Varbūt Latvijas sabiedrībai nāktu par labu ilgi uzkrātās spriedzes pēkšņa un brutāla izlāde? Ziniet, tāda nacionāla mēroga attiecību skaidrošana ģimenes skandālu "labākajās tradīcijās", kad tiek plēsti trauki un izkliegts viss rūpīgi krātais riebums.
Nereti emocionāla zibeņošana noved pie jēdzīgām sekām, turklāt ne vienmēr tā ir šķiršanās. Izkliegušies lauleņi samierinās, ka tomēr nekad nepārtaisīs viens otru pēc savas gaumes, pārvar iesīkstējušo vilšanos par gaisušo kaisli un kopdzīves rutīnu. Viņi pieņem realitātes nepielūdzamību un cenšas saprātīgi sadzīvot atlikušo mūža daļu. (Protams, daudziem šāds salīdzinājums šķiet absurds un pat noziedzīgs, jo, protams, divkopienu sabiedrība Latvijā neuzradās no nācijas brīvās gribas. Tomēr, ja jums nākas noklausīties kašķīgu precēto strīdā, vai nerodas iespaids, ka viena vai otra puse šajā laulībā jūtas iedabūta ar viltu un, kas zina, pat ar varu?)
Ja nu pamatīgs tracis mums palīdzētu tīri psihoterapeitiski? Lai pārsteigtie "vaņkas" uzzina par sevi visu nepatīkamo un aizvainojošo, kas vairākās kopdzīves desmitgadēs sakrājies "gansu" prātos, un viņi saprastu, ka VVF pavisam prasti piesauktā vodka, voblas un častuškas ir vien tīrie ziediņi. Iespējams, daudziem krievvalodīgajiem gaistu padomiskās ilūzijas, ka "vienkāršie latvieši nav pret krieviem, mūs saradoja kopējā pagātne – tikai riebīgie politiķi šķeļ tautu un kurina nacionālismu". Tikpat pedagoģiski būtu latvju publikai atskārst, ka cittautiešu acīs nebūt neesam tik kulturāli, cēli, garīgi, eiropeiski, apbrīnojami un apskaužami. Turklāt, savstarpēji izgāžot ilgi sevī nēsāto komunāli mietpilsoniskā naida žulti, mēs/viņi daudz ko jaunu un svarīgu uzzinātu ne tikai par "tiem tur", bet arī paši par sevi. Pēc tam, kad nācija būtu no sirds izlādējusies savstarpējās apspļaudīšanās karnevālā, vienā brīdī iestātos vispārēja katarse ar tai sekojošu atslābumu un uzbāzīgām domām: ko darīt tālāk? Turpināsim kāpināt savstarpējā naida "temperatūru" līdz loģiskam sabiedrības sabrukumam – vai tomēr saņemsim sevi rokās, viens otram apslaucīsim no sejām spļaudekļus un mēģināsim kaut kā sadzīvot, saprasties un draudzēties, nelolojot sevī ilūzijas vai aizspriedumus par "tiem tur"?
Tomēr, visticamāk, sabiedrība no referenduma "sausajā atlikumā" diemžēl nedabūs pat ne dusmu terapiju. Jo mēs, latvieši, ne tikai neesam gatavi uzsākt tik bieži piesaukto savstarpēju dialogu, bet pat savstarpēju gānīšanos. Turklāt jūtu: lai kā valdības partijas un to sabiedrotie censtos uzkurināt tautas svētās dusmas, pats pretbalsojums izvērtīsies stipri remdens. Tāpēc visas "nācijas sirdsapziņas" un pārējie, kas latvjus mudina "celties, iet un parādīt tiem tur", tagad var lūgt Dieviņu, lai spelgoņa saglabājās arī 18. februārī. Vismaz tā varēs attaisnot zemo aktivitāti. Kaut arī tas varbūt patiesībā visiem tikai nāktu par labu, jo valdībai nāktos saprast, ka cilvēkus krietni vairāk satrauc savu ģimeņu grīļīgā vai dilstošā labklājība un globālās ekonomiskās krīzes "otrā viļņa" bieds, nevis politikāņu sadomātās spekulācijas. (Manis ļoti cienītais SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš gan ir gluži pretējās domās un sagaida lielu valodas sargāšanas aktivitāti, jo politiskā elite ir vienota savā uzstājībā – bet šoreiz mana intuīcija ir pavisam kurla pret viņa loģiskajiem argumentiem.)
