Tomēr tās reputācija Latvijas sabiedrībā, medijos un politiķos reizēm zīmējas tāda, ka varētu šķist: tirgot "spaisu" ir krietni vien respektablāk...
Mēs nemīlam tā dēvētās "nerezidentu bankas" – kredītiestādes, kas specializējas ārzemju klientu apkalpošanā* (pārsvarā organizējot to līdzekļu tranzītu uz lielākiem finanšu centriem). Kaut kas mums tajās nepatīk. Kas īsti un kāpēc, pašiem gan nav skaidrs. Mēģināšu minēt.
Vai, latviešprāt, "pārāk" sekmīgas?
Piemēram, zemnieku netīksmi pret šīm kredītiestādēm, ja vien tāda izpaustos, tiešām varētu saprast: "banku starptautisko klientu segmenta" ieguldījums Latvijas iekšzemes kopproduktā (1,27%, 2015)** kaut par naga melnumu, bet pārsniedz lauksaimnieku pienesumu (1,23%).
Skaidrs, ka tāds rezultāts ir pazemojošs agrobiznesam, kas sevi uzskata par latviskās dzīvesziņas pamatu un prioritāri atbalstāmu. Siltas jūtas pret šo finanšu pakalpojumu tāpēc diez vai jūt arī sabiedrības un mediju simpātiju lutinātā Latvijas farmācija (0,34%).
Turklāt IKP 1,18% apmērā rēķina nerezidentu kapitālu apkalpošanas netiešo ietekmi: ārzemnieku radītie ienākumi grāmatvežiem, juristiem, viesnīcām u.tml. Kopā šie 2,45% pērn svēra ~600 miljonus eiro. Starptautisko klientu segments 2015. gadā nodrošināja 3% no kopējā eksporta un 11% no pakalpojumu eksporta (Latvijas Bankas dati).
Nozare neprasa no valdības subsīdijas vai nodokļu atlaides, ne arī priekšrocības publiskā sektora iepirkumos. Arī speciālistiem un darbiniekiem, kurus (pārejot uz pakalpojumiem tiešsaistē un mazinot filiāļu skaitu) atlaiž LR rezidentus apkalpojošās jeb "sistēmiskās" bankas, nav jāsēž uz pabalstiem – ar jaunām vakancēm viņus nodrošina nerezidentu bankas.
Kā smejies, mums, kaut ne grandioza, tomēr ir "pašiem sava nokija". Piemērs, ko Arvils Ašeradens un viņa vadītā ministrija droši var minēt kā Latvijas ekonomikas veiksmes stāstu. (Šī biznesa riskus pārpārēm apraksta citi kolēģi, tāpēc atļaušos tos šeit nepārskaitīt.)
Vēlme redzēt glāzi pustukšu
Tomēr vispārējo attieksmes vēsumu šie rezultāti nemaina. Tas īpaši krita acīs pašās novembra beigās. Tad Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) izklāstīja – nozarē nervozi gaidītos – savus secinājumus pēc pārbaudēm, ko tās nolīgti un pašu pārbaudāmo apmaksāti ASV eksperti veica ducī Latvijas nerezidentu banku.
Šis verdikts bija gandrīz vai biznesa dzīvības vai nāves jautājums. Austrumpuses uzņēmēji nevēlas mainīt 90. gadu ieradumus un īsti neuzticas eiro, kaut bieži paši sev tā kaitē. Joprojām "apmēram 2/3 no visiem nerezidentu pārskaitījumiem Latvijas bankās notiek ASV dolāros" (Pēters Putniņš intervijā NRA, 7.09.). Tāpēc, protams, Latvijas bankām ir jāatbilst ne tikai ES, bet arī ASV prasībām, kas reglamentē finanšu darījumus un cīņu pret naudas "atmazgāšanu".
Liela daļa mediju savos FKTK ziņojuma atreferējumos koncentrējās uz pārbaudītāju atklātajiem trūkumiem banku darbībā. Taču komisijas vērtējumā tika apņēmīgi uzsvērts, ka "glāze ir puspilna" – un pat vairāk: visas nepilnības, kļūdas un pat pārkāpumi esot labojami. Tam pietiekot gan laika, gan profesionalitātes, gan IT bruņojuma.
FKTK sola, ka tai kopā ar bankām ir apņēmība un kapacitāte smagi strādāt, lai iekļautos gan ES regulu, gan ASV likumu rāmjos (ja kāda kredītiestāde tomēr spurosies, nokļūšot "zem naža"). Komisijas vadītājs Pēters Putniņš medijiem izteica pārliecību: paveicot uzdotos "mājas darbu", Rīga pilnībā nostiprinās tās jau iekarotās Baltijas reģionālā finanšu centra pozīcijas.
Tās nav bailes no bankrotiem
Ir grūti atrast racionālu izskaidrojumu sabiedrības netīksmei pret mūsu labklājības veidošanai pietiekami būtisku ekonomikas sektoru. Izņemot, protams, fundamentālo argumentu: tautai nepatīk "naudasmaisi"!
