Pavaicāsim, vai tam ir kāds sakars ar mūsdienām. Uzdosim šo jautājumu tikko par promaskaviskiem prezidenta amata kandidātiem nobalsojušajiem Bulgārijas un Moldovas pilsoņiem. Turpināsim iztaujāšanu, vai šādai atbildīgai politiskai izvēlei ir kāds sakars ar karu Ukrainā, regulāriem un draudīgiem manevriem pie vairāku Krievijas kaimiņvalstu robežām. Dīvaini, bet lielākā daļa, pēc nobalsošanas rezultātiem spriežot, šķiet, kopsakarības nemaz nesaskata.
Taisnība izrādījusies tiem ekspertiem, kas saskatījuši vidējā ziņu patērētāja nespēju koncentrēties uz kaut ko pietiekami ilgu. Kaut ko tādu, kas prasa regulāru un nepārejošu interesēšanos par notikumiem. Izlasīt kaut vai tikai 4 tūkstošus garu zīmju "palagu" avīzē vai interneta medijā varot tikai mazākā daļa. Ja tā, kļūst labi saprotams, ar ko savas cerības saista Kremlis. Laiks, pēc tur valdošo domām, strādājot viņu labā. Tas padara visus noziegumus senus un nenozīmīgus, radinot pie domas, ka "cepties" taču nav vērts.
Turklāt dažādu melno darbu ir tik daudz, ka patiesi bez jaunas Nirnbergas galā netikt. Kas atbildēs par dzīvojamo ēku spridzināšanu Krievijā, etnisko izrēķināšanos Čečenijā, slepkavību virkni, pieminēsim tik dažas – Annas Poļitkovskas, Aleksandra Ļitviņenko, Borisa Ņemcova nogalināšanu? Minētajiem noziegumiem pievienosim Malaizijas boinga notriekšanu un karu Ukrainā. Un tad pajautāsim dažādu valstu iedzīvotājiem, šoreiz vairāk pievēršoties moldāviem un bulgāriem, vai tiešām viņi domā, ka tas nekādā ziņā neattiecas uz viņiem. Izteiksim pieņēmumu, ka atbilde būtu noliedzoša.
Daudzās bijušā padomju bloka valstīs dzīve neatkarīgā valstī daudziem izrādījusies par nepanesami smagu nastu. Kļuvis redzams, cik augstu cenu ikdienu nākas maksāt par šādu brīvību, kas liek dzīvot palielinātā fizisko un garīgo spēku sasprindzinājumā. Tā ir atbildība par lēmumu pieņemšanu, kas tagad guļas uz pašu pleciem. Brīžos, kad vēlētāju vairākums nobalso, kā Bulgārijā un Moldovā, šķiet, vairākumam nebūtu nekas pretī krietnu daļu savas atbildības novelt uz daudz platākiem – Maskavas pleciem.
Šiem cilvēkiem pievilcīgs liekas solījums par "lēto" gāzi un citiem "labumiem". Daļa ekspertu šos notikumus nedramatizē, saskatot pilnīgi prognozējamu un ciklisku riņķa danci no pārliecinoša vairākuma atbalstītā prorietumnieciskā kursa līdz pilnīgi pretējam uz austrumiem vērstam kursam. Saprotams, šai izvēlei nav nekā kopīga ar izpratni un orientēšanos politiskajās norisēs. Nekā tāda, kas ļautu šiem velētājiem izprast, starp kādu politiski ekonomisko un kulturāli sabiedrisko modeli viņiem jāizdara izvēle.
Nav nojausmas, ka tie ir divi dažādi nesamierināmi valsts iekārtu paraugi – ka izvēle par labu "draudzībai" ar aizvien autoritārāko un fašistiskāko Krieviju atstās iespaidu uz visām dzīves sfērām šajās valstīs. Protams, pamazām, taču galvenais trieciens tiks vērsts pret indivīda brīvību. Un tad, lielākajai daļai var atkrist nepieciešamība pēc lēmumu pieņemšanas. Kā tagad Krievijā, kur, piemēram, brīvu vēlēšanu laiks jau sen ir beidzies. To derētu zināt.
