Tos var parādīt nevis propagandas, bet gan patiesi dokumentālā filmā, kuras galveno vielu veido fakti un kura ļauj skatītājam domāt pašam, nevis manipulēt ar viņa emocijām.
Fakti, protams, vienmēr būs garlaicīgāki par gatavu risinājumu, kuru skatītājam piedāvā filmas autori: kādēļ domāt, ja... par visu ir padomāts? Turklāt padomāts ne tikai skatītāja, bet pat tiesas vietā, kurai filmas veidotāji un atsevišķi personāži ekrānā jau ir gatavi teikt priekšā, kādam ir jābūt nolēmumam šajā krimināllietā.
Kādēļ tā? Vai tiešām 54 bojāgājušo vārdā? Vai tiešām tāpēc, lai viņu tuvinieki ātrāk saņemtu lielākas kompensācijas?
Filmā izskan interesanta frāze: "Katram advokātam ir savas intereses." Tik tiešām, nav noliedzams, ka advokātam savas intereses var būt, jo viņš ir cilvēks un strādā, galu galā, par atlīdzību. Taču kā profesionālim viņam pirmkārt ir jārūpējas par klientu un ne mazākā mērā – par taisnīgu tiesu, neizvirzot sava klienta īslaicīgās intereses augstāk par taisnīgumu.
Paziņojums "ar lielu simbolisku nozīmi", ka "kaut ko mainīt var tikai bargs spriedums", manuprāt, nonāk pretrunā ar šiem advokāta darba pamatprincipiem.
Vispirms jājautā – ko tā saucamais bargais spriedums dos cietušajiem? Vai tad bargs spriedums automātiski ir pamatots spriedums? Vai tas atgriezīs mirušos? Vai sprieduma bargums ietekmēs kompensāciju apmēru? Vai kādam, kurš zaudēja šajā traģēdijā tuvu cilvēku, tiešām vajag, lai astronomiskus brīvības atņemšanas sodus piespriestu vienkārši tāpēc, ka kāds ir jāsoda, lai nomierinātu sabiedrību, nevis konstatējot personas vainu noziedzīgajā nodarījumā? Vai tiešām cietušajiem pašiem, nevis kādam, kas viņu vietā jau par visu ir padomājis, neinteresē nekas, izņemot naudu un asinskāru gandarījumu par citu ciešanām? Lai cik dažādi nebūtu cilvēki, kuri cietuši šajā traģēdijā, tomēr esmu pārliecināts, ka absolūts vairākums grib uzzināt patiesību, nevis neaizdomājoties aplaudēt "bargajam spriedumam".
Domāju, ka gan sabiedrībai, gan cietušajām personām var radīt lielu izbrīnu fakts, ka Zolitūdes traģēdijas krimināllietā tiek tiesāti visi, kuri kaut vai pieskārušies būvprojekta dokumentācijai, bet dīvainā kārtā ne tie cilvēki, kuri projektējuši un saražojuši sabrukušās metāla kopnes.
Nevar neuzdot vēl divus jautājumus: vai tiešām mums trūkst bargu spriedumu un vai tie kaut ko ir mainījuši uz labo pusi mūsu sabiedrībā?
Patiesībā bargu spriedumu jaunākajā Latvijas vēsturē ir gana daudz. Skaļajās krimināllietās tādi ir bijuši vienmēr – daži tiesiski un pamatoti, daži ne. Taču ļoti bieži izskatījās tā, ka sprieduma ietekme uz sabiedrību bija apgriezti proporcionāla tā bargumam un tieši proporcionāla sprieduma vājajam pamatojumam.
Šī nav pirmā reize, kad tiesai liek saprast, ka "sabiedrība vēlas bargu spriedumu", "šos neliešus nevar attaisnot" utt., un Latvijas tiesas nereti gāja šādu aicinājumu pavadā, degradējot jau tā ne sevišķi stabilās tiesu neatkarības tradīcijas mūsu valstī. Nu un? Kur mēs esam? Negribētu teikt, ka Latvijā viss ir briesmīgi, taču "bargo spriedumu" sludinātāji jau nu noteikti nav uzvarējuši tos sabiedriskos ļaunumus, par kuriem skaļi runā visas progresīvās cilvēces vārdā.
Nevar nepievērst uzmanību arī tam, ka aicinājums pēc "barga sprieduma" nāca no advokāta A. Gobzema, kurš tiesas sēdes Zolitūdes traģēdijas krimināllietā apmeklē ļoti reti un galvenokārt tad, kad tiek pārbaudīti pierādījumi, kuri attiecas uz "Maxima" lomu, tās apsargu, darba aizsardzības speciālistu un citu darbinieku rīcību.
Protams, var izvēlēties arī tādu tiesvedības taktiku: par mērķi izvirzīt "Maxima" un, negaidot spriedumu krimināllietā, spiest, lai tā maksā un maksā daudz.
Šajā gadījumā tik tiešām nav vajadzības apmeklēt visas sēdes, kurās runā par normatīvajām slodzēm, būvprojekta BK un MKD daļām, skrūvju klasēm utt. Bet, ja neesi tajā visā iedziļinājies, ja faktiski nepiedalies apsūdzēto vainīguma pārbaudē, tad katrā ziņā ir neprofesionāli runāt par "bargo spriedumu" attiecībā uz personām, kuru vainas noteikšanā ir svarīgi visi šie tehniski sarežģītie un droši vien A. Gobzemam absolūti neinteresantie fakti.
Lai cik Latvijā nebūtu diskreditēts tiesu varas neatkarības princips, tomēr neko labāku tiesas spriešanas jomā cilvēce līdz šim nav izgudrojusi, un tāpēc tiesas neatkarība ir jārespektē.
Šis tiesas process ir īpašs ar to, ka prese par to raksta ļoti skrupulozi, nopietni, plaši, un, ja kādu šī krimināllieta patiešām interesē, tad šoreiz medijos ir pieejama detalizēta, lielākoties objektīva informācija, kura ļauj cilvēkiem pašiem domāt, spriest un izdarīt secinājumus.
Latvijā jau ir gana daudz filmu un ziņu raidījumu, kuros par visu jau ir padomāts, un vienmēr ir bijusi vesela interneta troļļu armija ar komentāriem par tematu "atkal nevienu neiesēdinās, Latvijas tiesas ir pērkamas" utt. Pietiek! Domāsim paši un ļausim tiesai strādāt!