Ainārs Smarodins: Par fizisko personu maksātnespēju – kā no viena grāvja neiebraukt otrā  (77)

Sabiedrības attieksme bija atšķirīga – vieni uzskatīja, ka neveiksmīgie kredītņēmēji ir labticīgi, nevainīgi valsts un kredītiestāžu nepareizās politikas upuri, citi – ka teju viņi visi ir neveiksmīgi nekustamo īpašumu spekulanti, kas paši vainojami savās neveiksmēs un tagad saņem sodu par pārlieku alkatību, bet viņi parādus tiek mēģināts uzkraut citiem. Šo pretējo viedokļu sadursmē arī tika pieņemts pašlaik spēkā esošais Maksātnespējas likums.

Uzreiz jāpaskaidro, ka Eiropas valstu likumdošanā dominē princips, ka parādniekiem, ja vien viņu parādi nav radušies ļaunprātīgu darbību rezultātā, ir jānāk pretī, saprāta robežās jāatvieglo parādu nasta, jārada iespējas atgriezties normālā dzīvē. Jo neviens nav ieinteresēts parādniekos, kuri savus parādus gluži vienkārši nav spējīgi atmaksāt, turklāt nespēj pilnvērtīgi atgriezties ekonomikas dzīvē. Taču visur arī cenšas nepārkāpt to sarkano līniju, aiz kuras sākas vienkārša parādu norakstīšana, par ko jāmaksā kādam citam – kreditoriem vai valstij (respektīvi, visiem nodokļu maksātājiem).

Maksātnespējas likuma pieņemšanas laikā sabiedrība un likumdevēji tika biedēti, ka, pieņemot kredītņēmējiem pārlieku stingru likumu, maksātnespējas procesus viņi veikšot Lielbritānijā, kur attieksme esot liberālāka. Taču rezultāts ir tāds, ka pēc likuma pieņemšanas uz Angliju vairs nebrauc, jo tieši Latvijā ir gandrīz vai liberālākais likums Eiropā. Bet uz šejieni ierosināt maksātnespēju jau brauc lietuvieši, igauņi.

Tie, kas pirms pāris gadiem biedēja ar Lielbritāniju, toreiz kautrīgi noklusēja, ka šajā valstī ir stingra un efektīva tiesu sistēma, kas cenšas nepieļaut ļaunprātīgu izvairīšanos no parādsaistībām, un tur cilvēks ilgi domās, vai viņam vispār ir izdevīgi uzsākt maksātnespējas procesu vai tomēr labāk censties nokārtot saistības.

Britu filozofija ir – ja maksātnespēja nav ļaunprātīga, tad cilvēkam ir dotas tiesības kļūdīties. Taču ir gluži labi saprotams, ka cilvēkam, kurš savā iepriekšējā darbībā nav parādījis prasmi uzņēmējdarbībā, gudrību un tālredzību, turpmāk zināmu laiku nāksies rēķināties ar ierobežojumiem. Viņš nedrīkst būt deputāts un ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās (jo ir bažas, ka nejēdz rīkoties ar publiskām finansēm), bankās, tiesu iestādēs, jo nevar dot padomus citiem utt. Turklāt tiesas tam ļoti stingri seko līdzi, un nedod, Dievs, ja cilvēks ir melojis vai nepilda saistības, kuras uzņēmies. Var nākties pat sēdēt.

Lieki teikt, ka Latvijā nekā tāda nav un šādu situāciju mēdz izmantot ļaunprātīgi. Plašāku mediju ievērību izpelnījās pazīstamā basketbolista Kristapa Valtera maksātnespējas lieta - sportists, kurš spēlē labā Eiropas klubā un droši vien saņem Latvijas apstākļiem itin pieklājīgu atalgojumu, deklarēja, ka vienīgie ienākumi esot sarga darbs panīkušā uzņēmumā. Lieki piebilst, ka Anglijā nekas tāds nebūtu iespējams un tiesa rūpīgi iepazītos ar patieso stāvokli, bet gadījumā, ja atzītu, ka neveiksmīgais kredītņēmējs melojis, iestātos kriminālatbildība.

Diemžēl skaudrā realitāte ir tāda, ka par šādu Latvijas likumu un tiesas sankcionētu "veiksmi", kas ļauj īsā laikā tikt vaļā no visiem parādiem, kādam tik un tā ir jāmaksā. Piemēram, jau tagad maksātnespējas procesos tiek norakstīti parādi, kurus fiziskas personas nav samaksājušas namu apsaimniekotājiem. Apsaimniekotāji nesaņem plānotos ieņēmumus, un viņiem jādomā, kā pašiem nebankrotēt. Tad seko parādu sadalīšana uz maksātspējīgo īrnieku "galviņām", kuri gan arī ne pie kā nav vainīgi, bet tomēr spiesti maksāt.

Arī banku atstāšana ar garu degunu nemaz nav tik nevainīga, kā pirmajā brīdī šķiet. Zaudētāji ir ne tikai banku akcionāri, bet arī noguldītāji, kas rezultātā nesaņem gaidīto peļņu, taču daudz nopietnāk ir tas, ka ilgtermiņā palielinās kredītu procenti nākamajiem banku klientiem. Tajā skaitā - jaunajām ģimenēm, kas reiz taču ņems kredītu savam pirmajam un visticamāk vienīgajam mājoklim, bet, iespējams, to nevarēs atļauties.

Protams, var jau braukt grāvī vēl dziļāk un vēl vairāk liberalizēt likumu, kura grozījumi pašlaik tiek skatīti Saeimā. Taču – vai, piemēram, tā sauktā "Olšteina sešinieka" deputātu ierosinājums svītrot no likuma pantu, kas līdz šim aizliedza uzsākt maksātnespējas procesu, ja aizņemtie līdzekļi nebija izmantoti atbilstoši aizdevuma līgumam, ir taisnīgs? Bija cilvēki, kas ņēma kredītu uzņēmējdarbības uzsākšanai, bet nopirka auto, – kur te vainojama valsts un nodokļu maksātāji? Vai tā nav palīdzība tiem, kas nevis nevar samaksāt, bet negrib?

Iesniegti ir arī citi priekšlikumi, kuru mērķis ir vēl vairāk noņemt atbildību no neveiksmīgajiem kredītņēmējiem, aizmirstot par tiem, kam tieši vai netieši būs jāuzņemas parādu atmaksas smagums.

Tomēr jācer, ka pietiks kolektīvā saprāta, lai neiestūrētu dziļi grāvī. Droši vien, ka tautas kalpiem lietderīgāk būtu panākt, lai nepieļautu nepamatotu izvairīšanos no parādu atdošanas, nodrošinātu patieso maksātnespējas iemeslu noskaidrošanu, precīzi pārbaudītu iepriekšējos darījumus un faktiskos ienākumus, lai pēc būtības tiktu izmeklēti krāpniecības un dokumentu viltošanas gadījumi, sakārtota maksātnespējas administratoru uzraudzība. Domāju, ka no tā iegūtu visi godīgie nodokļu maksātāji.