Foto: Cehs.lv privātais arhīvs
Tas ir vispārzināms fakts, ka Cehs ir netīru liberastu apsēsts sorosīt-marksistu rupors, kura autoriem lielākais prieks dzīvē ir noslaucīt kājas pret latvietību, ģimenes vērtībām un valsts neatkarību, vienlaikus vārtoties uz grīdas trīs brūnu bēgļu apskāvienos aizrautīgā un muskuļotā homoorģijā dārza mājiņas pagrabā veidotā mošejā. Nenoliedzami, visi esam arī pumpaini tīņi, un nenoslēpjams ir fakts, ka divdabja teicieni tiek pazemoti un pavesti netiklībā īpaši nicinošā formā.

Tātad fakti ir zināmi. Parakāsimies tad netīrā murmuļa dvēselē. Kas tur ir, kas slēpjas aiz Sātana Bībeles un divlitrenēm ar lētu alu? Pediņš taču tikai izliekas, vai ne?

Tieši tā. Turpinājumā – tipiska liberasta trīspadsmit pazīmes un ko Ceha trešās šķiras dalībnieks un viņa brālēns par to visu domā.

1. Tātad. Musulmaņi. Nekautrēsimies sākt ar to tiešāko. Nē, mums neliekas īpaši pievilcīgas būtnes, kas ir visas melnā, un mums liekas aizdomīgi pieauguši veči, kas gatavi klanīties caurām dienām dibeniem gaisā. Reliģija sūkā. Reliģija, kas mēģina sevi uzspiest citiem, sūkā īpaši stipri. Bet tas konkrētais Ahmeds, Ibrahims vai Mārtiņš, kas piesauc Allāhu, kad vēlas dabūt algas paaugstinājumu, vai paslīd un nepasaka "b**ģ", – tas čalis ir OK. Lai viņš dzīvo mierā un pārticībā. Četras sievas gan Latvijā nespīd.

2. Un, jā, – kristieši. Tiem liekas, ka viņi jau ar mums, netīrajiem liberastiem, kaut kā atradīs kopīgu valodu. Lokanu p**i tev, puisi baltā, kas piesienas cilvēkiem uz Akmens tilta ar sarunām par Dievu. Ej, uzkar Bībeli kaklā un ielec Daugavā. Džīzass jau gaida. Un par katru mācītāja aiztikto bērnu, lūdzu, noskaiti piecas tēvreizes. Bet tā jau – ticiet, cik uziet, dieviņš visu piedos.

3. Jau jūtu, kā blakus pieglaužas lepnā dievtura (vai drīzāk dievturenes) stāvs. Viss tāds dzīparos, seģenēs un latvietiskumā. Ej, atsities ar ceļgalu pret skapīti – Lielvārde ir pilsēta, nevis kaut kāds totēms. Paspēlējāties, un pietiek. Visām tām jumju un ugunskrustu izdarībām ir jāpaliek savā vietā – līgodziesmās un pie ugunskura. Varat ņemties ar savām štellēm, cik vien ienāk prātā, bet nedomājiet, ka mēs jūs uztversim nopietni.

4. Tas mūs, protams, noved pie mūsu nacionālapsēstajiem. "Tā nav svastika, tas ir ugunskrusts, tas ir otrādi nekā pērkoņkrusts, un tā ir sena zīme, un to nedrīkst saistīt ar... bļurblbļur..." [atskan pļauka] Izguli dzērumu, tīni ar sarkano apsēju ap roku. Nav tur nekā stilīga. Un, ja tas krusts visai pasaulei asociējas ar gāzes kamerām, tad varbūt var pacelt kādu citu simbolu? Mums maz viņu, vai? Nē, nav obligāti jāliek aplītī uz sarkana karoga.

5. Latvietība ir laba lieta, mums patīk būt latviešiem, runājam latviski tīri OK, rakstām dažreiz ar kļūdām. Bet, hei, mums nešķiet, ka esam labāki par citiem tikai tādēļ vien. Pārsteigums, ne? Esam lielā mērā tādi paši kā visi pārējie cilvēki uz pasaules. Ir mums sava kultūra, neko daudz tā neatšķiras no kaimiņu tautu kultūras. Neticēsiet – esam viduvēji lielākajā vairumā jomu. Dažās izdodas sevi parādīt labāk nekā citiem. Dažās sliktāk. Nevajag vaimanāt, bet nevajag arī iztaisīties par nezin kādiem dižcilvēkiem. Vajag rukāt.

