Budžeta glābšanas vienīgais upuris
2006. gadā, pirmo reizi Ženēvā aizstāvot ANO Konvencijas par bērna tiesībām izpildi Latvijā, cita starpā mēs saņēmām uzslavu par centralizētās valsts iestādes, kas nodarbosies ar bērnu un ģimeņu jautājumiem, izveidi. Tas vēlreiz apstiprināja, ka Latvija ir uz pareizā ceļa. Pašreiz 17 Eiropas valstīs ir līdzīgas ministrijas, kas nes bērnu, jaunatnes vai ģimenes vārdu. Visbiežāk tās sauc Ģimenes un sociālo lietu ministrijas.
Nākamreiz Ženēvā Latvijas pārstāvjiem būs jāstāsta, ka budžeta glābšanas vārdā visi grandiozie valsts pārvaldes optimizācijas plāni ir reducējušies tieši mazākās ministrijas likvidēšanā. Jā, vēl arī e-lietu sekretariāts, bet tā pārņemšanā bija ieinteresēti daudzi jo daudzi, jo līdzi pūrā nāk 20 miljoni Eiropas naudas. Mums šādas naudas nav. Es ļoti šaubos, vai Bērnu un ģimenes lietu ministrijas likvidēšana glābs budžetu. Taču vienu uzdevumu tā paveiks noteikti - vismaz uz kādu brīdi sabiedrībai parādīs, ka valsts pārvaldei ir nolaistas asinis.
Par t. s. "māmiņu algām" un citām iniciatīvām
Tagad daudz tiek runāts par sabiedrības un varas attiecību krīzi. Nesen, slimojot, pārskatīju savus ministra darba plānus 2003. gadā, kad darbu uzsāku. Pirmajos mēnešos ir nepārtrauktas tikšanās ar dažādām NVO - pa 5 - 7 dienā. Bija sarunas, diskusijas, dialogs, tikšanās un nekādas atstumtības un plaisas. Un tieši šo daudzo sarunu rezultātā izkristalizējās trīs tobrīd visasākās problēmas.
Pirmā - nespēja piedzīt alimentus. Otrā - ļoti niecīgs valsts atbalsts pēc bērniņa piedzimšanas (30 lati mēnesī) un katastrofāli zemā dzimstība (koeficients 1,2). Lai risinātu šīs samilzušās problēmas, uzrakstījām Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumu un uzreiz izveidojām Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju (UGF). Trešā problēma - bērnu ilgstoša atrašanās bērnu namos.
Mana pirmā doma bija pacelt šo bērnu kopšanas pabalstu vismaz līdz minimālās algas līmenim - toreiz 80 latiem mēnesī. Tajā laikā tikos ar Igaunijas demogrāfijas valsts ministru, jo biju dzirdējis, ka Igaunija 2004. gadā ir sākusi izmaksāt vecāku pabalstus. Kad ministram jautāju - kur lai atrod naudu, viņš izbrīnīts atbildēja ar pretjautājumu - kā, jums taču Latvijā ir daudz, daudz vairāk naudas nekā mums. Tas pirmo reizi lika aizdomāties, ka mums Latvijā tā nauda ir, bet kaut kā kaut kur izkūst. Kad par šo lietu runāju ar koalīciju, vecie politiķi tā līdzjūtīgi smaidīja un teica: "Tik radikālas lietas nevar īstenot, budžetā nav naudas". Izrādījās, var gan.
Tad ķērāmies pie bērnu namiem. 50 gadus valdīja uzskats, ka bez ģimenes palikušam bērnam vislabākais ir - ielikt viņu bērnu namā. Pamazām sākām saprast, ka bērnam bez apģērba, pajumes un ēdiena ir vajadzīgas arī intelektuālas, emocionālas, garīgas vajadzības vai vienkārši - mīlestība. Audžuģimeņu nebija. Kad ķērāmies pie audžuģimeņu sistēmas izveides, speciālisti un eksperti teica - tās Latvijā nestrādās. Līdzīgi arī par adopciju - latvieši bērnus negrib adoptēt, vienīgi ārzemnieki. Arī te izrādījās, ka tā nav taisnība.
Nākošais darbības lauks bija pagasttiesas un bāriņtiesas. Katra strādāja ar savu izpratni, pieredzi un diezgan daudzas - bez algas. Šajos gados esam strādājuši ar pilnīgi visām, pārbaudījuši visas 520 bāriņtiesas, izskatījuši pilnīgi visas bērnu lietas visos Latvijas bērnu namos, sakārtojuši dokumentāciju, uzrakstījuši likumu, izdevuši metodiskos materiālus un veikuši apmācības (bezmaksas). Pašlaik vairs nav iedomājama situācija, kad kāda bērna lieta guļ bāriņtiesā gadiem ilgi bez tālākas virzības, līdz pat pilngadības sasniegšanai. Bāriņtiesas kļuvušas par spēcīgu atbalsta instrumentu gan pašvaldībām, gan ģimenēm bērnu un to problēmu risināšanā.
