Pēc divdesmit gadus ilgas politiskās pieredzes Latvijas sabiedrība joprojām nevar atbrīvoties no dīvainas elkdievības: teju katrs/-a pārvaldes, zinātnes vai kultūras funkcionārs/-e, kas izpelnās starptautisku atzinību (vienalga - patiesu, formālu, mūsu iedomātu) vai, mazākais, tautas kvēlu mīlestību, tūlīt kļūst par "vāciņu ikkatram podiņam". Viņš/-a tiek sludināts/-a par nācijas pēdējo cerību un pieteikts/-a kā vienīgais/-ā kandidāts/-e augstiem valsts amatiem. Cilvēks, pieņemsim, mierīgi braukā turnejās pa Eiropas opernamiem, plūc laurus un dzīvo harmonijā ar sevi, bet tauta (un partijas) nepacietīgi dīdās: kad saulvedis beigs nodarboties ar niekiem un apmetīsies Rīgas pilī, lai valdītu bargi, bet taisnīgi?
Jā, tā ir mūsu tautas traģēdija - apzināties savas elites mazskaitlību un vājumu, akli pieķeroties ikvienai spožāk uzspīdējušai "zvaigznei". Tomēr pat izmisums nav attaisnojums vispārējai negribai padomāt, vai cilvēks ir piemērots krēslam, kurā mēs viņu gribam iesēdināt. Diemžēl ne vienmēr arī pats nācijas mīlulis spēj to apzināties, un tikai "sliktais" politiskais mehānisms pasargā valsti no tās pārvaldes aizpildīšanas ar populāriem diletantiem. Mūs neizmācīja pat visiem redzamais Eināra Repšes piemērs, viņam no Latvijas Bankā kā Olimpa virsotnē mītošās dievības kļūstot par neveiksmīgu valdības vadītāju, pēc tam par karikatūrisku aizsardzības ministru, bet tagad - par brīžiem šermuļus izraisošu fiskālo monstru.
Skaistas porcelāna figūriņas labāk apjūsmot no droša attāluma - rokā ņemtas, tās atklāj pārmērīgu trauslumu, plaisas glazūrā vai nolūzušas detaļas. Bēdīgākais ir tas, ka, ilgojoties pēc kārtējā "sapņu prinča", nereti sabiedriskā doma nepieņem vai ignorē cilvēkus, kuru kompetence un rakstura iezīmes ir krietni atbilstošākas attiecīgā posteņa reālajām vajadzībām - tie mums nešķiet pietiekami smalki un cienīgi. Tāpēc Latvijas tautai būtu vērtīgi reiz iemācīties ar dzedrāku skatienu izvērtēt dažādas "kadru rezerves". Viena no tām ir eiroparlamenta deputāti un Eiropas Savienības struktūrās nodarbinātie Latvijas pārstāvji. Tipisks piemērs te ir hierarhiski augstākā amata izpildītājs, eirokomisārs Andris Piebalgs, nereti piesaukts kā iespējams saulvedis. Tomēr vismaz viņu atpakaļ Latvijas politikā mums neiedabūt ne ar varu, ne ar viltu. Piebalgs apzinās savu spēju rāmjus un neaizmirst 90. gadu "skeletus skapī", kas neizbēgami kļūtu par iznīcinošu ieroci viņa iespējamajiem oponentiem.
Kādreizējais Valmieras 1. vidusskolas direktors kļuva par populāru izglītības ministru Ivara Godmaņa valdībā (1990-1993), tomēr viņa toreizējais veikums vēlāk tiek vērtēts pretrunīgi: Piebalga vadībā sāktā izglītības demokratizācija (un atsacīšanās no obligātās vidusskolas izglītības) ar gadiem atklājās kā tās vispārējā līmeņa pazemināšanās. Taču par viņa īstajiem "sāpju ceļiem" kļūst finanšu ministra amats Māra Gaiļa valdībā (1994-95). Pats Piebalgs nevēlējās ieņemt šo posteni, acīmredzot kā Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājs Valda Birkava kabineta (1993-94) laikā apzinoties savu kompetences trūkumu (kaut valdības krīzes laikā tika minēts kā iespējamais premjers), bet pakļāvās partijas disciplīnai.
