Atis Klimovičs: Daudz jautājumu prezidentam  (407)

Kāds franču žurnālists viņam uzdeva jautājumu par cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā un Putins atbildēja: "Ja jūs patiešām vēlaties kļūt par islāma radikāli un esat gatavi pat uz to, ka jums izdara apgraizīšanu, tad ielūdzu uz Maskavu. Mums ir daudzkonfesionāla valsts un ir speciālisti arī šajā jomā. Es ieteikšu izdarīt operāciju tā, lai jums nekas vairs neizaug".

Varbūt, ka šāda runas maniere tolaik kādu arī pārsteidza, taču ne jau pieredzējušus žurnālistus, kas nebija palaiduši garām arī daudzus citus iepriekš izteiktus spēcīgus izteikumus, kā rīkojumu "sist teroristus atejā" un citus. Jau tolaik tā nebija vienīgi forma, bet gan pilnīgi skaidrs saturs, kas ļāva prognozēt autoritāra valdīšanas stila attīstību Krievijā.

Tagad, trīspadsmit gadus vēlāk redzams, ka stils ietekmē. Putina izteikšanās manieri sākusi atgādināt Latvijas prezidenta Andra Bērziņa komunikācija. Trūkst vienīgi tādu vēsturē paliekošu sulīgu izteicienu, taču attieksmes ziņā pret intervētāju žurnālistu un aiz viņa stāvošo sabiedrību, kā interesēs savus jautājumus uzdod preses pārstāvis, ir pārāk daudz līdzīgā. Beidzamā atbilde Gundaram Rēderam uz aicinājumu pamatot izšķiršanos par braukšanu uz Soču olimpiādi paliek atmiņā, lai gan prezidents vienīgi norādīja, ka neesot skolnieks, kam par katru savu rīcību nāktos atskaitīties. Kā sākumā minētā Putina citāta, tā Bērziņā pateiktā sakarā – it kā smieklīgi, taču smieties negribas.

Taču, lai nu paliek Putins savā vietā, bet Bērziņš savā – ES un NATO dalībvalsts prezidenta vietā. Tieši atceroties to, ka Latvija ir minēto organizāciju dalībvalsts, kļūst pavisam neērti klausīties, kā augstākā ranga amatpersona izrāda nevēlēšanos sarunāties ar sabiedrību. Vismaz jautājumā, par kuru prezidentam tobrīd negribas runāt. 

Taču šis "nerunīgums" panāk gluži pretējo, jo mudina atgriezties ne tikai pie lēmuma pieņemšanas par braukšanu uz Sočiem, bet arī visas Bērziņa ārpolitiskās "koncepcijas" kopumā. Un tā šobrīd aizvien vairāk atgādina tādu, kas īsti nesader ne tikai ar valstiski deklarēto ārējo kursu, bet arī pilsoņu vairākuma nepārprotami atbalstīto virzību uz Rietumiem. No prezidenta līdz šim bijuši dzirdami būtībā stipri vien nesaprotami izteikumi par Latvijas vietu un lomu ES. 

Tieši tas pats sakāms par Bērziņa pausto viedokli NATO sakarā. Viņa kategoriskā norāde uz to, ka Latvija nevar palielināt savu aizsardzības budžetu, kā arī viedoklis par Latvijas aizsardzības spēku pastāvēšanas mērķiem (galvenais esot starptautiskās misijas) izraisa daudz jautājumu un liek šaubīties, cik nopietni valsts galva uztver Latvijas kā alianses dalībvalsts saistības. Netieša norāde uz to bija pamanāma nesenajā aizsardzības ministra Arta Pabrika neapstiprināšanā premjera amatā, kurai noslēdzoties, ministrs deva mājienus par viņa un prezidenta atšķirīgajām ārējām koncepcijām. Ārkārtīgi nopietns jautājums, pie kura presei nāktos atgriezties. 

Šim jautājumam saprotamā kārtā uzmanību pievērsusi arī virkne Latvijas politisko ekspertu, kas prezidenta aktivitātēs saskata nepārprotamu tiekšanos austrumu virzienā. Var jau teikt, ka šīm darbībām ir zināms personīgs raksturs, taču valsts prezidents nav kāda neliela uzņēmuma īpašnieks, par kura paziņu un draugu izvēli plašākai sabiedrībai maza bēda. Tāpēc arī apsveikuma zvanam dzimšanas dienā uz Baku, tāpat kā braukšanai uz Sočiem, lai gan Lietuvas un Igaunijas prezidenti to nedara, attieksmei pret valsts saistībām NATO, jāpaliek uzmanības lokā – tie ir pārāk nopietni jautājumi, lai par tiem vienkārši aizmirstu.