Mēs te, vecajā Bolderājā, vispār esam tādi rāmi ļautiņi. Mēs neprotestējam sniegotā ziemā, kad Tavas pilsētas šķūres ir Brūžu, Jomas, Miglas ielas aizmirsušas, kad 700 metrus garais pārgājiens līdz veikalam un autobusa pieturai kļūst par veselībai bīstamu pārbaudījumu. Mēs ar rezignētu smaidiņu noskatāmies, kā šo dažu džipu (ak, laimīgie!) risu izdangāto krosa trasi ik darbdienas rītu varonīgi forsē māmiņas ar sīčiem ragaviņās (tur, kalniņā, ir bērnudārzs). Vēl jautrāk jūtamies aprīļa atkusnī, kad visa baltā Dieva dāvana ūdenī pārvēršas un, cauri sasalušajai zemes garozai netikdama, aplami projektēto un būvēto ielu ieplakās izveido īstas jūras. Nudien, forši. Vasara taču nāk...
Atnāk. Un katrs pilsonis savu iespēju robežās krāso un pielabo žogus. Tarkšķ trimmeri un pļāvēji – pagalmos un pieguļošo ielu malās arī. Tik 1000 kvadrātmetru liels pleķis stāv kluss, zeļ un aizaug aizvien kuplāk un, protams, skaisti izraibinās ar tukšām pudelēm, maisiņiem un citu tamlīdzīgu civilizāciju. Šie milzu miskastes asni iedvesmo un – skat' – viens jau vecu matraci ar tačku atstūmis... "Gruntsgabals" pieder brīvajai Rīgai. Jau 20 gadus. Bez privatizācijas iespējām, jo ieskaitīts esot kaut kādā tur kompensāciju rezerves fondā.
Ei, Nil! Andri! Tev pieder! Kas kops un pieskatīs? Tā bezcerīgi saucu Jāņos un Pēteros. Laikam kāds sadzirdēja. Jūlijā atpļerkstēja viens traktoriņš, visai tai jezgai pāri pārbrauca, ne grāba, ne plastmasu vāca, ne celtnieku amatieru saraktās bedres (bezmaksas būvmateriāls – smilts!) līdzināja. Čupu nesapļaujamu žagaru traktorists uzmeta mana žoga balstītajām savvaļas vīnstīgām (pilsētas īpašums!) un aizbrauca. Vai nav mazliet par traku, saimnieki?
Es varu mēģināt saprast komisko Stūrmaņu ielas asfalta lāpīšanu – astoņi veči 10 kvadrātmetrus nogludina un notinas, simtus bedru turpat līdzās atstājot. Dārgi darbi, naudas trūkst. Bet pļaušanai un mēslu savākšanai daudz naudas nevajag. Jau pavasarī rakstīju par bezjēdzīgajām un pilnīgi liekajām ceļazīmēm tepat Bolderājā un Buļļu salā. Uzstādiet kādas piecas mazāk, un pilsētai paliks 500 lati, par kuriem divi bezdarbnieki manu kaimiņplaci un vēl piecus līdzīgus laizīt izlaizīs, visus atkritumus pār muguru līdz konteineriem aizstieps.
Pārāk sarežģīti? Departamentu barjeras traucē? Ļaujiet vien saviem satiksmes organizētājiem plosīties tālāk. Tieši pašlaik viņi galēju izšķērdību demonstrē Gaigalas ielas remonta apbraukšanas sakarā. Vismaz 20 "krustu" vietās, kur nekad nevienam pat prātā nav nācis stāvēt. Un nevienas, nekādas prioritātes zīmes bīstamā Lielupes un Gobas ielas krustojumā.
Ziniet, zēni, kas šajā stāstā ir bēdīgākais? Ne jau tie mēsli uz mana žoga. Jau novācu. Ne jau tas, ka nesagrābtā zāle jūsu gabalā kalst, un, ja pudeles draņķīgi pilsoņi tur met, arī končiku var iemest. Pieskatīšu. Slikti ir tas, ka apkārtējie kaimiņi, kuri vēl pirms gadiem pieciem šajā laukumiņā rīkoja jautras un omulīgas talkas, ir pieklusuši un vairs to nedara. Piegriezies esot, kā saka.
Un vissliktākais – pat manā, visai godīga nodokļu maksātāja galvā sāk virknēties pavisam nepatriotiski rēķini. Maksāju Rīgai dažus tūkstošus gadā, jau dažus desmitus gadu. Kas man par to? Bedrainas ielas? Miskaste zem logiem? Līgosvētki Krastmalā, ja sēžu ar draugiem pie sava ugunskuriņa? Jauni supertrolejbusi, kuri uz Bolderāju nebrauks? (Ja arī brauktu – nevajag man sabiedrisko transportu. Ne par maksu, ne par velti.) Veloceliņi, kuri ved citos virzienos? Pamēģiniet nobraukt ar ričuku pa Daugavgrīvas šoseju vai Kleistu ielu – Blaumani atcerēsieties. Nāves ēnā...
Tātad. Nil! Andri! Paskatieties gan arī uz Bolderājas pusi. Tas ir viens foršs Rīgas stūrītis. Tik saimnieka roku, cieņu un mīlestību te nemana.