6. Un, runājot par krievu jautājumu. Nav nekāda jautājuma. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Nekur tie krievi nepaliks, būs vien ar viņiem jāsadzīvo. Jāintegrējas. Jāasimilējas. Jāšņakarējas, kamēr kaut kas sanāks. Un, jā, – arī mēs izvēlamies pāriet ielu, kad tumšā vakarā pretī nāk iedzērušu krievu bariņš. Ir, ir mūsu tumšajā liberastu dvēselē bailes, dusmas un aizvainojums: "A ko viņi, b^&, sukas, nemācās mūsu valodu? Lai brauc uz roģinu, ja kaut kas nepatīk!" Jā, laiku pa laikam arī mūsu blondajās galviņās ir tādas domas, it īpaši, redzot gājienus un saukļus par to, ka, lūk, tikai piekāpšanās viņiem postimperiālisma konvulsiju izraisītās "problēmās" mums nodrošināšot "mieru".

Jā, gribas reaģēt kaut kādā veidā ātri un dusmīgi. No otras puses, mēs arī saprotam, ka tādu nepatīkamu rupuču nav nemaz tik daudz. Un mums ir tuvi draugi, daudzi krievu tautības cilvēki, kas ir pilnīgi mūsējie un savējie. Un ar kuriem kopā mēs daudz ko nākotnē sasniegsim. Bet tikai tad, ja pārstāsim kurināt šo naida murgu un izspēlēt "krievu kārti" vietā un nevietā.

7. Un, jā, – ir gadījumi, kad krievu kārts ir pilnīgi vietā. Ir mums politiskie spēki, kas to vien redz, kā sanaidot latviešus ar krieviem, skaldīt un valdīt, izstāties no NATO, ES un mesties pie cara bāķuškas, kas tā vien nodrošinās laimību, tradicionālās vērtības un varas vertikāli. Aha, redzam mēs, kā tur lieliski iet tajā tankiem bruņotajā tankštellē. Viss laimīgi.

8. Un nav tā, ka Eiropas Savienība ir kaut kāda piena upe ķīseļa krastos. Ir daudz muļķību un grūtību, un politikāņošanās. Bet mūsu asā liberālā acs redz, ka visi tie birokrāti un ierēdņi ir nesaraujami saistīti ar faktu, ka mēs varam dzīvot kā cilvēki, nebaidoties par savu nākotni. Neviens mūs nevar ar varu aizsūtīt uz Sibīriju vai Afganistānu. Mēs varam pa visu pasauli lepni braukt ar savu Eiropas pasi. Un lepni teikt: "Ai am jeropean. From Latvia, it iz in nozern jerop."

9. Par kādu naudiņu braukt, jūs teiksiet? Krīze šmīze – pirms divdesmit gadiem mēs varējām braukt ceļojumā uz Tukumu. Tagad pat pensionāri brauc Eiropas tūrēs lielos autobusos, pa lētu naudu un bez radu atbalsta. Vai jums likās, ka tā būs, deviņdesmito sākumā? Ne vella – man, pirmo reizi ieraugot īstu pilnu lielveikalu, mute palika vaļā. Tagad viss iet uz urrā. Esam jau pāri līmenim, kas bij' pirms krīzes. Gāzi grīdā. "IKEA" izpirkta tukša. Nabadziņi. 800 verdzības gadu. Šņuk.

10. Globalizācija, jūs teiksiet? Saēd nabaga latvieša dzīvesziņu. Ej, palasi ērkšķogas, lai sakrātu jaunai skolas somai. Ej bietes pakaplēt! Akmeņus lasīt. Globalizācija ir tā, kas ļauj mums dibenus slaucīt ar īpašo trīs kārtu tualetes papīru, kam ceriņu smarža un kam var pieglausties gluži kā tikko izbužinātiem mātes matiem. Un tikai par 20 centiem, kas ir kaut kādi 0,05 procenti no vidējās algas. Bet tikai nesen slaucījāmies ar veikli saburzītiem avīzes "Cīņa" gabaliņiem. Kā gan būtu mums gājis, lepni turoties pie sava arkla un netirgojoties ar visu pasauli? Sūdīgi būtu gājis. Un, lai arī globalizācijai ir miljons un piecas ēnas puses – maza šļuka izglītības ļauj novērtēt arī visu pozitīvo, ko tā ir nesusi. Un diskusijā par potenciālām izmaiņām iet ar kaut pāris teikumiem, kas neliktu nosarkt astotās klases ekonomikas učukam.