Referendums ir tikai makiavelliska spēlīte, kurā ar entuziasmu iesaistījās valdības koalīcija, jo "sargāt latvietību" šķiet parocīgāk nekā veicināt ekonomikas attīstību un/vai harmonizēt Latvijas nāciju. Nekāda "uzvara" balsojumā nav iespējama. Es arī nespēju iedomāties latviešu vairākumā valdām tik dziļu naivumu, kas liktu tiem noticēt: 18. februāris būs pēdējais spēku sasprindzinājums cīņā par latvisko Latviju, un jau nākamajā rītā saule apspīdēs mūsu zemi "šķīstītu no slāviskiem sārņiem". Ja tiešām "miljons" pateiktu nē divvalodības likumprojektam, ko tas reāli mainītu Latvijā? Vai krievi/krievvalodīgie tādēļ uz burvju mājienu kaut kur pazustu? Varbūt viņi nokaunētos un sāktu visi kā viens runāt valsts valodā? Pārtrumpotais Vladimirs Lindermans no kauna iedzertu ziepjuzāles vai vismaz aizmuktu uz Krieviju? "Saskaņas centrs" paziņotu par pašlikvidēšanos, un Ušakovs pazemīgi pats uzkārtu Rīgas pilsētas galvas amata ķēdi Edgara Jaunupa kaklā? Latvijas telekanālos vairs nerādītu Krievijas seriālus un joku šovus? Varbūt vismaz paši latvieši sadūšotos un visi kā viens sāktu runāt vienmēr, visur un ar visiem savā valodā? Diez vai.
Toties jebkāds 18. februāra rezultāts būs mobilizējošs visiem, kuri referenduma kampaņu sāka un iesaistījās tajā ar neslēptu mērķi, spekulējot uz latviskām fobijām, panākt valsts varas pārdali un izbeigt valdībā "etnisko monopolu". Vēl nenoticis, tautas balsojums jau apliecina, ka spēcīga opozīcija ar mobilizētu atbalstītāju loku spēj tikai ar politiskās cīņas līdzekļiem veiksmīgi gandēt dzīvi valsts varai un sabiedrības latviskajam vairākumam: "Jūs gribējāt mūs ignorēt, bet mēs piespiedām jūs ar sevi rēķināties un izrādīt bailes!" Kreiso apvienībai "Saskaņas centrs" atradīsies vēl citi likumīgi un konstitucionāli līdzekļi, lai, iztiekot bez masu manifestācijām un ielu nekārtībām (jo vienas var ātri pārvērsties otrās), tā spētu prasmīgi attīstīt politisko krīzi. Reizēm lielākam efektam ļaujot priekšplānā izvirzīties Lindermanam & Co (kas izbauda "15 minūtes slavas" un latviskās publikas izbīli, izliekoties nemanām savu viendienību) vai citiem ziclīderiem. Taču tiem tūlīt būs jāpazūd no skatuves līdz ar divvalodības ideju un visiem latviskajiem bubuļiem, kad/ja tiks panākta vienošanās par izlīguma valdības veidošanu. Tās rīcības programmas galvenais uzdevums noteikti būs latviskuma stiprināšana.
Kreiso manipulācijas var (teorētiski) panākt arī to, ka krīze atrisinās, labējām partijām pieļaujot fatālu kļūdu un tiešām ķeroties pie pilsoņu konstitucionālo tiesību ierobežošanas "Latvijas latviskuma vārdā" un politiskām represijām (nelojālu partiju aizliegums, Saeimas mandātu atņemšana, pašvaldību atlaišana utt.). Tomēr drīzāk tās, sakožot zobus, izbeigs latviešu baidīšanas sacīkstes un sēdīsies pie sarunu galda ar reprezentablākajiem krievvalodīgo un/vai kreisi noskaņoto pilsoņu politiskajiem pārstāvjiem. Latvija var izvēlēties vai nu iemauktus demokrātijai, ūdensmetējus un "profesiju aizliegumus" – vai arī tiesiskumu, kompromisa meklējumus un "krievu ministrus". Mūsu sabiedrībai nav citu izeju no tagadējā strupceļa, bet bez kārtīgas "trauku plēšanas" mēs diez vai to uzdrošināsimies saprast.