It kā jau dzirdēts. Un it kā jau pārāk vienkārši, ja tauta tiešām būtu tādās briesmās, ka jāglābj. Var pat teikt, ka Straumes stāsts atšķiras no citiem līdzīgiem tieši ar vienkāršību, ja arī izceļas ar atklāsmes spējumu un spēku.
„Kad es pamodos 2.jūnija rītā un ieraudzīju pašvaldību vēlēšanu rezultātus, es sapratu, ka ir Latvijā iespēja realizēt politiku, kura var glābt nāciju,” Straume sev vēsturiskajā rītā pārdzīvoto izstāsta pirmdien laikrakstā „Diena”. Torīt ieraudzītie vēlēšanu rezultāti Rīgā „man dod ļoti lielu optimismu domāt par to, ka beidzot varam cerēt, ka valsts pagriezīsies pareizajā virzienā”, viņš novēl. Šī pagriešanās „nozīmē to, kas notika Rīgā, realizēt valsts līmenī”.
Varbūt jāatgādina, kas notika Rīgā. Runa ir par Nila Ušakova un Andra Amerika brigādes uzvaru pašvaldību vēlēšanās un palikšanu pie varas galvaspilsētā. Valsts līmenī tas nozīmētu Putina partijas „Vienotā Krievija” līgumpartnera „Saskaņas centra” valdību Latvijā.
Strāvošana uz Maskavu
Straume, protams, nav pirmais, kas iesaka iegrozīt „Saskaņas centru” valdībā. Taču, pirmkārt, viņš nav kāds politikas marginālis, oportūnistisks ideoloģisks visēdājs vai nezin no kurienes iesūtīts provokators.
Jānis Straume ir nopelniem pārbagāts „nacionālpatriotisks politiķis” kopš Atmodas laikiem un TB/LNNK biedrs līdz pat 2011.gadam. Ir bijis gan TB/LNNK, gan Saeimas priekšsēdētājs. Ja 2006.gada sākumā nebūtu gadījies skandāls ar Jūrmalgeitas sarunu publicēšanu, kurās līdzās citiem tautas mutvārdu krātuvi papildinājušajiem teicieniem („paņēma un uzmeta”, „lielākais kretīns”) tautai nāca zināms arī „Batjka”, kā kukuļu kārtotāji draudzīgi dēvēja acīmredzami savējo pulciņa politiķi, Straume, kazi, arī toruden būtu ievēlēts Saeimā un varbūt arī šodien lemtu valsts lietas.
Otrkārt un vēl svarīgāk — viņš nav arī pirmais dedzīgais latviešu nacionālists „ar stingru mugurkaulu”, kas pamodies ar prokremlisku vīziju par Latvijas glābšanu.
Arī Andrejs Požarnovs ir viens no kādreizējiem TB/LNNK līderiem. Ir bijis pat ministrs. Pirms četriem gadiem bija TB/LNNK saraksta otrais numurs pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Bet šogad jau kandidēja „Saskaņas centra/Gods kalpot Rīgai” sarakstā (netika ievēlēts — Ušakova vēlētāji viņu neatbalstīja).
Toties komponists un ilggadīgs TB/LNNK deputāts Imants Kalniņš janvārī piedzīvoja vēl dramatiskāku atmošanos un atklātā vēstulē latviešu tautai bez aplinkiem paziņoja, ka vēloties būt „vienos ierakumos” ar Putinu un Lukašenko.
„Man ir nepieņemams un biedējošs tas, kas šodien notiek Latvijā. Es meklēju pasaulē pēc tiem, kas cenšas tam pretoties, un redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu „demokrātijas” šakāļi,” Kalniņš paziņoja. Un turpināja: „Mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu, kur katrs var nākt ar savu dziesmu grāmatu.” Un pauda cerību: „Varbūt kādu dienu arī Latvijai būs tādi valstsvīri.”
Būtu netaisnīgi norakstīt šādas atskārsmes kā nejaušas un šā spārna politiķiem neraksturīgas. Bet uzskatīt tās par „nacionālistu” vecās gvardes paguruma un vilšanās izpausmi un pretnostatīt „Visu Latvijai!” jauno asiņu īsteni latviskam svaigumam būtu naivi.
Raivis Dzintars gan atmet ar roku Straumem, ka tam esot „politiskās meklēšanās laiks”. Taču viņa paša politiskās meklēšanās laiks redzams slavenajās fotogrāfijās (fotogrāfs esot bijis kāds „Paradniex”), kurās viņš risina draudzīgas sarunas ar nacistu sveicienu demonstrējošu Jevgeņiju Osipovu, ko Drošības policija klasificējusi kā ekstrēmistu un kas kopā ar Vladimiru Lindermanu 2011.gadā savāca parakstus referendumam par valsts valodas statusu krievu valodai.
