2011. gada janvārī es nejauši iemaldījos kādā Glāzgovas Universitātes ēkā, kur tobrīd atradās aptuveni 20 studenti, iesaistīti aktīvā darbā, kas izskatījās pēc telpu uzkopšanas, dekorēšanas u.tml. Pieejot pie letes, kur varēja dabūt kafiju par velti, es uzsāku sarunu ar vienu no studentiem un tā uzzināju, ka šeit ir sākusies ēkas ieņemšana. Heteringtona ēku, kas līdz šim bija kalpojusi kā sabiedriska telpa maģistrantūras studentiem, universitātes vadība vēlējās pielāgot administrācijas vajadzībām.
Tagad studenti bija ēku ieņēmuši un atteicās to pamest, protestējot pret universitātes lēmumu. Tajā janvāra rītā sākās vairāk nekā piecu mēnešu ilga ēkas okupācija, kas ātri ieguva pārējo studentu simpātijas un drīz vien piesaistīja marksistus, anarhistus, sociālistus, feministus un dažādu citu novirzienu pārstāvjus.
Ne viens vien students, un es tai skaitā, īsti nesaprata, kas notiek, bet izbaudīja pasākuma gaisotni. Heteringtona ēka kļuva par vietu, kur ik dienu notika intensīvas sarunas, lekcijas, tikšanās un ballītes, kas iemantoja simboliska protesta nozīmi. Ap to pašu laiku Ziemeļāfrikas valstīs sākās "Arābu pavasaris", kas šo procesu padarīja spilgtāku un nozīmīgāku studentu acīs. Jo viņu īstenoto okupāciju var labāk izprast, pievēršot uzmanību izmaiņām izglītības politikā, ko tobrīd īstenoja jaunievēlētā konservatīvo/liberāldemokrātu koalīcija.
Kamerona valdība atcēla ierobežojumus mācību maksai universitātēs, un drīz vien vairākas universitātes to palielināja līdz 9000 sterliņu mārciņām gadā. Tas bija nozīmīgs solis centienos pārveidot izglītības sektoru atbilstoši biznesa principiem. Studentiem vajadzēja kļūt par klientiem, bet universitātēm – par pakalpojuma sniedzējām, pielāgot savu struktūru tirgus vajadzībām. Heteringtona ēkas pārbūve administrācijas vajadzībām bija viena no šī procesa izpausmēm. Studentiem jaunā reforma praktiski nozīmēja nokļūšanu lielās parādsaistībās, tāpēc protestētāju galvenie lozungi aicināja uzsvērt izglītību kā pašvērtību, tās brīvu pieejamību. 2010. gada rudenī studenti bija izgājuši Londonas ielās: protesti tika vardarbīgi apspiesti, taču tie mobilizēja jaunatni iestāties par savām tiesībām – arī Glāzgovā.
Viens no iemesliem, kāpēc Heteringtona ēkas ieņemšana pārauga plašākā akcijā, saistījās ar britu valdības īstenotajiem sociālā budžeta samazinājumiem. Pirms pāris gadiem pasauli bija satricinājusi finanšu krīze, kas iedragāja iedzīvotāju ticību bankām un samazināja viņu vēlmi un iespējas ņemt kredītus. Konservatīvo risinājums šai problēmai bija diezgan vienkāršs: piespiest iedzīvotājus aizņemties naudu. Vispiemērotākā joma šim risinājumam, protams, bija izglītība – ik gadu tā piedāvāja vairākus tūkstošus potenciālo aizņēmēju, kuriem pēc studiju beigšanas nāktos atdot valdībai kredītus ar procentiem. Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas jaunietim bija jākļūst par debitoru un ar savu darbu jārada ieņēmumi kreditoriem, lai tādējādi nodrošinātu sistēmas pastāvēšanu. Varētu teikt, ka parādnieka statuss ir neoliberālās loģikas centrāls princips, kas tiek īstenots dažādu līmeņu skalās. Līdzīgs liktenis drīz sagaidīja arī citas sabiedriskās jomas.
