Hodža Nasredins izdomāja stāstu par iekrātās naudas vajadzību "mājas izrakstīšanai no ārpuses ar zilām puķītēm", lai radītu sievā protestus pret šādu muļķību un viņa, "pretēji" vīra gribai, nolemtu par šo naudu doties ar bērniem uz Buhāru pie tēva.

Savukārt polittehnologi tautas vēlēta Prezidenta sakarā izspēlē līdzīgu gājienu - ar "bubuli" Šķēli, apzinoties, ka Šķēlem izredzes kļūt par Prezidentu ir tikai kā Saeimas vēlētam.

Smalkais Nasredina plāns, kas solīti pa solītim tika virzīts, lai panāktu vēlamo rezultātu, vainagojās panākumiem - viņam tikai vajadzēja radīt priekšstatu, ka ir PRET to, ko patiesībā alkst.

Kādu priekšstatu grib radīt šķēlisti? Viņi runā par "zilajām puķītēm", taču no tuvākas un tālākas pagātnes laukā sprūk āža kāja: Kalvīša vakariņas ar Putinu, Šķēles Maskavas apciemojumi... Visticamāk, ka tautpartijieši par Latvijas iztirgošanu ar krieviem jau vienojušies, jo viss cits vērtīgais jau pārdots īstākiem ārzemniekiem. Abrenei var sekot pārējā Latvijas daļa...Tagad tikai atliek izveidot atbilstošu koalīciju kopā ar SC un LPP/LC...

Augļotājs, kas, izmantojot visaugstāko amatu privilēģijas, ar izcilību apliecinājis savu amata prasmi, svešajiem un sev izdevīgi notirgojot veikli pakampto, to, kas pašam nekad nav piederējis /Laimu, Staburadzi/, uz tautas rēķina savtīgi piestūķējoties ar vekseļiem, nu nespēj noslēpt nagu niezi savas dzīves dižuzņēmuma - Latvijas valsts - notirgošanas virzienā.

Kalambūrs, kādu publiskajā gaisā laiduši Šķēles nez kurās atnākšanas draudi, turklāt vēl ar pūķa astē iesietiem paziņojumiem par tautas vēlētu prezidentu un prezidentālu valsti, no atmiņu failiem izsauc filmas Pamatinstinkts dialogu. Šāronas Stounas atveidotā galvenā varone – rakstniece - tiek turēta aizdomās par savas paziņas slepkavību, kas paveikta identiski viņas grāmatā aprakstītajai. Divi policijas detektīvi sarunājas. Viens saka: ja viņa būtu slepkava, viņa nekad nebūtu šo slepkavību iepriekš aprakstījusi savā grāmatā, tā dodot iemeslu turēt viņu aizdomās. Otrs atbild: bet varbūt viņa tieši tāpēc to tā arī izdarīja, lai mēs tā domātu, tādējādi veidojot sev "alibi"...

Sen apnicis minēt, kas aiz katra nākamā zināmo shēmotāju plāna slēpjas. Protams, ka nekas jauns. Viss tas pats vecais, sen minētais un atminētais. Ja mārketinga guru mūsu valstī liek piezemēties pat neesošiem meteorītiem, tad vai maz varam šaubīties par polittehnologu izdomu. Bažas rada vien tas, vai masveidā neesam jau atkarīgi no primitīvi uzdotajām mīklām? Vai neesam jau pārāk pieraduši kampēju un shēmotājo primitīvismu savās nogurušajās un noskumušajās galvās automātiski un drudžaini idealizēt? Jo labāk taču zināms nelietis, nekā nezināms... /vai noteikti maita?/.

Argumentācija tam, ka pašreizējajā partokrātijas monopolā labāk neko nemainīt, atgādina sadzīviskas ne-situācijas modeli. Normāla sieviete dzīvo ar nemitīgi piedzērušos vīru, kas dauza ne tikai viņu, bet arī bērnus, taču nekādi nespēj šo pielaulāto zilumu "taisonu" pamest. Pie tā, ka dauza, jau pierasts... Arī bērniem viņš īstais tēvs... Kāda garantija, ka neīstais būs labāks... Nevar taču bērni augt bez tēva... Un tā viss turpinās - regulāri piekautā māte ar regulāri piekautajiem bērniem turpina balsot par jau pierasto "sistēmu". Rezultātā šai ģimenē nespēj mainīties neviens. Arī tēvs ne, jo boksa maisā pārvērstā sieva viņa labošanos nestimulē.

Tautas vēlēts prezidents nozīmē tautas atzītas autoritātes izvēlēšanu. Tātad, ir jābūt gan tādam cilvēkam, gan tādam laikam, kurā jau apliecināti šī cilvēka darbi un godaprāts. Šķēles gadījumā tautai būtu jābalso par viņa talantu uz tautas rēķina būt veiksminiekam savā personīgajā biznesā. Un pat tad, ja tauta ievēlētu visideālāko prezidentu, tas būtu atbildīgs Satversmes un citu viņa amatam saistošu likumu un nosacījumu priekšā. Līdz šim jeb vecajā sistēmā visu izšķīra deputātu vairākums. Kā tos noskaņot sev labvēlīgi, Šķēlem zināms vislabāk.

Protams, arī es ticu labajam cilvēkos, ticu, ka cilvēki var mainīties un, lai arī kādos maldu ceļos tie nebūtu kampušies, ir jādod iespēja katram atgriezties uz taisnības lielceļa. Pat lielceļa laupītājiem. Taču klasiski ir tā, ka piedot var tam, kas piedošanu lūdz. Ja valsts un partijas vadītājs, kura tumšās lietas paguvušas jau folklorizēties, ir nolēmis laboties, lūdzu, lai viņš sadarīto publiski atzīst un nožēlo. Pat notiesātajam ir dota iespēja nožēlot, taču taisnīga, likumīga tiesa, neraugoties uz vainīgā asaru litriem, piespriež konkrētu sodu. Ir valstis, kurās no ieslodzījuma atbrīvo par drošības naudu. Lai no taisnīgas tiesas daudzmaz taisnīgi izbēgtu Šķēle, viņa drošības naudai būtu jābūt iespaidīgai. Ja publiskai nožēlai sekotu viņa un viņa "poģeļņiku" personīga atteikšanās no iegūto labumu ievērojamākās daļas par labu postā nonākušajai valstij, tad tas būtu brīnumam pielīdzināms pārsteigums.

Taču tautas vēlēta prezidenta amats nav pērkams arī par šādu naudu.

P.S. It kā neatbildēts palika virsrakstā uzdotais jautājums. Tad kas var iecelt āzi par dārznieku? Dārza veidotāji un kopēji vai āžveidīgie, kas ieinteresēti dārza bagātību personīgajā sadalē? Kurā pusē nostāsieties?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!