Pat ja gribas ticēt, ka tas bijis sen un pavisam citādi, nekā izskatās, der pievērst uzmanību „īsteno latviešu” ideoloģijas meistarotāja Jāņa Iesalnieka pavisam nesenam aizrādījumam tviterī, ka Imants Kalniņš nebūt neesot „ex – nacionālis” arī pēc Austrumu diktatoru atzīšanas par paraugu Latvijas valstsvīriem. „Nacionālistos ir gan uz Austrumiem vērsts strāvojums, gan uz Rietumiem,” pagājušonedēļ paskaidroja VL–TB/LNNK valdes loceklis un „satura pārvaldnieks sociālajos tīklos”, kā Iesalnieks sevi dēvē.
Īstenais nacionālis Putins
„Uz Austrumiem vērsts strāvojums” latviešu nacionālistu partijā varētu šķist groteski nesaderīgs ar VL–TB/LNNK it kā konsekventi nesamierināmo nostāšanos pret „Saskaņas centru” un vispār „krieviem”. Taču Iesalnieks zina, ko runā.
Putina veidotais režīms ar tā antiliberālismu, antiamerikānismu, vadonismu, ksenofobiju un Musolīni fašisma parauga valstisku nacionālismu arvien vairāk kļūst par iedvesmas avotu Rietumu labēji radikālajiem nacionālistiem.
Piemēram, Francijas Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna 2011.gadā kādā intervijā atklāti apbrīnoja Putinu un paziņoja — ja viņa 2012.gadā uzvarēs prezidenta vēlēšanās, Francija izstāsies no NATO un centīsies izveidot savienību ar Krieviju un Vāciju.
Eiropā ir redzētas arī Batjkas un Imanta Kalniņa metamorfozei līdzīgas parādības.
Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans ilgu laiku bija bijis tik nikni antikrievisks, ka pat bija aicinājis bijušās padomju bloka valstis veidot no Baltijas līdz Adrijas jūrai „sanitāro kordonu” pret neoimperiālistisko Krieviju. Taču šogad februārī Maskavā tikšanās laikā ar Putinu viņš jau pauda apbrīnu „varenajai Krievijai” un pārliecību, ka tai ir „ne tikai diža pagātne, bet arī nākotne”. Un apliecināja, ka Ungārija vēlas ar to cieši sadarboties. (Kremļa saimnieks saprotoši atbildēja: „Mēs jūs gaidījām Maskavā... Laipni lūgti atpakaļ!”)
Pērn Ungārijā spēkā stājās jaunā konstitūcija, kas kopā ar lērumu citu Orbana laikos pieņemtu likumu būtiski ierobežo demokrātiju, tiesu neatkarību un pilsoniskās brīvības, toties veicina ungāru etnisko nacionālismu un bruģē ceļu vienpartijas sistēmai. Savukārt „Visu Latvijai!” arī šogad svinēja Kārļa Ulmaņa 1934.gada 15.maija valsts apvērsumu. „Apsveicu visus, kam tas ir nozīmīgi!” vēstīja Dzintars.
Viņa apsveikto pulkā iederas gan Orbans, gan Putins, gan Lepēna, gan arī tie citu valstu „īstenie nacionālisti”, kurus students Dzintars jau 2002.gadā uzskaitīja kā pierādījumu „jaunajām vēsmām” pret „brūkošo” Eiropas Savienību un pasludināja: „Dalība Eiropas Savienībā nav savienojama ar latvisku Latviju”. Kaut arī bez retorikas par „latvisku Latviju”, pret Latvijas dalību ES bija arī promaskaviskās partijas. Tālaika vēsmas nu arī Latvijā loģiski top par „uz Austrumiem vērstu strāvojumu”.
„Es „Saskaņas centru” cienu vairāk nekā jebkuru no latviskajām partijām,” Iesalnieks nupat atzina žurnālam „Playboy”. (Un piebilda: „Ja neskaita Nacionālo apvienību.”) „Saskaņas centrs” esot Latvijas interesēm naidīgs, tomēr „diezgan atklāts” ienaidnieks, un „kaujas laukā tu nevari necienīt ienaidnieku”.
Iesalnieks nevar atļauties būt gana atklāts. Atšķirībā no Rietumeiropas „nacionālistiem”, kuriem citu tautību ienaidnieki, tāpēc atklāta simpātiju paušana Putinam nav grēks, mūsmāju „nacionālistiem” vēlētāju refleksu kairināšanai (jeb, kā teic Iesalnieks, „nacionālo instinktu uzturēšanai”) pieklājas būt „pret krieviem”. Taču tā ir abpusēji izdevīga taktiska pozicionēšanās butaforiskos ierakumos un būtībā tikai retoriska nianse abiem līdzīgā valsts un sabiedrības iekārtojuma redzējumā. Jāņa Straumes atmošanās atklāsme un Imanta Kalniņa himna Putinam ir vienkārši patiesāki, kaut arī ne politiski korekti „īsteno latviešu nacionālistu” dvēseles izvirdumi.