2011. gada 17. septembrī, astoņus mēnešus pēc Heteringtona ēkas ieņemšanas, sākās plašāk zināmā Volstrītas okupācija, kas radīja saukli "We are the 99%". Šos "deviņdesmit deviņus procentus" veidoja cilvēki, kuri faktiski bija nonākuši tieši šādās – parādnieka attiecībās ar valsti un tās bankām. Lielākā daļa Volstrītas okupācijas dalībnieku bija nesenie studenti, kuri, būdami spiesti aizņemties naudu izglītības iegūšanai, nespēja atrast labi atalgotu darbu un grima arvien dziļākos parādos. Studenti bija kļuvuši par darbiniekiem, un viņu debitora statuss bija kļuvis par ilgtermiņa stāvokli. Iespējams, plašākai publikai Volstrītas okupācija un tai līdzīgas kustības asociējas ar bezjēdzīgu sēdēšanu, kas ne pie kā nenoved un pazūd pašas no sevis, jo to dalībnieki nespēj tikt galā ar haosu un anarhiju, kas it kā neizbēgami sāk veidoties šādās struktūrās. Tomēr iemesls, kāpēc šie eksperimenti nav bijuši ilgtspējīgi, ir atrodams reakcijā, ko tie izraisa valdības funkcionāros. Volstrītas okupācija tika vardarbīgi apspiesta, un kustības dalībnieki padzīti no Zukoti parka, kas bija tās centrs.
Ieskats šādu un līdzīgu protestu vēsturē liecina par stratēģisku vardarbības pielietojumu, nepamatoti arestējot un fiziski iespaidojot aktīvistus. Divus mēnešus pēc Heteringtona ēkas ieņemšanas Glāzgovas Universitātes vadība nolēma beidzot tikt vaļā no dumpīgajiem studentiem, un universitātes teritoriju ieņēma aptuveni simt policistu ar suņiem un gaisa papildspēkiem, pakāpeniski "iztīrot" ēku no tās okupantiem.
Mēs ātri mobilizējāmies un devāmies uz universitātes galveno ēku; aptuveni 50 studenti iekļuva centrālajā vadības birojā. Mēs to pasludinājām par okupētu un e-pastos pārējiem studentiem paudām, ka universitātes vadība ir nolēmusi piešķirt ērtākas telpas mūsu aktivitātēm. Pēc īsa gaviļu brīža sākās sarunas, kurās tika lemts par turpmākajiem soļiem. Pie mums ieradās universitātes vadības pārstāve, kurai bija uzticēts nepatīkamais uzdevums vest pārrunas ar studentiem par telpu atbrīvošanu. Pēc pāris stundām universitāte nolēma atdot Heteringtona ēku studentiem, un okupācija turpinājās.
Uz šo procesu fona Latvijas studentu protests par nepietiekamu finansējumu izglītības jomā, draudiem samazināt budžeta vietu skaitu, man šķiet visai nozīmīgs. Latvijas politiskā vide ir samērā neaktīva un šādi protesti ir retums, tomēr fakts, ka šis notikums mobilizēja vairāk nekā tūkstoš studentus, nebūt nav pārsteidzošs. Šī protesta jēgu un izcelsmi var izprast diskursā par izglītību kā autonomu vērtību, kuras iegūšanai cilvēkam nav jākļūst par parādnieku. Studentiem ir nepieciešamā enerģija, kontakti un laiks, lai realizētu šādus projektus. Tomēr ir skaidrs, ka ar šādām akcijām nepietiek jēgpilnai politiskai darbībai. Šāda protesta forma lieliski noder, lai demonstrētu nostāju, mobilizētu apkārtējos un raisītu publisku diskusiju, tomēr, manuprāt, ir nepieciešami vēl vismaz divi nosacījumi, lai tā mainītu kopējo politisko vidi. Pirmais ir citu sabiedrības daļu aktivēšana. Otrs nosacījums izriet no pirmā un skar jaunu politisko formu izveidi.
Kā jau minēju, Heteringtona ēkas okupācija drīz pārauga kustībā, kas piesaistīja plašākas sabiedrības uzmanību un atbalstu. Sarunu un lekciju iespaidā kustības dalībnieki sāka formulēt izpratni par sabiedrības pārvaldības principiem; izglītība bija tikai viena no jomām, kas tika pakļautas tirgus mērījumiem. Šādi kļuva iespējams saredzēt, kā tirgus loģika ietekmē dažādus sabiedrības slāņus – jaunos strādniekus, sociālās un etniskās minoritātes, pensionārus utt. Šī ietekme realizējās dažādos veidos – zemā atalgojumā, diskriminācijā, sociālo pabalstu samazināšanā. Minētie procesi bija savstarpēji vienoti un izrietēja no valdošās ideoloģijas, kas sludināja individuālu atbildību, brīvo tirgu un ekonomiskās izaugsmes nenoliedzamo nozīmību visas pasaules iedzīvotāju dzīves uzlabošanā. Viens no galvenajiem nākotnes izaicinājumiem Latvijas studentiem ir šādas diskusiju platformas izveide, centieni mobilizēt pārējās sabiedrības grupas, kuras tāpat ir pakļautas politikai, kas īsteno zināmu neoliberalizāciju.