Turklāt arogancei nav nekādas saistības ar visām mielēm, ko cietušo noguldītāju dvēselēs reiz atstāja "Banka Baltija" vai, vēl samērā nesen, Latvijas Krājbanka. Cilvēkos ir pietiekami skaidra apjauta, ka nerezidentu bankas strādā ar "svešu, ne mūsu" naudu. Trasta komercbankas kolapss tika uztverts pavisam mierīgi, tieši tāpat – tagadējā jezga ap "PrivatBank".
Tās nav arī bailes, ka Latvija varētu sekot 2008. gada Īslandes banku krīzes pēdās – ar milzīgiem nerezidentu naudas apjomiem uzpūšot milzīgu finansu burbuli, kas vienā brīdī pārsprāgst. (Šķiet, būs pamanīts un saprasts, ka svešā nauda te pamatā neuzkrājas, bet gan aizceļo tālāk.)
Iespējams, tas varbūt ir tikai kaut kas līdzīgs "aborigēna" nelāgām izjūtām, kad viņš/-a Majoros vai Vecrīgā iet garām krogam (vai "jaunajam projektam"), kas pēc iespējas lecīgāk izrāda orientēšanos tikai uz "dārgo ārzemju viesu" neaizsargātiem makiem. Kaut pašam/-i nav ne mazākās vēlēšanās iepirkties par saskrūvētām cenām, tik un tā sirdī iezogas greizsirdība: ak tā, es, pamatiedzīvotājs un pilsonis, neesmu jums pietiekami labs?!
Ja nu atkal top superstruktūra?
Pieļauju, ka būtiska nozīme Latvijas sabiedrības aizspriedumos pret "banku starptautisko klientu segmentu" ir joprojām spēcīgajam sindromam, ko radīja kādreizējā "Parex" bankas varenība.
Atceros, ka 2008. gada 8. novembrī, valstij pārņemot 51 procentu likviditātes problēmās iestigušās bankas akciju no Valērija Kargina un Viktora Krasovicka, mani pārsteidza sajūsma, ar kādu "LTV Panorāmas" vadītājs Arnis Krauze apcerēja notikušo. Kaut bija skaidrs – "Parex" ķibele jau krīzē slīdošai Latvijai nesola nekā laba.
Tobrīd daudzi jutās priecīgi, ka valsts ir ieguvusi kontroli pār finanšu superstruktūru, kas agrāk spēja būtiski ietekmēt Latvijas politisko varu. Partijas, kurās vienmēr valdīja – retāk klaja, pārsvarā apspiesta – netīksme pret vareno "ž*du bodīti" (arī tajās, kas ar K & K koķetēja vai viņiem "ēda no rokas"), sajutās beidzot atguvušas savu pirmdzimtību tajā brīdī, kad košļeni zelējošais Kargins apzīmogoja akciju pārņemšanas līgumu.
Nerezidentu bankas ir efektīvi un diskrēti uzņēmumi, kuros nauda ražo naudu. Šajā biznesā ir maģija un noslēpumainība, kas mulsina un nervozē sabiedrību. Nozares līderi savus īpašniekus ir padarījuši par valstī ietekmīgiem un arvien bagātākiem cilvēkiem. Tāpēc man šķiet, ka sabiedrību, medijus un partijas satrauc hipotētiskā iespēja: ja nu arī šie baņķieri kādā brīdī kļūst tik vareni, lai sagribētu kā marioneti dancināt valsts politisko varu?
Kaut vietējie, ne savējie
Nerezidentu bankas sen atmeta centienus iepatikties sabiedrībai. Varbūt tas ir pat pareizi – ar varu mīļš nekļūsi. Agrāk daža gan iesāka biklus mēģinājumus pielabināties publikai, pilnīgi pamatoti norādot uz nacionāla uzņēmuma, nacionāla kapitāla statusu.
Mediju un sabiedrības reakcija uz šīm pretenzijām izpaudās, veidojot sev latviskā baņķiera etalonu no skandināvu banku vietējiem menedžeriem. Vai vēl atceraties jūsmu par Ingrīdu Blūmu pirms gadiem desmit? Viņā saredzēja gan Ministru prezidenti, gan valsts galvu...
Šis mājiens, šķiet, tika saprasts – nerezidentu apkalpojošās bankas vairs necenšas par visu varu izpelnīties Latvijas sabiedrības mīlestību.
Cik nu zinu, arī no naudas, ko Rietumu banka iegulda Latvijas sakrālā mantojuma sakopšanā vai AB.LV izlieto Latvijas modernās mākslas kolekcijas veidošanā, netiek gaidītas nekādas dižas publicitātes un tautas mīlestības dividendes. Tās ir investīcijas, ar ko baņķieri attīsta Latvijā vietas, lietas un procesus, kas viņiem ir personiski prioritāri valsts attīstībai.
Necirps, bet dīrās?
