Pašvaldībniekiem pienācis pēdējais brīdis atmosties no saldiem sapņiem. Pilsētu, novadu un reģionu partijām jāaprod ar apjausmu, ka nav un nebūs nekāda taustāmas rīcības seguma agrākajai "Vienotības" koķetērijai ar 1. jūnija uzvarētājiem, tās solījumiem par kopīgiem politiskiem projektiem nākamajā gadā. Turklāt nešķiet, ka savus pasolījumus pati (patlaban bijusī) premjerpartija jebkad būtu uztvērusi nopietni.
Protams, vēlēšanu laikam tuvojoties, "Vienotības" saldās sirēnu dziesmas skanēs atkal - īpaši tad, kad partija sajutīs valsts varu slīdam ārā no tās rokām. Iespējams, dažā municipālpolitikas grupējumā tās izraisīs provinciālu jūtu mulsumu - nu kā gan mēs varam atteikt tik smalkiem ļaudīm, kam turklāt šobrīd rokās ir valsts varas sviras...
Ja vēl starp novadpartiju biedriem atradīsies naivi, bet godkāres apsēsti ļaudis, kam par visu vari gribas tikt uz Briseli/Strasbūru vai Jēkaba ielu, var gadīties, ka kāds arī uzķeras uz plikā āķa. Tomēr nākamā gada budžets ir pietiekami skaidra atbilde, kā "Vienotība" redz savas attiecības ar vietvaru. Kad tas tika pieņemts, šai partijai bija pietiekami daudz iespēju ar konkrētiem piešķīrumiem apliecināt savu interesi sadarboties ar reģionu līderiem, brutāli nopērkot viņu lojalitāti.
Vai vismaz nodemonstrēt kādu labas gribas žestu. Ne velti zaļzemniekiem, kas sakņojas ievērojamā pašvaldību tīklojumā, galvenais arguments, lai izvairītos no sev netīkamas dalības jaunveidojamajā valdībā, būtu tieši koalīcijas partnera nepatīkamais pienākums samierināties ar Saeimas jau pieņemto budžetu un to realizēt.
Vietējiem politiskajiem veidojumiem, ja tie vēlas nodrošināt sev reālu līdzdalību valsts varā, šobrīd nav cita ceļa šāda mērķa sasniegšanai kā savstarpēja bloķēšanās, kooperēšanās un varbūt pat dziļāka integrēšanās kopīgos vēlēšanu projektos.
Turklāt līdzdalība Saeimā un valdībā tiem ir vajadzīga ne tikai dažu cilvēku godkāres apmierināšanai, bet konkrētās pašvaldības varas - pilsēt- un novadpartiju galvenā resursa (un to pastāvēšanas jēgas) - pilnvērtīgai īstenošanai. Tagadējā krasi izteiktā valsts varas atrautība no municipalitātēm, kurā dominē opozīcija un vietējie grupējumi, ir novedusi pie tā, ka domēm rodas arvien jauni pienākumi, taču iespējas tos īstenot tiek ierobežotas ar valdības noteikto finanšu "diētu".
Pašvaldības apaug ar jaunām problēmām, ko rada nepieciešamība atbildēt par skolām, medicīnas iestādēm, sociālo aprūpi, transportu, sabiedrisko kārtību, uzņēmējdarbības veicināšanu. Tikmēr municipālpolitiķiem nākas pārliecināties, ka viņu problēmas ir pilnīgi vienaldzīgas tiem šīs pasaulītes varenajiem, kuri lemj par nodokļu sadali/pārdali un valsts budžeta piešķīrumiem. Jo lūdzēji/prasītāji šiem cilvēkiem - Saeimas komisiju vadītājiem, deputātiem, ministriem - nav savējie. Savukārt Latvijas pašvaldību savienība, neraugoties uz šogad izskanējušiem pāris brašiem uzrūcieniem, ietiekami skaidri apliecina valsts varai savu bezzobainību. (Iespējams, tai šķiet būtiskāk kalpot par Ministru kabineta sociālo partneri, nevis par vietvaru politisko lobiju.)
Tāpēc mešanās lielajā politikā vietpartijām ir pilnīgi spiesta lieta. Kādreizējos to tapšanas centienus - vēlmi pēc "suverenitātes" un "brīvības no Rīgas diktāta" - tagad līdzsvaro atziņa, ka pie viena tika iegūta "brīvība neietekmēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales proporciju". Kā teiktu krievi - par ko municipālpolitiķi reiz cīnījās, uz tā viņi tagad arī uzdūrās...
Diemžēl (manuprāt), reģionālā un mazāku mērogu politiskiem veidojumu pašdarbībai ceļā uz līdzdalību "lielajā politikā" nav alternatīvas. It kā reāls un pat loģisks partneris tiem būtu Zaļo un zemnieku savienība, taču daudzviet tieši viņu cilvēki ir vietējo politisko veidojumu līderu sāncenši, un bieži vien personiskais ienaids mēdz būt stiprāks par nepieciešamību cīnīties par kopējām interesēm.
Sasaistīties ar "Saskaņas centru" daudziem pašvaldībniekiem joprojām šķiet pārāk riskanti: ja tas tiks pie valdības veidošanas, būs izvilkta lielā loze, ja netiks - tad tapsi ieskaitīts "piektajā kolonnā" ar visām no tā izrietošajām sekām. Protams, vasarā zeme neatvērās un neaprija Uldi Sesku ar visu Liepājas partiju, bet nekādus vispārzināmus bonusus no sadarbības ar SC viņi arī vēl nav guvuši. Tāpat ir bailes, ka pilsētnieki vai novadnieki - labticīgi "Panorāmas" skatītāji un "Latvijas Avīzes" lasītāji - var būt šokā par savas pašvaldības izvēli kļūt par "Maskavas pakalpiņiem". Vēl jau dažviet, gluži tāpat kā ar zaļzemniekiem, kaut kas vietējiem nav spēts sadalīt, citur nav pārvarams mūžīgais (un tagad vēl īpaši uzjundītais) laucinieciskais aizvainojums pret "ūdensgalvu".
Savukārt Nacionālā apvienība, trešais nacionāla mēroga spēks ar kaut cik stabilu politiski sociālo bāzi, patlaban ir tiktāl iestigusi lāpnesībā un rūpēs par maksātnespējas administratoriem, tāpēc nepievērš uzmanību tādiem "sīkumiem" kā iespēja piesaistīt sev sabiedrotos. Reformu partija braši soļo pretim savam galam. Savukārt svaigi tapušie vai vēl tapināmie pašvaldības varas jaunie "projekti" piekasīgiem vērotājiem no malas izskatās pārāk blāvi, lai ar tiem būtu droši saistīties.
Tāpēc patlaban teju vai vienīgais loģiskais solis, kā municipālpolitiķiem tikt galā ar savu otršķirību, šķiet "Reģionu alianses" un Vidzemes partijas iecere par apvienību Saeimas iekarošanai, kurai pievienotos citi vietējie veidojumi, Protams, laiks rādīs, kā/vai daudzie "pirmie puiši ciemā", pilsētu un novadu ķeizariņi spēs sadarboties un noturēt vienotu kursu. Taču jebkāda rosība un izaicinājuma mešana "Vienotībai" viņiem tikai nāks par labu. Citādi, katrs savā kaktā lepni sēžot, vietpartijnieki vēl piedzīvotu, ka "latviski labējā tiesiskuma koalīcija" ne tikai nepalielinātu pašvaldībām pienākošos IIN daļu (patlaban 80 procenti), bet nošķītu no tās vēl kādu procentu nost.