpēc dažās tuvākajās rindkopās es paskaidrošu, kāpēc es drīzāk ticu tiesībsargājošām instancēm nevis Rimšēvičam.

Žurnālisti jau gadiem Latvijā pētījuši aizdomīgās un noziedzīgās naudas shēmas. Īpaši šajā ziņā jāuzteic "Re:Baltica" darbs, kā arī kolēģi no "Nekā personīga" un "De facto". Atceros pesimisma pilno sarunu apmēram pirms gada ar "Re:Baltica" žurnālistēm par to, cik nožēlojama un bezzobaina bijusi Latvijas institūciju rīcība cīņā pret naudas atmazgāšanu. Taču būsim godīgi, arī mēs – sabiedrība – par to maz interesējāmies. Nevar salīdzināt diskusijas par Stambulas konvenciju ar "Re:Baltica" publicētajām finanšu shēmām. Politiķi šo noskaņu veiksmīgi uztvēra. Ne velti žurnālisti secināja, ka tikai citu valstu un starptautisko organizāciju spiediens liek mums kaut minimāli kustēties.

Šajā otrdienā mēs pēkšņi uzzinājām, ka Latvijā tomēr bijis viens nesaudzīgs cīnītājs pret naudas atmazgāšanu, kura darbu žurnālisti nav pat pamanījuši. Turklāt Ilmāra Rimšēviča cīņa esot bijusi tik nozīmīga, ka ilgākā laika periodā plānota starptautiska operācija, kurā iesaistītas virkne komercbanku un, iespējams, pat valstu specdienesti. Viņiem ir izdevies piemuļķot gan ASV uzraugus, gan Latvijas kriminālpoliciju un KNAB. Un tā ir tapis uzbrukums pret valsti, lai iznīcinātu Latvijā tik nenovērtējamo taisnības cīnītāju. Un ja mēs šiem ļaunajiem spēkiem ļausim to izdarīt, tad Latviju gaida drūma nākotne.

Vai jūs zināt iemeslu, kāpēc žurnālisti bija apjukuši, kad uzzināja par apsūdzībām I.Rimšēvičam? Jo bijis grūti saprast, par ko I.Rimšēvičs varētu ņemt kukuli. Viņš neuzrauga komercbankas. Kāpēc gan maksāt cilvēkam par to, par ko viņš neatbild? Ja Latvijas Bankas prezidents savu aizstāvību balsta uz to, ka viņa novākšana pavērs durvis noziedzīgas naudas atmazgāšanas shēmām Latvijā, tad tas ir muļķīgi. Aizdomīgās naudas apjomi Latvijā tāpat ir milzīgi, un Rimšēviča titāniskās pūles pret to cīnīties līdz šim nav pamanītas.

Taču jautājums paliek – par ko gan Rimšēvičam būtu vērts dot milzīgus kukuļus? Un Rimšēviča skaidrojumi ir likuši aizdomāties par daudz loģiskākām dramatiskām versijām. Proti, Latvijā ir darbojusies noziedzīga grupa, lai izspiestu naudu un pievērtu acis uz aizdomīgiem darījumiem, bet Rimšēvičs ir tikai "redzamā aisberga daļa". Uz šo norāda ne tikai "Norvik bankas" īpašnieki un vadība. Kā zināms, šāds apgalvojums ir ļoti skaidri izlasāms ASV uzraugošās institūcijas ziņojumā. Viņi apgalvo, ka Latvijā amatpersonas ir ņēmušas kukuļus, lai šeit varētu īstenot nelegālās naudas shēmas. Un KNAB veiktā aizturēšana, kas ir par pavisam citu gadījumu, rāda, ka mums ir jau trīs atsevišķas epizodes. Tās visas norāda uz to, kam daudziem šķiet grūti noticēt – ka Latvijā ir īstenotas ļoti nopietnas un dārgas koruptīvas shēmas.

Protams, šis nav stāsts par ticību. Ne tikai tiesībsargiem, arī žurnālistiem ir daudz darba, lai pēdējo dienu notikumi nepaliktu ticības līmenī. Lai arī kādi būtu fakti, tie visi ir jāceļ gaismā. Taču mana žurnālista pieredze liek domāt, ka tas nebūs vienkārši. Nepatīkamākais jautājums – cik daudzi un, galvenais, kas ir "uzvārījušies" no netīrās naudas? Vai kādā brīdī tas neskars tik augstu stāvošas personas, ka tiks norauts stopkrāns, lai tālāko izmeklēšanu vairs neturpinātu? Šis ir laiks, kad ļoti svarīga loma ir žurnālistiem. Mums ir jādara viss, lai jautājums nebūtu par ticību, bet par rīcību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!