Tomēr vispārējie aizspriedumi ir nerezidentu banku "Ahileja papēdis", ko padara tās neaizsargātas pret pilnīgi iespējamām politiķu kaprīzēm.
Gada pirmajā pusē, kad tika kārtota Latvijas uzņemšana OECD, šis bizness tika sludināts kā valsts reputācijas problēma: eh, cik gan būtu labi, ja šīs bodītes būtu laikus aizklapētas!
Vasaras beigās un rudenī sāka virmot idejas par to, ka starptautisko klientu segments nenodrošina pietiekamus ieņēmumus valsts budžetā. Nerezidentu noguldījumi ir mērāmi miljardos eiro (šāgada pirmajā pusē – 10,6), viņu veikto darījumu apjoms pirmajā pusgadā bija 94 miljardi, bet bankas, tos apkalpojot, nodokļos samaksā vien daždesmit miljonus. Kaut varot būt simtiem! (Juris Paiders, NRA, 24.08: "Nerezidentu finanšu līdzekļu vai kapitāla transakcijas nodeva ir līdzsvarots veids, kā taisnīgi sadalīt ieguvumu no ES un Latvijas jurisdikcijas izmantošanas.")
Tādos "slapjos sapņos" valda pārliecība, ka – man tīši primitivizējot – kravas pārvadātājam nodoklis ir jāmaksā nevis no viņa saņemtās samaksas par veikto pakalpojumu, bet gan no vestās kravas vērtības. Vai taksistam – no viņa pasažieru maku satura (kopējā) apjoma...
Šāda fiskāli garšīga ideja, protams, šķiet tīkama arī Finanšu ministrijā. Tomēr augusta beigās, veidojot budžetu nākamajam gadam, valdība atmeta ideju noteikt "augsta riska darījumu nodevu" nerezidentu transakcijām. Toreiz nostrādāja Latvijas Komercbanku asociācijas un citu uzņēmēju apvienību pretspars.
Decembra sākumā (1.12) valsts sekretāru sanāksmē tika pieteikts FM dokuments – Finanšu sektora attīstības plāna 2017.-2019.gadam projekts – ar tajā ietvertu rezonējušu apgalvojumu: nerezidentu segmentā strādājošo banku ieguldījums Latvijas tautsaimniecības izaugsmē ir neliels.
Dokumentā apgalvots, ka nerezidentu banku peļņa veido 1,8% no IKP 2015.gadā, vienlaikus nodokļu ieņēmumi no bankām ar šādu biznesa modeli bija tikai 0,4%. Tika pārmests, ka lielākā daļa no piesaistītajiem resursiem netiek ieguldīti Latvijā. (Hm, vai tas nozīmē, ka nerezidentiem FM grib piedāvāt "Par katriem pieciem eiro, ko aizskaitāt no Rīgas uz Singapūru, vienam ir jāpaliek tepat, izsniegtam rezidentiem kredītos"?)
Tāpēc var gadīties, ka Latvijas valsts vara, nevaldot pār savām fiskālām alkām, pasteigsies nodīrāt ādu aitiņai, ko pati varētu dūšīgi cirpt vēl ilgus gadus. Ilgo baņķieru darbu, izveidojot Rīgu par Baltijas finanšu centru un metot izaicinājumu Stokholmai, politiķi var norakt pavisam ātri. Diemžēl liela daļa publikas un, protams, "sabiedrības sargsuņu" par to tikai līksmi gavilētu.
Tāpēc nerezidentu baņķieriem tagad vajadzētu karsti lūgties mīļam Dieviņam, lai tas stiprina Danā Reizniecē - Ozolā politisko intuīciju, šahistes intuīciju un sievišķīgo drosmi – nostumt malā dzirkles, kas jau trinās gar šā biznesa rīkli.
---------
* Par kredītiestādi, kuras darbība vērsta uz nerezidentu apkalpošanu, FKTK definē banku, kurā nerezidentu noguldījumu apjoms kopējos aktīvos ir lielāks nekā 20%. Patlaban tādas ir ~12.
Nerezidentu noguldījumu izcelsmes ģeogrāfiskais sadalījums šā gada 30.jūnijā (avots – FM): 36% izcelsmes valsts ir Eiropas Ekonomikas zonas valstīs, 19% – NVS, pārējie 45% ir ar izcelsmi "cita valsts", tai skaitā uzņēmumi, kas reģistrēti Lielbritānijā, Kiprā un ārzonu finanšu centros (Britu Virdžīnu salas, Britu kanāla salas, Beliza, Māršala salas, Panama, Seišelu salas).
** "Iekšzemes klientu segments" jeb Latvijas rezidentiem sniegtie banku pakalpojumi 2015. gadā nodrošināja 1,49% no IKP. Salīdzinājumam: IT nozare – 2%, telekomunikācijas – 1,30%, kokapstrāde (izņemot mēbeles) – 2,39%. (Te un tekstā – CSP dati.)