Šobrīd viņš pilnā sparā realizē kampaņu par visaptverošu taupības režīma ieviešanu. Ziemsvētku un Jaungada baļļu aizliegums jeb precīzāk sakot aizliegums tās rīkot par Valsts budžeta līdzekļiem ir likumsakarīgs šīs kampaņas elements. Tāpat kā ierobežojumi apsveikumu sūtīšanai un dāvanu došanai. Līdzekļi ir jātaupa. Tam varētu piekrist, taču ir viens vai varbūt pat vairāki godmaniskie "bet", kurus gan pats Godmanis šoreiz cenšas nelietot. Runa pat ir signālu sabiedrībai un taupīšanas ekonomisko efektu.
Aplūkosim to pašu baļļu aizliegumu. Tas nozīmē, ka darba nebūs pasākumu organizētājiem, aktieriem, kuriem šis ir īsts pļaujas laiks. Pasūtījumi nebūs ēdināšanas uzņēmumiem, samazināsies frizieru un skaistumkopšanas salonu ieņēmumi, mazāk darba būs šuvējām. Šo cilvēku nesaņemtā nauda netiks arī zemniekiem, pārtikas pārstrādātājiem, kuri ražo pārtikas produktus un daudziem citiem. Reāli būs samazināts IKP apjoms un ietaupīta budžeta nauda, kas mūsdienās lielā mērā ir vienīgi ieraksts grāmatvedības dokumentos. Faktiski Godmanis dod signālu tautai - sēdiet uz krāsns, kasiet vēderu un netērējiet, taupiet. Pieļauju, ka Godmanis domā ko citu, bet visās pēdējā laika uzstāšanās reizēs TV neko citu saskatīt neizdodas.
Interesanti, ka attīstīto valstu valdības aicina sabiedrību uz pilnīgi pretējo - tērēt, tādā veidā stimulējot nīkuļojošo ekonomiku. Kaut ko līdzīgu mēģināja sabiedrībai teikt Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs, taču dzirdīgas ausis saviem aicinājumiem neatrada un, vismaz interneta vidē, tika noriets. Tas arī ir pašsaprotami, jo Latvijas iedzīvotājiem ilgus gadus ir stāstīts, ka valsts ir kas līdzīgs uzņēmumam vai pat ģimenei un neiztērēts lats ir ietaupīts, tas ir, gandrīz vai nopelnīts lats. Pēc principa - ejot nopelni tos santīmus, kurus neiztērē par benzīnu vai braukšanas biļeti. Vai, vakaru mājās pavadot pie televizora un neaizejot uz teātri, nopelni desmit latus. Šāda primitīva valsts ekonomisko procesu izpratne kombinācijā ar iedomām par milzīgo valdības parādu (kas patiesībā ir 3. zemākais ES) rada augsni sabiedrības atbalstam jebkuriem taupības pasākumiem.
Taču pieņemsim, ka taisnība ir Godmanim un viņš ved Latvijas sabiedrību pareizā virzienā. Pieņemsim. Neapgalvoju, ka ir otrādi un labāk kā Godmanis zinu kā rīkoties. Tomēr gribas arī dzirdēt nopietnu valdības pamatojumu šai pārspīlētajai taupībai. Lieta tāda, ka pēdējo mēnešu laikā šis pamatojums ir būtiski mainījies. Vēl septembrī Godmanis un finanšu ministrs Atis Slakteris sūkstījās, ka valstij naudu nebūšot no kā aizņemties, jo brīvas naudas pasaulē neesot un to neviens šobrīd negrib nevienam aizdot. Iedzīvotāji tika baidīti ar kredītreitingu pasliktināšanos Latvijai, ja tiks palielināts budžeta deficīts, kas izraisīšot procentu likmju palielināšanos visiem kredītņēmējiem.