90. gadu beigās sāka veidoties Globālās taisnības kustība (Global Justice movement), kuras pārstāvji regulāri organizēja protestus pret Starptautisko valūtas fondu, Pasaules banku, Pasaules tirdzniecības organizāciju, G8 un līdzīgām globālām institūcijām. Šajā kustībā iekļāvās ne tikai studenti (Amerikā un Eiropā), bet arī zemnieku savienības (Francijā, Indijā, Brazīlijā), vides aizstāvji, sieviešu tiesību aizstāvji, autonomais Zapatistu grupējums (Meksikā) un daudzu citu organizāciju pārstāvji, kuri vēlāk identificējās ar "deviņdesmit deviņiem procentiem". Tas liecina, ka šādas un līdzīgas platformas ir ne vien iespējamas, bet arī būtiski svarīgas alternatīvu risinājumu radīšanai. Studentiem ir jābūt atvērtiem un aktīviem domubiedru piesaistē, jo, kā parādīja Globālās taisnības kustības dalībnieki, diskriminācija un apspiešana ir vienota procesa sastāvdaļas un pieprasa kopīgu nostāju.
Jebkura šāda teorija par galveno problēmu cēloni, kura precizēšanai, manuprāt, ir nepieciešama dažādu sociālo grupu iesaiste, kļūs spēcīgāka, ja tā radīs attiecīgas prakses, kas demonstrēs alternatīvu veidojumu iespējamību. Citiem vārdiem, paralēls solis ir tādu jaunu politisku formu izveide, kuru ietvaros var notikt nepieciešamās debates un problēmu analīze. Viens no visplašāk izplatītajiem piedāvājumiem ir esošo politisko institūciju pilnīgs noliegums, to sludināto principu apvērsums. Praksē tas nozīmē horizontālu, konsensuālu, antihierarhisku lēmumu pieņemšanas formu. Jaunais modelis tiek nostādīts pretī esošajam, kas paredz vertikālitātes, vairākuma un hierarhijas dominanci. (Tāpēc, manuprāt, daži jauni politiski veidojumi, piemēram, Kaimiņa partija, ir a priori nolemti neveiksmei.) Terminoloģiski to var definēt kā "tiešo demokrātiju pret netiešo demokrātiju", katra cilvēka autonomijas ievērošanu un nepieciešamību panākt konsensu.
Tas noliedz ideju, ka vairums cilvēku nezina, kā organizēt kolektīvo dzīvi, kam ir nepieciešama grupa, kas regulāri lemj citu vietā, būdama savā ziņā imūna pret atbildību publikas priekšā. Tas uzsver, ka cilvēka brīvību nevar radīt ar autoritārām institūcijām, tādām kā parlaments un valdība. Tiešajā demokrātijā cilvēki neievēl līderus, kas reprezentē kopumu, bet paši ir aktīvi savas dzīves un politiskās vides veidotāji. No šāda skatpunkta raugoties, nav grūti saredzēt, ka politiska ir jebkura darbība (šis aspekts viegli "pazūd" esošajās struktūrās, kur pastāv iespēja jebkuru lēmumu pamatot ar nez kādiem ekonomikas principiem, kas tiek uzskatīti par nepolitiskiem un līdz ar to neaizskaramiem). Horizontālā lēmumu pieņemšanas struktūra ļauj piešķirt nozīmību katram cilvēkam. Jā, tā var būt laikietilpīga un to ir viegli nomelnot kā neefektīvu.
Bet kādā ziņā tā ir neefektīva? Vai procesā, kas paredz, ka ekonomiskā izaugsme ir vienīgais saprātīgais valsts veiksmes indikators? Jā, bet tieši šo principu jaunā politiskā forma apstrīd. Tā cenšas uzsvērt citas vērtības – cilvēka iespēju realizēt savas dotības neatkarīgi no ieņēmumu līmeņa, sociālās piederības, dzimuma, rases u.c., savu autonomiju, dalību kolektīvos politiskos procesos, savstarpējā palīdzībā utt. Tā noliedz esošo formu derīgumu un sabiedrības zināmu nespēju kaut ko mainīt šo formu ietvaros.
