Foto: LETA
Par "mežonīgā kapitālisma laikiem" Latvijā parasti uzskata pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumu. Jāatzīst, ka tad patiešām ļoti daudzi cilvēki izdzīvoja un strādāja, kā varēja un kā mācēja. Tā notika arī mežsaimniecības jomā.

Taču "mežonīgais kapitālisms" jau labu laiku ir beidzies, un saimniekošanai nozarē raksturīga daudz modernāka un saudzīgāka pieeja mežu resursiem. Taču ar savu ilggadējo pieredzi varu teikt, ka tā sauktie padomju laiki un periods pēc neatkarības atgūšanas sabiedrības par Latvijas mežsaimniecību cilvēku apziņā ir radījis greizus priekšstatus, kas plaukst un dzīvo joprojām.

To, ka laiks tūlīt pēc neatkarības atgūšanas nevienā nozarē nebija viegls, atceras daudzi. Kamēr vēl tikai tapa jaunā mežsaimniecības nozares likumdošana, daudzi izmantoja legālas, puslegālas un nelegālas metodes, lai nopelnītu, cērtot un pārdodot koksni. Dažreiz pat zogot. Tad varējām lasīt presē par izmisušiem privāto mežu īpašniekiem, kas pēc tam, kad mežniecības aizliedza koku ciršanu, ķērās pie galējiem līdzekļiem un pieteica badastreiku, lai tomēr paspētu saņemt atļauju pārdot koksni, kamēr tā vēl nav sabojājusies.

Toreiz, sekojot līdzi šādām ziņām un klausoties paziņu un paziņu paziņu stāstos, patiešām varēja rasties priekšstats, ka no Latvijas mežiem drīzumā pāri paliks vien izcirtumi. Taču pat tajos laikos valsts bija noteikusi ciršanas tāmi tāpat, kā to dara arī tagad, īpaši valsts mežos sekojot līdzi, lai visas nocirstās platības tiktu atjaunotas.

Protams, salīdzinot ar mūsdienām, toreiz resursu izmantošana bija samērā haotiska, un kokus, piemēram, cirta ne tikai tie, kam tas bija paredzēts pēc statusa un pilnvarām. Kā jau iepriekš minēts, dažkārt izdzīvošanas vārdā tika pielietotas arī skarbas metodes. Taču tā jau ir pagātne, mūsdienās nelikumības tiek stingri apkarotas.

Līdz 1990.gadam Latvijā mežsaimniecību pārraudzīja viena valsts pārvaldes struktūra – LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija, kas rūpējās par likumdošanu, pārraudzību un saimniecisko darbību. Kā redzam, situācija šobrīd ir būtiski mainījusies. Ar nozares likumdošanu nodarbojas Zemkopības ministrija, ar visu mežu uzraudzību un kontroli - Valsts meža dienests, ar saimnieciskās darbības organizāciju valsts mežā – "Latvijas Valsts meži". Lai nu kā būtu mainīti vai sadalīti valsts struktūru nosaukumi un pilnvaras, princips ir saglabājies – iestādīt tikpat un vēl vairāk, nekā tiek nocirsts.

Sabiedrības maldīgais priekšstats par pārmērīgu mežu izciršanu, iespējams, ir radies tāpēc, ka neatkarības gados ir mainījusies likumdošana par aizsargājamo mežu izdalīšanu, un tagad ciršana notiek arī gar ceļu malām, kas padomju gados bija aizliegta ar likumu stratēģisku apsvērumu dēļ, saglabājot resursu fondu iespējamā kara gadījumam. Līdz ar to šis process tagad ir vairāk pamanāms un pat "acīs krītošs".

Priekšstats, ka meži tiek pārāk izcirsti, ir tikai vizuāls. Audzes ceļa malās, kuras ir sasniegušas ciršanas vecumu, ir jāizmanto kā jebkuras citas, lai koksne nezaudētu vērtību un būtu iespējams to saimnieciski izmantot. Latvijas apstākļos to nedarīt būtu pat noziedzīgi. Iepriekš minētā ciršanas tāme valsts mežā tiek aprēķinātā pēc zinātniski pārbaudītām formulām, kas nodrošina meža ilglaicīgu un vienmērīgu izmantošanu, lai mežu varētu cirst gan mūsu bērni, gan bērnu bērni.

Sabiedrības pārliecība, ka mūsu meži ir teju uz izzušanas robežas, dzīvo, neraugoties uz zinātnieku pretargumentiem. Skeptiķus nemulsina arī tas, ka, pēc viņu prognozēm, Latvijas "zaļajai bagātībai" jau sen bija jābūt izcirstai. Taču tāpat, kā prognožu nepiepildīšanās nemulsina pasaules gala sludinātājus, nemainās arī mežu apraudātāju rīcība, un vaimanas turpinās jau otro gadu desmitu. Tas nu ir tas apziņas "robs", kas ir greizs un šķībs. Mežu platība arvien ir pieaugusi, vēl nesen Latvijas Mežzinātnes institūts "Silava" ziņoja, ka mūsu mežu platība pēc skrupuloziem meža monitoringa datiem pēdējos piecos gados ik gadu ir pieaugusi par vairāk nekā četriem miljoniem kubikmetru.

Pretēji visām bažām mūsu meži ir tur, kur tie ir bijuši gadu gadiem, apliecinot, ka esam viena no zaļākajām valstīm ja ne pasaulē, tad Eiropā noteikti. Lūkosimies uz mežu racionāli – tā ir bagātība, ko latvieši visos laikos ir pratuši izmantot atbilstoši dabas likumiem, un tā tas lai paliek arī turpmāk.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!