No pamatskolas siltā atmiņā esmu paturējis divas atziņas. Pirmā, protams, ir būtiskā doma, ka mana vasaļa vasalis nav mans vasalis. Otrā ir šķietami vulgāra un prasta, taču laiks liek pārliecināties, ka bērna naivā loģika ar gadiem neizzūd. Proti, brīdī, kad negribīgi un piesardzīgi tiek izdalītas zarnās uzkrātās vēdera gāzes, nokliegties "Eu, kurš appirdās?!", pirms vēl kāds ar pirkstu ir norādījis uz tevi. Skaidrs, ka pirmais saucējs ir bez vainas.
Iegūtā un attīstītā pieredze (tā par gāzēm, nevis tā par vasaļiem) tiek ņemta līdzi turpmākajā dzīvē, lai tiktu slīpēta un testēta aizvien jaunos apstākļos. Spilgts piemērs tās izmantošanai ir latvieša mūžīgā cīņa, mēģinot visiem pierādīt, ka viņš nav lauķis, rādot ar pirkstu uz apkārtējiem.
Tā kā es jau vairākus gadu desmitus pats esmu latvietis, kā arī esmu saticis diezgan daudz citu latviešu, uzskatu sevi par gana kvalificētu, lai radītu jaunu terminu – "latviešu lauķa sindroms" jeb LLS.
Par to pirmo reizi aizdomājos, kad vasaras sākumā viesojos Valmierā kopā ar kādu draugu, kurš līdz vidusskolas beigšanai dzīvoja šajā pilsētā. Uz ielas redzējām degošu atkritumu kasti, ko nekavējoties pavadīja viņa komentārs par to, ka no šī miesta pāķi nekad nepazudīs un atkritumu urnu dedzināšana ir aizraujošākais, ar ko nodarboties Valmierā.
Tajā pašā dienā, ar sabiedrisko transportu atgriezušies Rīgā, novērojām, ka smalki sakoptajā Spīķeru kvartālā teju pie paša Nila kabineta, pret sienu atspiedies, čučēja kāds aptaisījies bezpajumtnieks bez biksēm, saulei spīdinot pretī savu šokolādes pilnmēnesi – manuprāt, pāķiem daudz raksturīgāks skats, taču šis ar komentāriem netika pagodināts, jo bezpajumtnieki taču ir pilnīgi normāla lielpilsētas sastāvdaļa. Šis duelis starp Spīķeriem un Valmieru, kurā pārliecinoši uzvarēja Nils, ir dziļi simbolisks, jo norāda, cik ļoti mēs vēlamies pasmieties par kāda netīrajām kedām, kamēr paši stāvam līdz potītēm sūdos, domājot par to, ka asinsgrēks tik mazskaitlīgas nācijas gadījumā agri vai vēlu ir neizbēgams.
LLS visbiežāk ir novērojams kontekstā ar augstprātību, kādu pārcenotu latviešu dizainera aksesuāru un līdzjūtīgu nopūtu brīdī, kad runa ir par viņa dzimto pusi, bijušajiem klasesbiedriem vai bērnības draugiem.
Sindroms ir mērāms vairākos slāņos. No Valmieras uz Rīgu pārcēlies indivīds, protams, rādīs uz bijušo pilsētu, bet no Latvijas uz Ņujorku pārcēlies biroja darbinieks rādīt ar pirkstu uz visu valsti.
Jā, ticu, mums katram ir zināms vismaz viens starptautisks lauķa sindroma upuris, kurš, dodoties labākas dzīves meklējumos, ir pārcēlies uz ārvalstīm. Nē, es šajā brīdī pat nerunāju par burkānu ravētājiem vai viesnīcu recepciju karjeristiem. LSS diemžēl piemetas arī jēgpilniem cilvēkiem, kuri valsti ir pametuši izglītības vai īstas karjeras nolūkos.
"Vecīt, Ņujorkā viss bizness ir tāds pats kā Latvijā. Tikai tūkstoš reižu lielāks, huehehe," iekštelpās piekārtojot saulesbrilles, teica mans bijušais klasesbiedrs, kurš Ziemassvētku brīvdienās bija atgriezies savā dzimtajā pilsētā, lai lokālajā spēļu zālē pašapliecinātos draugiem, cik ļoti viņš vairs nav lauķis, jo var atļauties dārgāko brendiju.
Arī es Rīgā esmu ieradies no mazākas pilsētas, kas atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā, taču varu apstiprināt, ka piecu galvaspilsētā pavadīto gadu laikā mana vēlme dedzināt atkritumu tvertnes nav nedz palielinājusies, nedz mazinājusies. Man aizvien tā šķiet episka ideja.
Varbūt tas ir saistīts ar to, ka esmu uzaudzis ar domu – Latvija ir pārāk maza, lai tiktu sadalīta pāķos un megapolēs. Mēs esam viena normāla izmēra pilsēta.