Foto: LETA
Pūloties sev izskaidrot Latvijas valdības – īpaši Ministru prezidenta un finanšu ministra – manevrus tautsaimniecības politikā, mani pārņem sirreāla sajūta. It kā es kopā citiem Latvijas cilvēkiem būtu spiests vērot ļaunu sapni, no kura nekādi nav iespējams pamosties.

Tas attiecas ne tikai uz "Liepājas metalurgu", kura problēmās pats biju dziļi iesaistīts - vēl taču ir "Air Baltic" ieilgušās problēmas, politiķu neslēptais prieks par "Pasažieru vilciena" atstāšanu bez tam vitāli vajadzīgām lokomotīvēm un vagoniem, elektrības tarifu sadārdzināšana ar "obligātā iepirkuma komponenti" jeb ikvienam uzliktu papildus nodokli par tiesībām ieslēgt dzīvoklī gaismu vai iedarbināt rūpnīcā darbagaldus. Vēl ir bankas "Citadele" steidzinātā un valsts kasei acīmredzami neizdevīgā pārdošana, neizskaidrojamie plāni apvienot "Lattelekom" un LMT. Pēdējie projekti pēc vispārējās sabiedrības un ekspertu neizpratnes apklusa, bet šis saraksts acīmredzami vēl papildināsies ar jaunām iecerēm.

Šajās dīvainajās valdības darbībās ir grūti atrast tās centienus sasniegt jebkādus racionālus rezultātus - ja ne tautsaimnieciskus, tad vismaz politiskus. It kā jau pēc gada "Vienotībai" nevajadzētu vēlētājiem uzrādīt savus paliekošos darbus tautas labklājības celšanā. It kā Valdim Dombrovskim joprojām būtu atvēlētas milzīgas laika rezerves, ko veltīt laboratorijas eksperimentiem, kuros balto peļu vietā ir Latvijas ekonomikai būtiski uzņēmumi un nodokļu maksātāju nauda.

Es biju vairāk kā ieintriģēts, redzot demonstratīvo operativitāti un pat vienaldzību, ar kādu Valsts kase atmaksāja itāļu bankai valdības galvoto aizdevumu LM - un pēc tam šokēts, neredzot tikpat enerģiskus soļus uzņēmuma sanācijā. Kavējoties ražošanas atsākšanai, LM rodas tehnoloģiskas problēmas un mazinās tā vērtība, taču valdība vairs nekur nesteidzas - it kā ražotnes un tajā nodarbināto cilvēku tālākais liktenis nebūtu tās galvassāpes. It kā Liepājā nedzīvotu valsts pilsoņi un vēlētāji. Ja mēs vienkārši pieņemtu, ka valdība kaut kādu savu iegribu pēc ir nolēmusi LM aizlaist nebūtībā, nerēķinoties pat ar milzīgiem zaudējumiem, tad vismaz varētu saprast, kāpēc aizvadīto četru piecu mēnešu laikā nav uzsāktas nopietnas sarunas ar kādu no investoriem, kas izrāda interesi par uzņēmumu. Vai kāpēc LM akcionāriem tiek ultimatīvi pieprasīts atteikties no savām īpašumtiesībām, tādejādi sūtot neslēptu brīdinājumu arī iespējamiem ārzemju kapitāla ieguldītājiem - it kā pie mums valsts varai būtu dotas likumīgas un neapstrīdamas tiesības nodarboties ar reiderismu, īpašuma sagrābšanu.

Ir dzirdēti apgalvojumi, ka šo iepriekš minēto dīvaino manipulāciju mērķis esot panākt, lai viens vai otrs tautsaimniecībai stratēģiskajiem objektiem, ko valdība patlaban pārrauga, nokļūtu "savējo" rokās vai ļautu nolīdzināt "pateicības parādus" pārjūras kaimiņu valdībām un biznesa struktūrām par pretimnākšanu valsts maksātnespējas novēršanā. "Vienotība" jūtot tuvojamies savu politisko galu, tāpēc tās vadība gatavojoties, lai kritiens no varas krēsliem sanāktu mīkstāks. Taču tādā gadījumā Dombrovska komandas rīcībā mums vajadzētu vērot konsekvenci, uzstājību un agresiju pret tiem, kuri stātos ceļā viņu iecerēm. Neko tādu mēs neredzam, vismaz līdz šim ne.

Manī nostiprinās iespaids, ka jebkurā jautājumā, ko valdība it kā uzņemas risināt, tai pašmērķīgi svarīgs šķiet tikai pats menedžēšanas, konsultāciju un priekšsarunu rīkošanas process. Savukārt rezultāti, it īpaši ja tie izpaustos kā ekonomiskās situācijas uzlabojumi, premjeram un ministriem šķiet mazsvarīgi vai pat nevēlami. Pavisam jau dīvaini šķiet tas, ka valdības galva, viņa partija, kabinets un koalīcija paši grauj savu autoritāti sabiedrības acīs, klaji apliecinot ministriju un citu valsts iestāžu šķietamo rīcībnespēju - jo savas ekonomiskās politikas veidošanu valdība iegādājās no privāta uzņēmuma "Prudentia Advisors" kā devīgi apmaksātu ārpakalpojumu. Turklāt uz tik izdevīgiem nosacījumiem, ka aplaimotais ir gluži vai spiests vilkt gumiju un vairīties no jebkādiem risinājumiem un investoru atrašanas - jo laiks iet, "skaitītājs griežas", kārtējais honorārs tiek precīzi ieskatīts kontā. Tiesiskās aizsardzības plāna tāmē tika iestrādāts konsultantu atalgojums 2,4 miljonu latu apmērā, bet, kad tas kļuva publiski zināms, summa tūlīt pat saruka līdz 240 tūkstošiem latu.

Šķiet, ka valdībai patlaban nav svarīgāku rūpju, kā rūpēties par "Prudentia" labklājību. Vēsturē, protams, var atrast ne vienu vien piemēru tam, ka savas absolūtās varas apmātais monarhs ir pat visai tiešā nozīmē zaudējis galvu, pārmērīgi aizraujoties ar savu favorītu un glaimotāju lutināšanu. Taču mums Latvijā ir parlamentāra demokrātija, nevis valdnieku dinastija, un Valda Dombrovska valdības pilnvaras beigsies nākamā gada novembrī - ja ne ātrāk. Tāpēc vienīgais kaut cik racionālais izskaidrojums patlaban šķiet šāds: "Vienotība" vienkārši ir pārņemta ar naudas vākšanu divām nākamajā gadā gaidāmajām vēlēšanu kampaņām. Turklāt dažs no šīs partijas pavisam nopietni sapņo par visu varu iekļūt Eiropas Parlamentā vai citā Briseles iestādē, šeit aiz sevis atstājot "ūdensplūdus". Tāpēc no valsts budžeta tiek devīgi algoti "savējie" cilvēki - ar vairāk vai mazāk pamatotu cerību, ka nākamgad viņi naski ziedos "Vienotības" kasē. Mums jāpaciešas vēl dažus mēnešus, lai pārliecinātos, cik pamatota ir šī versija. Varbūt Tev, lasītāj, ir vēl kāda ideja, ko šis politiskais juceklis īsti nozīmē?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!