"Noturēt latviešus Latvijas mediju telpā ir regulatora atbildība," ziņu aģentūra LETA nesen citēja mediju uzņēmuma MTG TV Latvia (MTG) vadītājas Baibas Zūzenas teikto. "Latvieši pārceļas uz Krievijas TV kanāliem," Delfi.lv viedokļa rakstā apgalvo LU Juridiskās fakultātes doktorants Edvards Ratnieks. Šie un citi ziņu virsraksti par un ap Latvijas informatīvo telpu liek domāt, ka šovasar pēkšņi būtu noticis kāds negaidīts pavērsiens, kuru Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) un politikas veidotāji nebūtu pamanījuši.
Minētie virsraksti balstījās uz jūlija mēneša reitingu rezultātiem. Par augusta datiem satraukumu vairs nedzirdam, kaut arī TNS kompānijas pētījumu rezultātu apkopojums par šo mēnesi uzrāda sekojošu TV auditorijas skatīšanās laika daļu – PBK (9,8%), LTV1 un NTV Mir Baltic (9,6%), TV3 (9%), LNT (7,4%), LTV7(5%). Jāņem vērā, ka šovasar bija spēkā NEPLP lēmums par Krievijas TV kanāla Rossija RTR retranslācijas aizliegumu, tādēļ ir loģiski, ka daļa no RTR auditorijas pārslēdzās uz PBK un NTV Mir Baltic.
Reitingu tendences īsā un ilgtermiņā
Spriežot par šīs vasaras un ilgtermiņa tendencēm TV kanālu patēriņā un reitingos, der atcerēties, ka viena vai divu mēnešu reitingi ir visai apšaubāms ceļš, lai tos attiecinātu uz ilgāku laika periodu. Piemēram, vienā mēnesī televīzija rāda Eiropas čempionātu futbolā, Olimpiskās spēles, tās reitings strauji aug, bet nākamajā – nokrītas iepriekšējā līmenī. Šādas svārstības neliecina par kādām ilgtermiņa tendencēm. Piemēram, TV kanāla PBK reitingu kāpums jūlijā cieši saistīts ar Laimas Vaikules mūzikas festivāla pārraidēm un NTV Mir Baltic mērķtiecīgu seriālu iepludināšanu saturā.
Gribu uzsvērt, ka PBK ir Latvijā licencēta raidorganizācija, bet NTV Mir Baltic, REN TV Baltija ir Lielbritānijā reģistrētas raidorganizācijas. Krievijas veidotā satura programmas saņem licenci ES dalībvalstīs un tām jāatbilst Eiropas likumdošanas prasībām. Runājot par kabeļtelevīzijām, – saskaņā ar NEPLP izsniegtajām retranslācijas atļaujām, trīs lielākie spēlētāji pamatā raida ES valstu un Latvijas izcelsmes programmas (77% no Baltcom satura; 90% no Lattelecom satura un 57% no LIVAS satura), nevis Krievijā licencētas programmas.
Ilgtermiņa tendences vērtējot, – pēdējā desmitgadē skatītājus zaudē visi tradicionālie lielie TV kanāli, gan komerctelevīzijas, gan sabiedriskie mediji, dažiem izdodas savu auditoriju "noturēt" par aizvien lielāku cenu (grezni šovi, dārgi seriāli, daudz izklaides raidījumu). Tātad, runa ir par skatītāju "ēdienkarti" no vienas puses un mediju iespējām to piepildīt no otras – Latvijas medijus šeit ierobežo finanšu iespējas, kā arī, sabiedrisko mediju gadījumā, to uzdevums ir veidot kvalitatīvu mediju, pilnvērtīgi informēt un izglītot (nevis, primāri – izklaidēt).
TV skatīšanās paradumi ir mainījušies un turpina mainīties – daļa auditorijas "savu" televīziju jau veido pati, skatoties internetā filmas, sportu, arī ziņu raidījumus, jaunākā skatītāju daļa lieto internetu un mobilos rīkus. TNS dati parāda lineārās TV auditorijas izmaiņas, skatītāju zaudēšana nevienam nav patīkama, bet tendencioza informācijas pasniegšana, kas ik pa laikam skar NEPLP, parasti ir saistīta vai nu ar biznesa vai politiskām interesēm, nevis konstruktīvu kritiku un racionāliem ieteikumiem.
Kas ir (nav) NEPLP atbildības laukā
Elektronisko mediju (radio un TV) pārraudzība Latvijā, līdzīgi kā teju visās Eiropas valstīs, ar speciālu likumu ir uzticēta neatkarīgai iestādei – mūsu gadījumā tā ir NEPLP. Mēs formulējam "uzdevumu" jeb sabiedrisko pasūtījumu sabiedriskajiem medijiem (LTV un LR) un komercmedijiem, mēs uzraugām, kā šis uzdevums tiek pildīts un pārliecināmies par finanšu izlietojuma pamatotību, mēs rosinām izmaiņas un uzlabojumus elektronisko mediju nozares tiesiskajā regulējumā (NEPLP pati likumus neizstrādā, bet piedalās šajā procesā ar ieteikumiem), mēs veicam elektronisko mediju monitoringu (tai skaitā pārbaudām komercmediju un kabeļtelevīziju, radiostaciju satura atbilstību likumam). Ačgārnība, ka regulators Latvijā ir arī valstij piederošo elektronisko mediju LTV un LR kapitāla daļu turētājs, visticamāk, drīzumā tiks mainīta.