Par ministra redzamāko neveiksmi un publiski pieteikto cēloni viņa demisijai kļuva "Bankas Baltija" krahs, kuras vadītāju tiesas prāvā Piebalgam vēlāk ik pa laikam nācās uzstāties kā lieciniekam. Kaut Finanšu ministrija, atšķirībā no Latvijas Bankas, neuzraudzīja kredītiestādes, politiķis neveiksmīgi centās palīdzēt apturēt krīzi BB - pat slavējot tās drošību Latvijas TV tiešraidē un atzīstot, ka bankā glabā savus noguldījumus - rezultātā tikai dodot impulsu BB klientu panikai. Tomēr ministram bija svarīgāka loma citās Gaiļa valdības aizkulišu darbībās. Viņš deva rīkojumu atlikt AS "Recept Holding" 2,6 miljonus latu lielā nodokļu parāda iekasēšanu valsts budžetā; piedalījās "Latvijas UniBankas" politizētajā pārvaldē un kredītu dalīšanā; akceptēja "Latvijas Kuģniecības" kuģu ieķīlāšanu "Parex bankā" (ar iegūto naudu bija nolemts stutēt BB); panāca valsts budžeta daļas apkalpošanu drīz bankrotējušajā Alejas bankā (LC Daugavpils nodaļas "kabatas" kredītiestādē).
Attiecības ar politiku Piebalgs sarāva ātri un kardināli - uzņemoties atbildību par BB krahu, viņš atkāpās no amata (diemžēl tādejādi tobrīd veicinot banku krīzi), nolika arī Saeimas deputāta mandātu, atteicās kandidēt vēlēšanās. Acīmredzami finanšu ministram sāpēja apjausma, ka viņš partejiskās lojalitātes vārdā ļāva sevi izmantot kā naivu zēniņu, kurš, priecīgs par lielo puiku izrādīto uzticību, uzticīgi piesedz viņu nedarbus. Par Piebalga glābiņu kļuva rāmais, protokola reglamentētais diplomātiskais dienests, kuram viņš bija daudz atbilstošāks nekā izpildvaras reālijām. Tieši vēstnieka darbā izkoptie talanti kļuva par pamatu veiksmīgai (vismaz ārēji) eirokomisāra karjerai. Tiesa, diez vai "Eirokrāta - 2007" (žurnāla "The Economist" piešķirtais tituls) darbība ir atstājusi patiešām būtiskas izmaiņas ES enerģētiskajā politikā. Pavisam naivi bija cerēt, ka Piebalgs spētu pārliecināt Vāciju atteikties no "Ziemeļu straumes" gāzes vada izšķērdīgās vilkšanas pa Baltijas jūras gultni vai Krieviju - parakstīt Enerģētisko hartu. Nerunājot nemaz par to, ka Baltijas valstis joprojām atrodas "uz enerģētiskas salas", praktiski ārpus ES elektrības tirgiem. Ne velti jaunradītajā attīstības komisāra amatā viņš ir nodarbināts, piemēram, ar banānu importa problēmām*. (Starp citu, viņš pats savulaik svēti solīja nepretendēt uz otru termiņu, jo "komisāram ir jābūt cilvēkam, kurš ir iesakņojies politikā" - 08.11.2004, "Diena").
Eiropolitikai un tās kadru selekcijai ir nepielūdzama specifika. Īpaši Eiropas Komisijā, kas darbojas, nepārtraukti saskaņojot savu rīcību ar dalībvalstu valdībām, cenšoties žonglēt ar dažādo interešu grupu viedokļiem un panākt kompromisus. Te prasme ar formulējumu mīkstināšanu panākt kopīgas, kaut konsekvencē remdenas un varbūt pat neīstenojamas, dalībvalstu pozīcijas saskaņošanu bieži vien kļūst svarīgāka par taustāmu rezultātu. Acīmredzami Piebalgs tiek Briselē novērtēts kā lojāls "komandas spēlētājs", kā rūpīgs saskaņotājs - nevis kā apņēmīgs profesionālis un rezultātu sasniedzējs. Konsekvence uzskatos, skaidrība valodā un apņēmība rīcībā - tās lietas, ko jebkuras valsts pilsoņi pamatoti cer sagaidīt no saviem premjeriem vai ministriem - veiksmīgai eirokarjerai ir pilnīgi liekas, pat traucējošas. (Ne velti bijusī eirokomisāre Daļa Grībauskaite, atvainojos par savu prastību, Lietuvas prezidentes amatā rīkojas tik enerģiski, it kā būtu "norāvusies no ķēdes". Acīmredzami viņa savukārt ar savu kaujinieciskumu nejutās komfortabli Briselē.) Par to nevajag šausmināties, jo tas ir sava veida diplomātiskais dienests: kas gan notiktu, ja vēstniekus izraudzītos pēc viņu prasmes runāt tiešu valodu vai ātri "nolikt pie vietas" savus oponentus? Bet tieši tāpēc nācijai nevajadzētu meklēt politikas līderus starp veiksmīgiem ārlietu profesionāļiem vai eirokrātiem.
* Patiesībā šo triviālo jautājumu par ES "lielās politikas" tēmu padara dažu dalībvalstu, kādreizējo metropoļu, līdzšinējie centieni dot priekšrocības savām bijušajām kolonijām.