11. Nē – negribu es pie sevis izmitināt bēgļus. Izskatās, ka to negrib darīt vispār neviens Latvijā. Nav mums īstu "velkamistu", vismaz ne tā kā Zviedrijā, Dānijā vai Vācijā. Bet neticēsi, mazo draudziņ, – man nav bail no pāris simtiem iebraucēju Latvijā. Ja jau varam sadzīvot ar pusmiljonu padomju laikos iebraukušo, tad vēl pāris simtu neko nemainīs. Turklāt – pateikšu noslēpumu, ja tiem Āfrikas un Sīrijas bēgļiem mēs iemācīsim latviešu valodu (un nesūtīsim viņus krievu skolās), tad uzmini, kādā valodā viņi atbildēs lepnai ķoķai "Rimi" kasē, kad viņa teiks: "Ja vaš sabačij jazik ņepaņimaju, gavariķe pa ruski?" A, ko? Vajag tikai strādāt pie integrācijas, pie valodas mācīšanas, un beigās visi būsim vinnētāji. Un, galvenais, nevajag mīzt – neviens tevi par musulmani nepadarīs.

12. Un, runājot par bāleliņa stiprākajām bailēm, – nē, arī par homoseksuālu tevi neviens nepataisīs. Lai cik varavīksnes gājienu geji un visi pārējie burti viņu sarežģītajā abreviatūrā nerīkotu, tu no tā par geju nepaliksi. Un, ja tev paslepus patīk džeki, – pie tā neviens nav vainīgs. Un tā ir tevis paša darīšana. Tas ir arī galvenais liberasta sauklis – mums geji ir pie kājas. Un mums ir svarīgi, lai viņi varētu dzīvot tā, kā viņiem ir labi.

Mums negribas, lai viņus sit skolu vārtrūmēs tikai tāpēc, ka viņi izskatās citādi. Vai arī atlaiž no darba, jo, lūk, ir "nepareizs". Un lai notiek vēl vesela rinda tādu it kā sīkumu, kas padara sabiedrību sliktāku. Un, neticēsi, – lai cik liberāls mūlāps es nebūtu – netīšām uzduroties geju sadaļai pornohabā, es no tās skrollējos prom, cik ātri vien varu. Diņķi spalvainos dibenos man izraisa tikai un vienīgi "vēee" sajūtu. Bet, zini ko, tādu pašu sajūtu man izraisa arī vecmāmiņu sadaļa tajos pašos vortālos. Un neko. Eju uz vecvecāku zelta kāzām augsti paceltu galvu. Nepiedomājot par viņu guļamistabas dzīves detaļām.

13. Un narkotikas tiešām ir inde. Visas no A līdz Q. Heroīns, marihuāna, nikotīns, alkohols un tā tālāk. Būtu diezgan jauki, ja mēs varētu iztikt bez tā visa. Bet, ja tomēr nevaram, tad varbūt aizliedzam tās vielas, kuru ietekmē salietojušies cilvēki mēdz viens otru sacirst gabalos ar cirvi. Bet tās, kas liek viņiem muļķīgi ķiķināt, – nē. Vai arī otrādi. Bet, galvenais, kas manās Sorosa apdullinātajās smadzenēs liekas vismuļķīgāk, ir diskusija par dažādu vielu ļaunumu, vienlaikus pieverot acis uz tām, ar kurām pašiem diskutētājiem patīk pēc darba bāriņā paknakstīties. Esiet veči – lieciet visu vienā rindā, izrunājiet plusus un mīnusus atsevišķiem cilvēkiem, sabiedrībai kopumā. Tad arī plusus un mīnusus no aizlieguma – kādas būtu sekas noziedzības līmeņa celtniecībā utt. Un tad pieņemiet lēmumus. Nevis tikai skaļi klaigājiet.

Labi, 13 punkti ir, sātana rituāls izpildīts. Visā visumā, dārgais konservatīvais ģimenes vērtību un latviskuma aizstāvi, ja esi izlasījis jau tik tālu, vari mierīgi atlaist dusmās savilktās dūres. Es neesmu pret visādiem ierobežojumiem, bažām, šaubām un priekšlikumiem, kas tev prātā. Bet, protams, mēs varam visu izrunāt. Tikai, lūdzu, faktus galdā. Un pamatotus, vēlams, ar pētījumiem, un, ja ne ar tiem, tad vismaz ar kaut kādu loģiku, kas sniedzas tālāk par trīs soļiem. Un, lūdzu, esiet gatavi uz risinājumiem, kas nav tikai balti un melni, un idejām, kas nav tikai feministes.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!