Kaut arī Bērnu tiesību aizsardzības likums jau 1999. gadā paredzēja izveidot Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, šo iestādi varēja izveidot tikai Bērnu un ģimenes lietu ministrijas darbības rezultātā. Mūsu inspekcija nav represīva iestāde, bet gan atbalsta instruments bērniem. Ar savu uzticības tālruni, kas viens no pirmajiem iekļāvies ES kopējā bērnu palīdzības tīklā, ar ap tūkstoti zvanu dienā, kur konkrētu un profesionālu bezmaksas palīdzību saņem problēmās nonākuši bērni un jaunieši. Šajos gados ir apmācīti simtiem policisti, bāriņtiesu un sociālie darbinieki, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, skolotāji. Jo nevar cīnīties tikai ar sekām, ir jāliek pamati dziļākai izpratnei par bērnu aizsardzību un drošību.
Esam pilnībā sakārtojuši pirms tam kaut kur iestrēgušo jaunatnes politikas tiesisko bāzi - pieņemts Jaunatnes likums. Izveidoti jaunatnes centri, apmācīti jaunatnes lietu koordinatori, izveidots finansiāla atbalsta mehānisms. Jaunatnes iniciatīvu centri veido tīklu visā Latvijā un ikviens jaunietis var tajos aktīvi darboties, ja vien ir tāda vēlme. Ik dienu simtiem jauniešu atrod sev noderīgu informāciju portālā www.jaunatneslietas.lv.
Mēs zinām, ka mums ir bezmaksas izglītība, kura nemaz nav tik lēta. Saprotot, ka tuvākajos gados valsts nespēs nodrošināt bezmaksas mācību līdzekļu nodrošināšanu, ministrija cenšas atvieglot jauno vecāku bērnu izglītošanu un finansiālo slogu. No pagājušā gada sākām nodrošināt brīvpusdienas pirmklasniekiem. Ministrijas budžetā ir līdzekļi, lai šogad tās saņemtu arī otrklasnieki (tas ir ne tikai atbalsts vecākiem, bet arī veselīga uztura pamats bērniem agrīnā vecumā).
Ko iegūstam un ko zaudējam
Iespējams, ka man nav piemitušas un nekad nepiemitīs buldozera caurstumšanas spējas vai tik spilgtas emocijas kā, piemēram, kultūras ministrēm. Man nav arī dzelžainas loģikas kā fiziķiem vai politikas veterāna pieredzes, taču, neskatoties uz to vai par spīti tam, šajos gados esmu centies iedēstīt sēklas. Un tās ir izdīgušas un nu jau ir redzami pirmie dzinumi un augļi:
- Dzimstība pieaugusi par 24% ar koeficientu 1,44, kas ir vidējais ES.
- Vecāku pabalsti jaundzimušajiem pirmajā gadā vidēji ir 380 Ls/ mēnesī.
- Caur Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju 18 000 bērni saņem, atkarībā no vecuma, 45 vai 54 latus mēnesī, savukārt parādnieki steidz atmaksāt savus parādus, jo saprot, ka ar valsti joku nebūs.
- Bērnu nami ir palikuši tukšāki par 30%, savukārt bērnu skaits audžuģimenēs ir pieaudzis vairāk nekā 60 reizes! Un te derētu arī piebilst par jaunās valdības deklarācijas pieminēto tēzi par racionālu līdzekļu ielietojumu ģimenes politikā. Tikai viena gada laikā bērnu ievietošana audžuģimenes, nevis bērnu namos, valstij un pašvaldībai dod 1,5 miljonu latu ietaupījumu. Tikai vienā gadā Latvijas ģimenēs adoptētie bērni dod vairāk nekā 0,5 miljonu latu ietaupījumu. Un kur nu vēl tas devums sabiedrībai un valstij, kad šie bērni izaugs par sabiedrībai pilnvērtīgiem un vajadzīgiem pilsoņiem.
Protams, varēja vēlēties daudz straujākus rezultātus un uzlabojumus, taču mūsu resursi bija samērojami ar Rīgas domes pāris departamentu budžetiem. Iespējams, tādēļ beigu beigās šī ministrija nebija tā pa īstam vajadzīga nevienai jaunās pozīcijas partijai. Tomēr man par šiem gadiem ir gandarījums, jo ģimenes politikas dārzs ir sācis nest pirmos augļus. Un es ceru, ka arī jaunā valdība spēs rūpēties par šo dārzu. Jo tieši bērni un ģimenes ir visdārgākā investīcija, bet reizē arī visvērtākā. Ģimenes ir valsts atomreaktori. Pēc dažiem gadiem, kad mēs dzīvosim labklājībā un naudas būs pietiekoši, tas maz līdzēs, ja šeit nebūs ģimeņu un bērnu.
Paldies par sadarbību, idejām un kritiku! Mīliet vismazākos!