Būtu brīnišķīgi, ja "Vienotībai" uzrastos kaut cik nopietns konkurents. Kaut vai tāpēc, ka tāds liktu tai savākties un sevī pavētīt graudus no sēnalām. Taču diemžēl tāda nav un arī nebūs. Mēs Latvijas politikā esam pārāk tālu aizspēlējušies ar tradīciju "Kāpēc gan mazgāt šos bērnus (politiķus/partijas), ja varam sataisīt jaunus?" Demogrāfiski un visādi citādi ierobežotā vidē cilvēciskie un intelektuālie resursi ir dažos gados ar vieglu roku izķēzīti/izķēzījušies. Tāpēc, ja nākamgad vai aiznākamgad "Vienotībā" sāksies iekšēju vai ārēju problēmu izraisīts sairums, lai Dievs stāv mums un Latvijai klāt! Zatlerpartija - pusanonīmu ļaužu grupiņa, kuru eksprezidents "savāca vārtrūmē" (kā toreiz puķaini izteicās sociologs Aigars Freimanis) - vai, ja vēl tādu atcaraties, politbiznesa grupējums "Par labu Latviju" jau ir parodija par normālu partiju, taču no iespējamiem politikas debitantiem mēs varam sagaidīt tikai parodijas par RP vai PLL. Vajag sevī apzināti izkopt idiotu, lai spētu cerēt kaut ko jēdzīgu no tiem džentlmeņu klubiņiem, kas gatavi ielāčot politikā, piemēram, nesot sev pa priekšu zaigojošu Ingūnas Sudrabas svētbildi (vai arī Einara Repšes stipri nosūbējušo). Ak jā, vēl jau mums ir Zuarguss...
Protams, Latvijas politikā vēl ir trīs citas vērā ņemamas un pat klasiskas partijas - turklāt ar stabilu piekritēju kodolu, skaidrām idejiskām nostādnēm un pat kadru rezervēm. Sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa", Nacionālā apvienība (alias VL!-TB/LNNK) un Latvijas Zemnieku savienība. Pirmajai, protams, ir sava "spitālīgās" specifika, par ko vēlāk. Savukārt tiklab zaļoksnie nacionāļi, kā jau sūnām apaugušie zemsavieši patlaban var būt tikai savas idejiskās un elektorālās nišas apsaimniekotāji, nevis kaut cik pilnvērtīgas premjerpartijas. Savukārt, lai par kādu dzīvo elku netiktu padarīts tagadējais Ministru prezidents, mēs varam būt droši: gadījumā, ja ar šo cilvēku negaidīti kaut kas notiek (tiek aizrauts uz Briseli, no viņa - tfu, tfu, tfu - "izbirst zāģu skaidas" u.tml.), partija atradīs citu, turklāt jēdzīgu, valdības vadītāju. Tādēļ patlaban mēs visi esam ieslēgti apburtajā lokā: sabiedrībai ir atkarīga no "Vienotības" kā patlaban (un vēl kādus gadus) vienīgās rīcībspējīgās valsts varas realizētājas, bet partijas spicei savas neaizvietojamības apziņa rada eiforiju, dažādas mānijas un vispārēju izlaidību, kas grauj tās rīcībspēju un atgrūž atbalstītājus. Jau ir piedzīvots, ka elektorāls apnikums iestājas pavisam pēkšņi, spītējot it kā cerīgiem reitingiem.
Solvita Āboltiņa, Valdis Dombrovskis, Dzintars Zaķis "& Cie" jūtas guvuši pareizo mācību no priekšteču - "stabilitātes garanta" Aigara Kalvīša un pašizolētībā gluži vai autiskā Ivara Godmaņa - karjeras bēdīgā gala. "Vienotības" vadoņi tic, ka šie vīri, neskatoties uz ārējo bravūru, vienkārši bija nepietiekami pašpārliecināti un biezādaini, tāpēc krīzes brīdī salūza zem sabiedriskās domas (vai par tādu uzdota spiediena) smaguma. Tagadējie varas nesēji ir izkopuši savas ādas biezumu un imunitāti pret publisku kritiku - galu galā, viņi taču tuvplānā vēroja, kā tiek veidota "tautas balss", vai paši piedalījās tās veidošanā, bet tagad jūtas iekļāvuši savā varas sistēmā visus vērā ņemamos viedokļa paudējus.
