Arī Latvijā ir pilnīgi skaidrs, ka, izejot no šīs krīzes, mums fundamentāli jāmaina sava uzvedība gan individuālā, gan valsts mērogā. Kā indivīdiem un kā valstij mums jāatsāk dzīvot savu iespēju robežās, kas nozīmē (1) dzīvot pieticīgāk, (2) aizņemties mazāk un (3) taupīt vairāk.
Taču jebkurām "samazināšanām" ir savi ierobežojumi gan individuālā, gan valsts mērogā. Jādomā arī par to, kā veicināt jaunu darba vietu rašanos, kas ir priekšnosacījums jebkurai ekonomikas izaugsmei. Un darba vietas rodas tad, kad tautsaimniecībā ienāk jaunas investīcijas. Saprotot mūsu valsts kapitāla deficītu, vairumam šo investīciju jānāk no ārzemēm.
Lai finanšu plūsma Latvijā atsāktos, mums vide jāsakārto tā, lai tā būtu investīcijām labvēlīga. Priekšnosacījums tam ir stabilitāte. Ja uzņēmējs var aprēķināt izdevīgumu, viņš var arī izlemt naudu ieguldīt. Taču nestabilos apstākļos nav iespējams veikt saprātīgus aprēķinus, tātad nav gaidāmas nekādas investīcijas.
Šai "vides sakārtošanai" ir trīs svarīgi aspekti. Pirmais aspekts ir saistīts ar likumdošanu un nodokļu politiku. Otrais - ar izmaksām, bet trešais - ar valdības un politikas stabilitāti.
Mūsu valsts ir spērusi ļoti nopietnus un labi novērtētus soļus investīciju vides sakārtošanai gan nodokļu politikas jomā, gan izmaksu ziņā. Līdz ar šā gada budžeta pieņemšanu decembrī ir noskaidrojusies, kāda nodokļu sistēma ir gaidāma. Ļoti pozitīvi vērtējams tas, ka esam atrisinājuši nesabalansētību nodokļu sistēmā. Spekulācijas ar nekustamo īpašumu un uzņēmumu kapitālu daļām, kas agrāk netika apliktas ar nodokļiem, tagad iekļautas kopējā sistēmā. Līdzīgi izmaksu samazināšana algu samazināšanas ziņā ir palielinājusi mūsu konkurētspēju eksporta sektoros.
Taču trešais, politiskais, aspekts nebūt nav atrisināts. Ir jāsaprot, ka Latvijas politikai ir ietekme ne tikai iekšzemē, bet arī ārzemēs. Kaut pašiem (īpaši politiķiem) var likties, ka mūsu iekšējie kašķi un domstarpības uz āru nav redzami, tā nemaz nav. Nesenais vienas partijas radītais teātris ap Saeimas pilnvarojumu valdībai vienoties ar Starptautisko valūtas fondu (SVF) ārzemēs tika uztverts kā nopietns valsts stabilitātes apdraudējums. Diemžēl atkal esam pelnījuši ievērojamu vietu Britu Financial Times avīzē, kur kārtējo reizi aprakstīta nestabilitāte koalīcijas iekšienē. Un investīcijām, kā zinām, priekšnosacījums ir stabilitāte.
Ārzemju investori ir daudzi un dažādi. Taču viņus visus ietekmē mediju ziņas un reitingu aģentūras, kas sniedz savu ieskatu par riska pakāpi, ieguldot līdzekļus atsevišķās firmās, pašvaldībās un valstīs.
Esmu runājis ar reitingu aģentūru pārstāvjiem, kuri, starp citu, tieši strādā arī pie Latvijas reitinga veidošanas. Esmu sapratis, ka viņu redzējumā mūsu valstī ir divi galvenie "risku" faktori. Pirmais ir ekonomiskais, kas ir daudz analizēts un nu pakāpeniski sāk arī uzlaboties. Otrais riska faktors no reitingu aģentūru viedokļa ir politiskais risks. Mūsu iekšējie kašķi un politiskā pozicionēšanās pirmsvēlēšanu laikā tiek uztverti ļoti nopietni. Ja kāda valdībā ietekmīga partija argumentē, ka sadarbība ar SVF jāpārtrauc, arī tas tiek uztverts kā nopietns drauds mūsu valsts stabilitātei, jo reitingu aģentūras ir spiestas šo faktu ietvert savās analīzēs kā vienu no iespējamiem attīstības variantiem, kas palielina risku ieguldīt Latvijā.
Rezultātā agrīnās pazīmes, ka mūsu tautsaimniecība ne tikai stabilizējas, bet sāk lēnām atveseļoties, tiek aizēnotas ar sliktām ziņām par politikas attīstību, kas attur mūsu valsts reitingu uzlabošanos. Tas, savukārt, kavē investīciju atsākšanos un bremzē jaunu darba vietu rašanos un ekonomikas augšupeju.
Pēdējā gada laikā valstī esam daudz pārdzīvojuši. Esam pārdzīvojuši 1/5 tautsaimniecības samazināšanos, esam pārdzīvojuši algu samazināšanos par 30% un vairāk. Saviem spēkiem un pateicoties SVF aizdevumam, esam spējuši savākt mūsu valsts budžetu, lai varētu turpināt izmaksāt algas skolotājiem, ārstiem, policistiem un citiem valsts darbiniekiem. Mēs arī novērojam eksportējošo uzņēmumu rādītāju uzlabošanos. Ar vārdu sakot, ar kopēju darbu esam daudz darījuši, lai mūsu tautsaimniecība ne tikai atveseļotos, bet ieietu labvēlīgākās attīstības sliedēs.
Mums vēl paliek viens, taču nopietns, darbs: ir jāsakārto politiskā vide tā, lai ievēlētie politiķi ne tikai vairāk domātu par valsts, nevis savu labumu, bet arī spētu sadarboties, radot stabilu un prognozējamu valdību un Saeimas vairākuma koalīciju.
Kad trešais darbs būs izdarīts, visi priekšnosacījumu būs izpildīti jūtamai mūsu valsts ekonomikas attīstībai.