Tomēr NEPLP tiesiskais regulējums nav un nevar būt vienlīdzīgs likumdevēja "svaram".
Mediju politiku Latvijā realizē Kultūras ministrijas izveidotā Mediju politikas nodaļa, bet likumdošanas sviras ir LR Saeimas rokās. Par nepieciešamību paplašināt Latvijas digitālo kultūras telpu un mediju pieejamību ierakstīts Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, arī par valsts vajadzību nodrošināt visaptverošu komunikāciju ar Latvijas iedzīvotājiem gan šeit, gan ārzemēs, par ko vēsta Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2014. -2020. gadam. Griba ir formulēta, bet tālāka efektīva rīcība, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, neseko.
Nevaru piekrist ik pa brīdim publiski tiražētajam viedoklim, ka regulators it kā neko nav darījis latviešu auditorijas interesēs un neko nav iniciējis mediju tirgus sakārtošanai. NEPLP ir bijis vairāku likumdošanas sakārtošanas iniciatīvu un mediju vides uzlabošanas priekšlikumu autors, vienīgi ne vienmēr šīs idejas ir guvušas atbalstu.
Esmu to jau vairākkārt atkārtojusi un uzsveru – NEPLP nekad nav bijis un nav pret sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus.. Jau divus gadus esam aktīvi līdzdarbojušies Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas izveidotajā darba grupā, kas strādājusi ar šo jautājumu. Ceru, ka reformu drīz varēs "iekustināt", skaidri saprotot ne tikai to, ka iziešanai no reklāmas tirgus ir jānotiek, bet arī izraugoties skaidru sabiedrisko mediju finansēšanas modeli.
NEPLP iniciatīvas mediju vides sakārtošanai
Lai sakārtotu LTV7 kanāla programmas ievirzi, NEPLP LTV stratēģijā iekļāvis uzdevumu piedāvāt kopā ar LR izveidot multimediālu platformu krievu valodā, kas profesionāli un saistoši uzrunātu nelatviešu auditoriju. Igaunijas sabiedriskais medijs šādu kanālu piedāvā kopš pagājušā gada rudens, tas cīnās par auditoriju, taču programma ir izveidota. Esam rosinājuši un diskutējuši ar atbildīgajām ministrijām par bezmaksas televīzijas apraides finansēšanas modeļa maiņu, kas nodrošinātu vismaz piecu Latvijā veidotu kanālu brīvu uztveršanu ēterā un mazinātu apraides finansēšanas administratīvo slogu, taču arī nākamajā gadā politisku izšķiršanos laikam nesagaidīsim. Lietuvā skatītājiem bez maksas pieejami 10 kanāli.
Ik gadu NEPLP daļu no sabiedriskā pasūtījuma finansējuma novirza mediju stiprināšanai un auditorijas uzrunāšanai Latgalē, palīdz izdzīvot reģionālajām un vietējām televīzijām, pasūtot novadu ziņas, kā arī kopā ar Ārlietu ministriju veido raidījumus emigrējušo latviešu uzrunāšanai (visos gadījumos rīkojam publiskus konkursus, kuros var piedalīties ikviens komercmedijs).
Tiekoties ar Lietuvas kabeļoperatoru asociāciju, mums tika uzdots jautājums, kādēļ nav iespējams kaimiņvalsts skatītājiem, kuru vidū ir ievērojams pierobežā dzīvojošs latviešu skatītāju skaits, redzēt LTV1 programmu. Līdz šim autortiesības, kas iegādātas Latvijas teritorijai, liedz izplatīt sabiedriskā medija galveno programmu plašāk pasaulē. Esam uzdevuši sabiedriskā pasūtījuma ietvaros izveidot diasporai multimediālu platformu, kura varētu būt pieejama jebkuram interesentam pasaulē. Uzskatu, ka tas ir būtisks valsts tēla jautājums, tādēļ iekļāvām papildus finansējuma pieprasījumu servera nodrošināšanai budžetā. Kaut arī šī pozīcija nenonāca atbalstāmo prioritāšu sarakstā, ceru, ka LTV nākamgad šādu kanālu izveidos un pierādīs tā vajadzību.
Par baltiešu sadarbības potenciālu
Baltijas valstu elektronisko mediju regulatori uztur ciešus kontaktus un sadarbojas starptautiski Eiropas raidorganizāciju sanāksmēs. Mums ir kopējas tēmas, kas skar Krievijas informatīvās telpas ietekmi, nelegālā satura izplatīšanu, taču būtu svarīgi, ja par nozari dzirdīgas ausis izdotos atrast parlamentārā līmenī, kur Baltijas Asambleja kādā no sesijām iekļautu elektronisko mediju likumdošanas jautājumu saskaņošanu gan savstarpējos tiesību aktos, gan Ziemeļvalstu Padomes līmenī.
Šobrīd tiek skatītas izmaiņas ES Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā, kur EP deputāti no Baltijas valstīm varētu sekmēt mūsu informatīvai telpai labvēlīgu normatīvu iekļaušanu un aizstāvību, jo informatīvā kara draudi tiek piesaukti bieži, taču reāla valstiska darbība vietējās mediju telpas stiprināšanai ir nepietiekama.