Tieši šī prakse, ko realizēja Globālās taisnības kustība, bija, dalībniekuprāt, tās lielākais trumpis. Vērotāji no malas bieži vien nesaprata, ko šie cilvēki īsti grib, kādas ir viņu prasības, taču mērķis bija demokrātiskā prakse, ko kustības dalībnieki īstenoja, nevis pieprasot politiķiem sākt vadīties pēc jauniem principiem, bet rādot piemēru, kā to darīt. Nosaukt šos mēģinājumus par neveiksmīgiem ir šaurprātīgi, jo tie lieliski parādīja, ka valstu līderiem īsti nav nojausmas kā neitralizēt šo grupu darbību – policijas vardarbība vienmēr bija elegants risinājums. Šīs demokrātiskās kustības bija grūti iznīdēt tieši tāpēc, ka tās darbojās pēc apvērstiem principiem. Tās bija fundamentāli decentralizētas, tām nebija viena konkrēta līdera, kuru apcietinot visa kustība izzustu. Unikālie veidi, kā šīs grupas komunicēja un organizēja savus projektus, bieži vien caur internetu, bet galvenokārt radikāli demokrātiskā veidā, padarīja bezjēdzīgus mēģinājumus inkorporēt tās valstiskajās struktūrās.
Dažādu ēku okupācija bija viena no stratēģijām, kā radīt telpas, kur šāda prakse var tikt īstenota – tās sauca par "pagaidu autonomajām zonām", kur esošie valsts likumi tika noliegti un cilvēki varēja radīt pašu savu likumu.
Šīs kustības ātri vien saskārās ar kritiku, ka to izpausmes ir tikai protestos un ka to aktīvisti ceļo no viena globāla samita uz citu. Tāpēc drīz vien parādījās noturīgs diskurss par nepieciešamību iesaistīties lokālajās kopienās un risināt problēmas arī ikdienā. Bieži vien šo kustību aktīvisti bija sociālie darbinieki vai brīvprātīgie, kuri savā brīvajā laikā palīdzēja tiešiem neoliberalizācijas upuriem – bezpajumtniekiem, bezdarbniekiem, imigrantu kopienām, cilvēkiem ar invaliditāti utt. Projekti tika organizēti tiešās demokrātijas formātā, un šo procesu globālā nozīme un izraisītās sekas bija lielisks pierādījums tam, ka arī decentralizētas, nereprezentatīvas, neindividuālistiskas politiskas formas var būt veiksmīgas.
Atliek pievērst uzmanību šobrīd notiekošajiem procesiem, kas parāda šo kustību patieso nozīmi. Šī gada ASV prezidenta vēlēšanās piedalījās Bērnijs Sanders, kurš atklāti runāja par nepieciešamo politisko revolūciju, par vajadzību pēc bezmaksas izglītības, banku ietekmes mazināšanu utt. Volstrītas okupācijas dalībnieki bija Sandersa politiskās revolūcijas priekšgalā, un Klintone pārņēma vairākus Sandersa principus. Lielbritānijā ir izveidojies jauns politisks grupējums Momentum, kas iestājas par radikālu sabiedrības demokratizāciju. Tas cenšas savus mērķus panākt caur valsts struktūrām, nevis ārpus tām, mērķtiecīgi atbalstot Korbina politiku, kas paredz lēmumu decentralizāciju.
Dienu pirms Latvijas studentu protesta Islandes parlamentā tika ievēlēta Pirātu partija, kas darbojas pēc tiešās demokrātijas principiem un iestājās par vērtībām, kuras esmu centies uzskaitīt. Tie ir lieliski piemēri tam, ka šīm politiskajām formām piemīt tiešām revolucionārs spēks – tās ir spējīgas radīt alternatīvus piedāvājumus politiskās dzīves pārvaldībai.
Tātad, lai sagaidītu kaut cik nozīmīgas politiskās transformācijas Latvijā, tām, manuprāt, ir jānorisinās aptuveni šādā formā. Studentu protesta akcija ir nozīmīgs pirmais solis, lai apzinātu un formulētu savas intereses, mobilizētu arī citas sabiedrības grupas. Taču studentiem ir jāuzstāda lielāki mērķi, ja ir vēlme mainīt esošo iekārtu.
Nepieciešams veidot autonomas zonas, kurās attīstīt sarunu, problēmu analīzi un risinājumu izstrādi saskaņā ar tiešās demokrātijas principiem. Šāda kombinācija ir vēsturiski izrādījusies bīstama politiskajām elitēm un grūti apspiežama. Atliek atbrīvoties no zināma cinisma un politiskās vides raisītās bezpalīdzības izjūtas, jo katrs mūsu dzīves elements ir politisks un ikviens no mums ir Latvijas politiskās dzīves dalībnieks. Jebkura ilūzija, ka nekas tāpat nemainīsies, ir izdevīga šī brīža elitēm, kuru makus mēs regulāri piepildām.