Vājš mierinājums, ka "iekļautajiem", atjēgšanās šajā apburtajā lokā sāp vairāk nekā man. Viņi galu galā sevi ir ieguldījuši gan "lietussargu un maipuķīšu revolūcijās", gan "tiesiskuma koalīcijā". Kad Aivars Ozoliņš strostē premjerpartijas bonzas, viņa nežēlīgi argumentētajās dusmās ir jaušams patiess tēvišķums - vai pat tīri freidisks mātišķums. Jācer, ka vismaz "draudzīgo", "pietuvināto", "afilēto" mediju vai NVO pārstāvju kritika spēs izbrīnīt "Vienotības" eliti un izlauzties cauri paštaisnības čaulai. Turklāt "Vienotībā" noteikti netrūkst municipālpolitiķu un citu cilvēku, kuri paši nevēlas piedzīvot "oranžo" novadnieku vai paziņu sūro likteni pēc Andra Šķēles sarīkotās Tautas partijas pašnāvības. Jādomā, ka viņi kopējās lietas un sevis labā sarosīsies pietiekami ilgi pirms pašvaldību vēlēšanām. Jo bija naivi cerēt, ka iekšējās problēmas tiktu atklāti izrunātas un koriģētas partijas kongresā - to no īstiem latvju politiķiem nesagaidīsi.
Ir daudz veidu, kā "Vienotībai" sevi reorganizēt vai "pārfomatizēt", lai padarītu sevi efektīvāku un pievilcīgāku vēlētājiem. Piemēram, man regulāri lasot nedēļraksta "Ir" komentārus vai intervijas, pats no sevis uzrodas iespaids, ka redakcija, ja tikai kāds tai dotu šādu iespēju, ēlertiskā apņēmībā jau būtu apvienojusi "Vienotību" un Reformu partiju jaunā politprojektā, kura "motori" būtu publiski enerģiskākie ministri - Ilze Viņķele, Andris Vilks, Daniels Pavļuts un Roberts Ķīlis, atstājot Dombrovskim un Zatleram svētbilžu lomu un "iznesot aiz iekavām" dažas lielmanībā jau pārāk šerpas (abu dzimumu) madāmas. Protams, diez vai šāds plāns pastāv, taču, ja to īstenotu, drīz būtu jūtams paliekošs pozitīvs efekts kaut vai reitingu tabulā.
Šobrīd gan sabiedrība, gan citi valdības partneri ir vitāli ieinteresēti "Vienotības" dzīvotspējā vismaz vēl pāris gadus, un labprāt neļautu tai spēlēties ar sērkociņiem. Tiesa, no malas paveikt kaut ko lietas labā ir grūti. Jo ne sabiedrība, ne partneri, piemēram, nevarēja nobremzēt Sarmītes Ēlertes izvirzīšanu. Nevarēja atturēt Zaķi no PVN optimizācijas. Tāpēc nedrīkst taču tagad prasīt, lai Nacionālā apvienība vērstos pie vēlētājiem, piemēram, ar mudinājumu: "Mīļie atbalstītāji! Lai katrā ģimenē viens laulātais balso par mums, bet otrs - par "Vienotību"! Citādi premjerpartija izgāzīsies vēlēšanās, tajā iestāsies krīze un šķelšanās, kas var beigties ar tagadējās valdības krišanu un velnszinkādas izveidi!"
Manuprāt, tomēr viens politiskais spēks var mums visiem palīdzēt, lai nedaudz saglabātu "Vienotības" rīcībspēju vismaz līdz 12. Saeimas ievēlēšanai un vēl kādu laiku pēc tam. Tās "sirsnīgākais ienaidnieks" SC. Turklāt kreisajiem pašiem tādēļ nekas nezudīs, viņiem jau tāpat pašvaldību kvieši aug teju vai debesīs. SC/GKR blokam nav nopietna apdraudējuma, jo cilvēki vēlas stabilitāti, bet tagadējais Rīgas "tandēms" to izstaro ar pastiprinātu jaudu - turklāt arī ārpus metropoles. Tāpēc ne viens vien rīdzinieks 1. jūnijā izies no vēlēšanu kabīnes, sevi mierinot, ka neviens taču neuzzinās, par ko viņš patiesībā ir nobalsojis, lai saglabātu sev bezmaksas transportu. SC patiesībā nav ko dalīt ar "Vienotību" - vismaz ne elektorātu, un tāpēc tas varētu džentlmeniski palīdzēt "Vienotībai", turpinot tieši uz to fokusēt savu priekšvēlēšanu "naidu" un tādejādi nodrošinot daudzu vēlētāju acīs premjerpartijai joprojām vērā ņemama spēka reputāciju.
Galu galā, paši saskaņieši ir ieinteresēti "Vienotības" kā varas partijas pastāvēšanā. Kad "Saskaņa" nākamreiz ņems valsts varu, tai publikas kaislību nomierināšanai vajadzēs vismaz ārēji spēcīgu latvisku koalīcijas partneri. Nekādu "amerikāņu" tad pa rokai nebūs. Un - vismaz tuvākajā laikā - par tādu, visticamāk, var kļūt vienīgi šajā tekstā apcerētā partija. Jo "Vienotība" noteikti vajadzības gadījumā var pavisam viegli apmest kažoku un liberalizēt savu retoriku.