Šodien šie argumenti izklausās pat ne smieklīgi. Tie smako pēc vistīrākajiem meliem vai labākajā gadījumā nekompetences. Jo izrādās, ka bez lielām grūtībām var ne tikai 200 miljonus atrast "Parekss bankas" glābšanai, bet arī pāris miljardus no SVF aizņemties. Arī par kredītreitingiem vairs neviens pat nebilst ne vārda, jo to vērtējumam šodien vairs neviens uzmanību nepievērš. Pašām kredītreitingu aģentūrām jāglābjas no aizslaucīšanās vēstures mēslainē pēc to pašapmierinātā snauda pasaules finanšu krīzes priekšvakarā.
Tajā pašā laikā it kā redzam, ka IKP samazinājums ir krietni straujāks nekā tika gaidīts. Diemžēl arī uz priekšu gaismu tuneļa galā pat viseiforiskāk noskaņotie optimisti nespēj ieraudzīt. Tas nozīmē arī budžeta ieņēmumu samazinājumu, kas savukārt liek arvien vairāk taupīt, lai kaut cik pieklājīgos rāmjos noturētu budžeta deficītu. Un šeit mēs beidzot nonākam līdz atslēgas vārdam, kas slēpjas aiz visas šis taupīšanas jezgas. Pirmajā brīdī šis atslēgas vārds liekas pilnīgs "bullshits". Runa ir par pieklājīgiem rādītājiem.
Analizējot Godmaņa izteikumus, mēs redzam nemitīgas manipulācijas ar skaitļiem, procentiem un citām abstraktām kategorijām, kas ļoti raksturīgi eksakto zinātņu pārstāvjiem, no kuriem nāk pats valdības vadītājs. Dažbrīd izskatās, ka viņš ir šo skaitļu gūstā un nespēj loģiski izskaidrot, kāpēc robeža jānovelk pie 1,7% budžeta deficīta nevis, teiksim, - 2,7%. Vēl dažus gadus atpakaļ Ungārijā budžeta deficīts sasniedza 10% no IKP, bet pat tādās lielās ekonomikās kā Vācija un Francija tas pārsniedza 3% pie salīdzinoši labas tirgus konjunktūras. Izskatās, ka Godmanis kā māņticīgs tumsonis baidās pārkāpt kādai iepriekš novilktai robežai gluži kā melna kaķa šķērsotai ielai.
Ne reizi no Godmaņa puses nav dzirdēta analīze, kas rādītu cik, ietaupot budžeta izdevumus, samazinātos arī ieņēmumi, jo valsts ekonomikā katrs neiztērētais lats nes arī kaut kādu iztrūkumu ieņēmumos. Godmaņa ekvilibristika ar skaitļiem varbūt iedarbojas hipnotizējoši uz daļu sabiedrības, taču rūpīgāk ieklausoties nosauktajos skaitļos redzam, ka tā ir pilnīgi haotiska, pēc būtības neko nepasakoša ar skaitļu vinjetēm rotāta tukšvārdība.
Lai neizklausītos pēc vienpusīgas Godmaņa kritikas centīšos viņa vietā atbildēt uz jautājumiem, kurus pats iepriekš uzdevu. Valsts pārvaldes izdevumi ir jāsamazina un, iespējams, šis nav tas piemērotākais brīdis to darīt. To vajadzēja jau dažus gadus atpakaļ, kad bija tie "treknie" gadi. Taču labāk vēlāk nekā nekad un tagad uz vispārējās krīzes viļņa vieglāk šo apcirpšanu veikt. Jā, tagad mēs kritīsim dziļā bedrē, bet vēlāk no tās rāpjoties laukā mums būs vieglāks balasts pie kājas. Tā varētu izklausīties Godmaņa argumenti par labu taupībai. Vienīgā nelaime, ka Godmaņa pirmās valdīšanas laikā Latvijas ekonomika piedzīvoja visdziļāko kritienu postsociālistiskajā telpā. Un no šis bedres nav izķepurojusies vēl līdz šim. Varbūt tomēr labāk censties tik dziļi nekrist un tik daudz nedomāt par nākotnes atvieglojumiem rāpjoties no tās ārā? Varbūt tomēr mazāk domāt kā taupīt, bet vairāk kā palielināt budžeta ieņēmumus?